Savā uzrunā Federālajai asamblejai Vladimirs Putins pēc neliela pārtraukuma atgriezās pie skarbas kodolretorikas un apdraudēja Eiropu. Dienu iepriekš laikrakstā Financial Times parādījās scenārijs Krievijas kodolieroču iedarbināšanai. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada atvaļināts diplomāts, eksperts ieroču neizplatīšanas, atbruņošanās un ieroču kontroles jautājumos Boriss Bondarevs
Medijs citē slepenus dokumentus, kuros aprakstītas metodes un iespējamība, ka Krievijas karaspēks izmantos taktiskos kodolieročus. Dokumenti ir veci, tajos runāts par hipotētisku konfliktu ar Ķīnu. Tomēr šī publikācija mums rada jaunus jautājumus.
Pirmkārt, kārtējo reizi apstiprinājies, ka pašreizējā Krievijas militārā un politiskā vadība taktisko kodolieroču (TNW) izmantošanu uzskata par pilnīgi pieņemamu līdzekli, lai cīnītos pret pārākiem ienaidnieka spēkiem. Atšķirībā no stratēģiskajiem kodolieročiem, taktiskie kodolieroči ir paredzēti, lai uzbruktu militāriem mērķiem un ienaidnieka spēkiem militāro operāciju norises vietā.
Otrkārt, tas uzsver Maskavas gatavību ķerties pie ārkārtējiem pasākumiem, lai sasniegtu savus stratēģiskos mērķus, īpaši situācijās, kad konvencionālie spēki nespēj ierobežot vai atvairīt militāro spiedienu. Nav pārsteidzoši, ka tā sauktais “kodoltabu”, tas ir, neformālā izpratne, kas radās pēc Otrā pasaules kara par kodolieroču izmantošanas nepieļaujamību kaujas laukā, izjūt arvien lielāku spiedienu no Krievijas “vanagu”, kuri nepacietīgi vēlas parādīt viltīgajam NATO vēl vienu ”Kuzkinu māti”.
Lēmums par kodolieroču izmantošanu ir tikai un vienīgi Krievijas prezidenta Vladimira Putina kompetencē. Šāda pieeja noteikti palielina Krievijas kodolstratēģijas neprognozējamību un apgrūtina starptautiskos centienus ierobežot un novērst kodolkonfliktu.
Spriežot pēc Rietumu ekspertu reakcijas, FT publikācijā norādītie parametri un sliekšņa aplēses taktisko kodolieroču izmantošanai ir obligāti. Par aksiomu tiek pieņemts, ka taktisko kodolieroču hipotētiskās izmantošanas pieļaujamību un pamatotību, piemēram, kara laikā Ukrainā, Maskava izskatīs saskaņā ar doktrinālajām un citām formalizētām vadlīnijām. Tā, protams, nav taisnība.
Ir svarīgi saprast, ka lēmumu par kodolieroču izmantošanu Vladimirs Putins pieņems, balstoties uz savu redzējumu par situāciju un situācijas novērtējumu, nevis uz formāli apstiprinātiem dokumentiem un instrukcijām. Pieredze liecina, ka Vladimirs Putins bieži vien vadās no apsvērumiem, kas ir nopietni šķirti no realitātes. Tādējādi nevaram izslēgt taktisko kodolieroču pielietošanas iespēju situācijā, kurā, pēc ārēja novērotāja domām, no tā varēja pilnībā izvairīties.
Diez vai Putins pieprasīs viņam atnest 2020. gada valsts politikas pamatu kodolieroču atturēšanas jomā kopiju, meklēs tur pareizos iemeslus, neatradīs un ar nopūtu teiks: “Es ļoti gribu. trāpīt Kijivai vai Varšavai, bet es nevaru. Doktrīna to nepieļauj.” Protams, ne prezidents, ne militārā vadība īstajā brīdī neatcerēsies nekādas doktrināras vadlīnijas, bet vadīsies pēc tīri praktiskiem (viņuprāt) apsvērumiem.
Diemžēl jāatzīst, ka pavēle par kodoltriecienu, visticamāk, neizraisīs kādu sašutumu armijā. Diemžēl nav pamata cerēt, ka Krievijas bruņoto spēku rindās ir palicis ievērojams skaits saprātīgu virsnieku . Un pārliecinošs vairākums to, kas saņems šādu pavēli, to izpildīs ne tikai bez iebildumiem, bet arī ar neslēptu entuziasmu – padomju un Krievijas armijās vienmēr ir audzināts pirmatnējs naids pret Rietumiem. Šodien to papildina tāda pati attieksme pret Ukrainu.
Tas viss liecina par neatliekamo nepieciešamību NATO valstīm izstrādāt adekvātu reakciju uz Krievijas iespējamo taktisko un jo īpaši stratēģisko kodolieroču izmantošanu. Tajā pašā laikā politika visos iespējamos veidos izvairīties no šādas atbildes un demonstrēt pašas bailes no “eskalācijas” provocē agresoru uz jauniem draudiem. Apetīte, kā saka, rodas ēdot.
Šajā sakarā ir vietā jautāt, kāpēc ar šiem dokumentus amerikāņu presi iepazīstināja vārdā nenosaukti avoti šajā laikā. Vai šeit ir vēl viens mēģinājums attaisnot vājo politiku pret agresoru un nepietiekamo atbalstu Ukrainai?
Tomēr vēsture liecina, ka agresora nomierināšana nenes uzticamu mieru.
Mieru var nodrošināt tikai gatavība to aizstāvēt ar ieročiem rokās. “Ja vēlaties mieru, gatavojieties karam,” sacīja romieši. Un, ja pēdējo gadsimtu laikā eiropieši varēja aizmirst romiešu vēstures mācības, tad viņiem jau ir jāmaksā par “aizmāršību” attiecībā uz 20. gadsimta vidus mācībām. Rietumiem joprojām ir vajadzīga tikai nauda un tehnoloģijas. Bet, ja Rietumi turpinās taupīt naudu un ieročus Ukrainai, agri vai vēlu tai būs jāmaksā ar savu pilsoņu dzīvībām.
Tomēr jūs vienmēr varat kapitulēt. Tāda pieredze arī ir, un, acīmredzot, tieši šī pieredze motivē vairākus Rietumu politiķus.
