Kas notiks ar Krieviju pēc Putina? Kopš 2022. gada pavasara Jevgeņija Prigožina un Ramzana Kadirova politiskā ietekme ir ievērojami augusi. Tāpēc daudzi pieņem, ka vara valstī var pilnībā pāriet drošības spēku rokās.
Politikas zinātņu doktors Grigorijs Golosovs skaidro, kāpēc militārs apvērsums patiešām ir iespējams, un stāsta, kas notiks tālāk, ja tas notiks.
Jau iepriekš Golosovs apgalvojis, ka personālistiskas diktatūras bieži tiek aizstātas ar militāriem režīmiem. Nevar izslēgt militāra apvērsuma perspektīvu Krievijā, cita lieta ir stabila militāra režīma izveidošana, lai arī kurš tādu mērķi izvirzītu. Saikne starp šīm divām darbībām nav tik vienkārša, kā varētu šķist.
Kas ir hunta?
70. gadu padomju propagandas vilnis, ko izraisīja sociālistiskā prezidenta Salvadora Aljendes gāšana Čīlē, pāris gadu desmitus vēlāk saņēma negaidītu reakciju Krievijā dažu “liberāļu” mīlestības veidā Augusto Pinočetam, kuram patiešām izdevās izveidot ilgtspējīgu militāru režīmu. Šī iemesla dēļ vārds “hunta” pat ir nostiprinājies krievu valodā ar nemainīgi negatīvu pieskaņu, lai gan patiesībā tas tiek tulkots vienkārši kā “padome”. Un patiešām militārais režīms, ja tas ir stabils, ir tieši padomes vara, kaut arī diezgan specifiskas padomes: šaura militāro vadītāju kolēģija.
Faktiski politikas zinātnē militārais režīms tiek saprasts kā tāda struktūra, kurā vara vai nu tieši pieder militārās korporācijas vadītājiem, vai arī tiek kontrolēta aiz formālu politisko institūciju mugurām. Otrā situācija ir reta, bet ir novērota dažās Latīņamerikas valstīs, sākot no Argentīnas līdz Gvatemalai, no pagājušā gadsimta otrās puses līdz šī gadsimta sākumam.
Ar “militāro korporāciju” saprot visu struktūru kopumu, kurām ir tiesības pielietot bruņotu spēku, tas ir, varas struktūras – armija un organizācijas ar mandātu nodrošināt valsts un sabiedrisko drošību. Dažās valstīs turklāt ir visdažādākie privātie militārie uzņēmumi un drošības struktūras, kas darbojas legāli, autonomi un kurām ir savs svars.
Tieši varas struktūru sastāva sarežģītības dēļ militārā diktatūra vienmēr parādās kā koleģiālas, nevis personiskas varas režīms. Armijas komandieri vienmēr saskaņojas ar drošības iestāžu vadītājiem un citām drošības spēku grupām – pretējā gadījumā režīms ieslīdēs pilsoņu karā.
Arī pati armija ir sarežģīta organizācija, kurā ietilpst atsevišķas militāro virzienu nodaļas un citas lielas apakšvienības. Pirms militārā režīma nodibināšanas viņi parasti atrodas viena vai otra civilā politiķa, prezidenta vai premjerministra, pakļautībā. Viņiem pat nav tieši jāsadarbojas vienam ar otru. Pēc apvērsuma gan kļūst nepieciešams izlemt, kādas pilnvaras būs katrai no struktūrām.
Koleģiāla vadība bija raksturīga visiem stabiliem militārajiem režīmiem, kas tiek uzskatīti par pamatu šai kategorijai: Brazīlijā, Argentīnā, Grieķijā un daudzās citās valstīs. Pinočeta režīms nebija izņēmums. Ģenerālis pastāvīgi uzsvēra, ka viņš ir tikai pirmais starp līdzvērtīgiem huntas locekļiem, un praksē vadījās pēc šī noteikuma.
Protams, tāpat kā jebkurš autoritārs režīms, arī militārā diktatūra var ieslīgt personālismā, kļūt par personīgās varas režīmu un iegūt dažas institūcijas (piemēram, vēlēšanu institūcijas), kas nodrošinās līderim kolosālas politiskās priekšrocības salīdzinājumā ar citiem militārajiem vadītājiem. Tas notika, piemēram, Indonēzijā 60. gadu beigās – “militārā ģenerāļa” Suharto režīms pārstāja būt militārs un pēc vairuma parametru pārvērtās par parastu personālistu diktatūru.
