Volodimirs Zelenskis beidzot saņem vajadzīgo palīdzību, taču tas Ukrainas nākotni padara atkarīgu no ASV. Ar šādu vadmotīvu savu redzējumu izklāsta britu laikraksta The Guardian galvenā redaktora palīgs un apskatnieks Martins Kettls.
Liela daudzuma Rietumu tanku sūtīšana uz Ukrainu nenozīmē, kā daži politiķi cenšas likt saprast, ka karš ir gandrīz beidzies. Tas turpināsies mēnešiem, ja ne gadiem, un šodienas lēmumi ir vairāk kā manevrs, nevis galīgs pavērsiens. Tomēr tas ir svarīgs punkts trīs galveno iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tanki sniedz Ukrainai militāras priekšrocības, kas, pēc Eda Arnolda no Karaliskā apvienoto ieroču institūta domām, varētu radīt lielas pārmaiņas frontē. Trīs Rietumu kaujas tanku veidi, kas tiek nosūtīti uz Ukrainu – amerikāņu M1 Abrams, vācu Leopard 2 un britu Challenger 2 – ir ievērojami jaudīgāki nekā padomju T-72, kas šobrīd veido lielāko daļu Krievijas un Ukrainas tanku spēku.
Visiem šiem Rietumu tankiem ir lielāka mobilitāte, lielāka nāvējošā uguns jauda un spēcīgākas bruņas nekā tiem, kas tiek izmantoti Krievijā. Krievu tanki ir vieglāki, kas tiem dod priekšrocības purvainajā apvidū, kādu Ukrainai pēc atkušņa netrūkst. Bet, no otras puses, modernās vadības un navigācijas sistēmas dod iespēju Rietumu tankiem piedalīties kombinētajos manevros ar artilēriju un kājniekiem, arī naktī, ar ko krievi nevar līdzināties.
”Ja šis ierocis būs tik veiksmīgs, kā liecina ažiotāža, tas galu galā varētu dot Kijivai iespēju diktēt Maskavai miera nosacījumus”.
Tomēr līdz tam ir tālu, un ar palīdzības var vienkārši nepietikt. Ukraina pieprasīja 300 tankus, bet saņems mazāk par 100. Vēl viens svarīgs jautājums ir tanku piegāde frontes līnijai. ASV tanki acīmredzot joprojām atrodas Ziemeļamerikā un tur tiek remontēti. Kā raksta The New York Times, ASV amatpersonas baidās, ka to izvietošana varētu ilgt vairākus gadus. Savukārt vācu leopardi atrodas Eiropā un tos var apkalpot arī Ukrainas kaimiņvalstīs, taču arī viņiem vēl ir jānokļūst kaujas laukā. Jāizveido atbilstošas piegādes un apkalpošanas līnijas. Šī ir slepena joma, taču ir skaidrs, ka tas netiek darīts ar klikšķi.
Otrs iemesls, kāpēc šodienas lēmumus var uzskatīt par ūdensšķirtni, ir Vācijas lēmumi. Jā, Vācija Ukrainas atbalstam jau ir iztērējusi vairāk nekā jebkura cita Eiropas valsts (ieskaitot Lielbritāniju) un nosūtījusi pārvietojamos ieročus un bruņumašīnas. Taču Olafs Šolcs vada valsti, kurai (atšķirībā no Lielbritānijas vai Francijas) pastāvīgi jāskatās gan uz austrumiem, gan uz rietumiem. Tāpēc viņš ilgu laiku atturējās no tanku piegādes, līdz ASV izdevās viņu pārliecināt.
Vāciešu neizlēmībai bija daudz iemeslu. Tā ir nevēlēšanās sekot ASV piemēram; 20. gadsimta Vācijas vēstures mantojums; nevēlēšanās būt par Eiropas militāro vadītāju; sabiedriskās domas atšķirības militāros jautājumos; vēlme saglabāt trauslo trīspartiju valdības vienotību; jauna aizsardzības ministra iecelšana; un – nekad nenovērtējiet par zemu – satraukumu par attiecībām ar Krieviju.
Ir skaidrs, ka nepieciešamība aizsargāt Ukrainu un ierobežot Krievijas draudus pārspēj to visu. Šolcs beidzot šķērsoja Rubikonu, kaut arī viņam raksturīgā piesardzīgā manierē.
Rezultātā tagad varam secināt, ka tas tiešām ir Rietumu karš pret Krieviju par Ukrainas neatkarību. Tas nenozīmē, ka Rietumi gribēja karu. Un tas nenozīmē, ka Ukrainas spēki ir vienkārši starpnieki Rietumu interesēs; šis arguments atņemtu ukraiņiem brīvo gribu, kas viņiem nepārprotami pieder. Rietumiem nav citu mērķu kā tikai aizsardzības; tie nesniedzas tālāk par to, ka palīdz atbrīvot Ukrainu no iebrucējiem.
Jau no paša kara sākuma nebija precīzas atbilstības starp Ukrainas un tās militāro sabiedroto mērķiem un taktiku. Rietumvalstis centās (kā to dara joprojām) izvairīties no ieslīgšanas kodolkonfliktā vai iebilda pret Kijivas aicinājumiem izveidot lidojumu aizlieguma zonu virs Ukrainas. Rezultātā sabiedrotie strīdējās par ieročiem, kurus vajadzētu vai nevajadzētu nodrošināt Kijivai.
Tagad Rietumu attieksme pret karu ir kļuvusi noteiktāka, un Ukrainas sabiedrotie ir vienisprātis, ka tuvojas pagrieziena punkts. Tanku izdalīšana apliecina, ka viņi tiecas uz Ukrainas uzvaru. Lai gan joprojām ir neskaidrības par tanku izvietošanas skaitu un loģistiku ne tikai slepenības dēļ. Tas atspoguļo arī pastāvošo politisko ambivalenci.
Nākotnē galvenais strīds, visticamāk, risināsies par kara izbeigšanas nosacījumiem, īpaši par Ukrainas nodomu atgūt Krimu. Šeit galvenais būs Ukrainas galvenā patrona – ASV administrācijas – pozīcija. Volodimirs Zelenskis beidzot ieguva daļu no tā, ko viņš lūdza, pirms Ziemassvētkiem lidojot uz Vašingtonu, taču, to darot, viņš neizbēgami nodeva dažus lēmumus par Ukrainas nākotni Džo Baidena rokās.