Drošības spēku diktatūra
Bieži var dzirdēt viedokli, ka Krievijā jau ir izveidojusies “drošības spēku diktatūra”. Lai pamatotu šo tēzi, jāatzīmē, ka savā profesionālajā pagātnē Vladimirs Putins bija VDK virsnieks.
Tomēr Putins veica lēcienu varas augstumos nekādā gadījumā ne no VDK, bet gan no administratīvajām struktūrām, vispirms reģionālā un pēc tam federālā līmenī: viņa darbs FSB vadītāja amatā 1998.–1999. gadā bija tikai epizode viņa politiskajā karjerā.
Vēl vairāk, Putina kā Drošības dienesta vadītāja uzdevums bija tieši novērst militāru apvērsumu: viņš ļāva politiski novājinātajam prezidentam Borisam Jeļcinam saglabāt kontroli pār savu varas struktūru un sekot līdzi citiem. Putins tika galā ar šo uzdevumu, un, manuprāt, tieši par to viņš saņēma galveno balvu – iecelšanu par pēcteci.
Pēc kļūšanas par prezidentu Putins mantoja drošības spēku politiskās kontroles sistēmu. Šī sistēma, kas tika precīzi noregulēta Jeļcina un Putina laikā, balstās uz diviem principiem, kas noteikti padomju laikos.
Pirmā ir militāro līderu un drošības aģentūru vadītāju dziļa integrācija politiskajā vadībā un plašākā nozīmē valdošās šķiras augšgalā. PSRS šāda integrācija tika nodrošināta no augstākā līmeņa Politbiroja un izplatījās no augšas uz leju – uz visu varas hierarhiju. Drošības spēki bija vienkārši valdības ierēdņi, kaut arī ar zināmu profesionālo specifiku. Tā tas ir saglabājies līdz mūsdienām, lai gan Politbiroja vietu ieņēma Drošības padome, un nomenklatūras barotājus nomainīja daudz ienesīgākas privilēģijas, piemēram, kontrole pār uzņēmējdarbību un budžeta līdzekļu attīstību.
Otrs ir varas struktūru sadrumstalotība, vispāratzīta līdera trūkums ārpus politiskās vadības, savstarpējā neuzticēšanās un konkurence. Padomju laikos šādas konkurences pazīmes bija diezgan vājas, bet Jeļcina laikā kļuva arvien asākas, un jau Putina laikā 2000. gadu sākumā šī konkurence sasniedza savu kulmināciju. Tad tas izpaudās tā sauktajos drošības spēku karos, kuru viens no vadošajiem dalībniekiem Viktors Čerkesovs nesen gāja bojā politiskās neskaidrības.
Vai Krievijas drošības spēki var kļūt par huntu?
Kopš tā laika konfliktu smagums starp drošības spēkiem ir samazinājies, taču šobrīd šķiet, ka tas ieiet jaunā kārtā. Nozīmīgu varas struktūru vadītāju vidū ir jauni autonomi spēlētāji: Jevgeņijs Prigožins ar savu privāto armiju un Ramzans Kadirovs ar gandrīz monopola kontroli pār savām varas organizācijām, kuru darbība jau sen izplatījusies tālu aiz Čečenijas robežām.
Krievijas drošības spēki kā korporācija nevēlas (sakarā ar to pilnīgu integrāciju varas struktūrās) un nespēj (savstarpējās konkurences dēļ) veikt tik sarežģītu, koordinētu darbību kā apvērsums, kura rezultātā tiek izveidots stabils militārais režīms. Šādai revolūcijai nav priekšnoteikumu. Varas korporācijas vidē līdera nav. Visi dalībnieki atzīst Vladimiru Putinu par tādu.
Pat ja Putina kā valsts vadītāja diskreditēšana iet ļoti tālu, alternatīva figūra joprojām nav redzama. Daži skatās uz Sergeju Surovikinu, taču hipotēze par militārā līdera potenciālo vadību, kura vienīgais sasniegums pašreizējā operāciju teātrī ir atkāpšanās organizēšana, šķiet pārāk drosmīga. Kas tomēr ir tikai par labu Surovikinam. Gadījumā, ja parādīsies tik spēcīga figūra, Putinam pat nebūs jāpieliek pūles, lai to likvidētu: citi drošības spēki to apēdīs.
Līdz ar to nav iespējas nonākt pie varas militārai huntai kā stabila militārā režīma pamatam mūsdienu Krievijā. Vai tas nozīmē, ka militāram apvērsumam nav nosacījumu? Nē, tā nav. Militārais apvērsums ne vienmēr noved pie stabila militāra režīma izveidošanas.
Mēdz teikt, ka Krievijā nav militāras iejaukšanās tradīciju politikā. Nepiekrītu. Pat, ja ignorētu dekabristu sacelšanos, kas, manuprāt, tīri subjektīvajā skatījumā, patiešām varētu novest pie Latīņamerikas parauga stabila militārā režīma izveidošanas, šādu gadījumu joprojām ir daudz. Tie ir 18. gadsimta nebeidzamie satricinājumi un skumjais stāsts par imperatoru Pāvilu un Lavrentija Berijas novākšana 1953. gadā.
Visos šajos gadījumos militārpersonas, kurām bija nozīmīga loma varas maiņā personiskā līmenī, to nepiesavinājās, bet palika svarīgās, bet otršķirīgās lomās bijušā režīma struktūrās. Pašreizējās Krievijas situācijas īpatnība ir tāda, ka šādi uzturēt personālistu diktatūru nav iespējams, jo, kā jau savās publikācijā esmu teicis iepriekš, režīms ir pārāk piesaistīts pašreizējā diktatora personībai. Te acīmredzot vajadzētu runāt par kāda cita politiskā režīma nodibināšanu.
Ja stabila militārā režīma izveidošanai nepieciešama cieša varas struktūru koordinācija, tad militāram apvērsumam, kas noved pie cita politiskā režīma izveidošanas, šāds koordinācijas līmenis nav vajadzīgs. Viena no varas struktūrām var vienkārši nomākt konkurentu pretestību un pārņemt varu. Dažreiz tas notiek kā notikumu virkne, ko sauc par “dubulto apgriešanu”. 1965. gada notikumi Indonēzijā sākotnēji izskatījās kā konflikts starp divām militārām grupām, no kurām katra paziņoja par savu vēlmi aizsargāt prezidenta Sukarno varu no otras grupas apvērsuma mēģinājumiem. Tomēr galu galā uzvarējusī militārpersonu grupa kļuva tik spēcīga, ka pati sagrāba varu, un Sukarno to zaudēja – vispirms faktiski un pēc tam formāli.
Militārais apvērsums – kas tālāk?
Pēc militārā apvērsuma situācija var attīstīties pa divām trajektorijām. Pirmā no tām ir vairāk vai mazāk akūtu konfliktu sērija uzvarošās grupas iekšienē, parasti iesaistot zaudējušo varas struktūru paliekas, un rezultātā virkne militāru apvērsumu. Sīrijā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados izskanēja joks par virsnieku rindu pie valsts Ģenerālštāba ēkas, kurā vietas ieņēma kārtējo apvērsumu veikt gribētāji. Šajā gadījumā apvērsums paver virkni nestabilu, īslaicīgu militāru diktatūru.
Parasti šī sērija, kurai ir postošākās sekas valstij, beidzas tikai tad, kad militāristi vai nu nodod varu civilajiem politiķiem, vai paši izveido kādu jaunu (bet ne militāru) režīmu. Piemēram, daudzi Āfrikas militārie diktatori drīz pēc apvērsumiem sadarbojās ar citiem līderiem un izveidoja jaunas varas struktūras, parasti partijas. Tā tas bija, piemēram, pēc monarhijas krišanas Etiopijā 1974. gadā. Uzurpējis varu, Mengistu Haile Mariams ar to neapstājās un sāka formalizēt komunistiskā tipa partijas režīmu. Rezultātā viņa personiskajai diktatūrai tika izveidota institucionāla čaula, kas ir viena no brutālākajām nesenajā vēsturē. Etiopijā virkne mini apvērsumu, katrs beidzās ar Mengistu uzvaru, bija īslaicīgi.
Otrā trajektorija ietver atteikšanos no šīs sāpīgās fāzes. Uzvarošā varas frakcija nekavējoties sāk veidot jaunu režīmu. Piemēram, Birmā (tagad Mjanma) hunta gandrīz uzreiz pēc varas sagrābšanas 1962. gadā paziņoja, ka jaunajam režīmam būs partijas raksturs.
Teorētiski Krievijā nav izslēgtas abas trajektorijas, un, ja pirmo var uzskatīt tikai par pārejas fāzi, tad otrā var nest sev līdzi patiesi jaunu – un tajā pašā laikā ilgtermiņa – Krievijas varas kvalitāti.
