Atriebība esot salda. Viņa labākā uzvalka saplēšana, viņa dzīvokļa salaistīšana ar vecām smaržām, kolēģu, draugu un viņa jaunās draudzenes informēšana e-pasta vēstulēs par to, kāds cūka viņš ir, – dusmu karstumā varētu šķist pieņemams plāns, taču vai to būtu vērts īstenot?
Pirms dažām nedēļām skatījos televīzijas programmu par cilvēku attiecībām, kurā kāda sieviete paziņoja: “Un tad es paņēmu šķēres un sagriezu viņa drēbes!” Skatītāji, pārsvarā sievietes, šos vārdus uzņēma ar jūsmīgiem aplausiem. Pēc tam cita sieviete nāca klajā ar savu stāstu par beigtām zivīm un saplēstiem aizkariem un arī izpelnījās vētrainus aplausus. Mani pārņēma šausmas.
Kas gan noticis ar mūsu sabiedrību, ja atriebība tiek uzskatīta par pieņemamu un visnotaļ slavējamu lietu?
Negatavojos uzsākt filozofisku diskusiju par principu “aci pret aci”. Vienkārši es uzskatu, ka mūžīgajā “dots pret dotu” spēlē neviens neko neiegūst. Un atceries, ja esi nolēmusi viņam atriebties, tu vari nodarīt kaitējumu viņa īpašumam, taču atriebība var nodarīt kaitējumu tavai dvēselei. Tu izjutīsi īslaicīgu atvieglojumu, bet vai tas ko mainīs? Nē. Vai attiecības brīnumainā kārtā kļūs atkal tādas pašas kā toreiz, kad viss bija kārtībā? Nē.
Pat pie vislabākās gribas mēs nevaram garantēt, ka ar mums tas nenotiks. Attiecības dažkārt izjūk. Cilvēki nodara viens otram briesmīgas lietas. Tāda ir dzīve. Ja tomēr izlem neaptraipīt viņa reputāciju un nepārdurt automašīnai riepas, tad ko iesākt? Kā izbeigt attiecības un saglabāt pašcieņu. Pats galvenais, vai jūsu attiecībās ir iesaistīti arī bērni? Ja tas ir tā, tad diskusijai par atriebību vispār nav vietas. Ja jums ir bērni, tad par drēbju griešanu un riepu duršanu nemaz nav ko domāt. Tas ir slikts piemērs un ir pilnīgi izslēgts, tāpēc aizmirsti par to!
Otra lieta, kas tādos gadījumos jāapsver, vai šo cilvēku tu būsi spiesta satikt arī nākotnē (jūs strādājat kopā, dzīvojat nelielā ciemā, un tml.)? Ja tas ir tā, tad ir spēkā iepriekšteiktais.
Aizmirsti par atriebību. Tu tikai pati nonāksi muļķes lomā, un apkārtējie cilvēki būs spiesti nostāties viena vai otra pusē. Jā, zinu, ka tev ir taisnība, bet viņam nē, taču ne jau tur tā lieta.
Tas nu ir beidzies. Nekas to vairs nespēj mainīt. Tāpēc jāpatur prātā dažas lietas, kas palīdzēs pārdzīvot šo pārejas laiku. Tici vai ne, bet pienāks laiks, kad, atskatoties pagātnē, sapratīsi, ka šie pāridarījumi tev patiesībā neko vairs nenozīmē.
Kā pārdzīvot nodarījumu un nenonākt muļķes lomā
Neapspried visas konflikta intīmās detaļas ar visiem saviem un viņa draugiem, un ar ikvienu, ko sastapsi nākamo 10 mēnešu laikā. Nav nekā nožēlojamāka par cilvēku, kurš netiek pāri sarūgtinājumiem.
Izvēlies trīs cilvēkus, kurus novest līdz asarām ar savu stāstu, taču neapspried savu sāpi ne ar vienu citu.
Zinu, ka tu plīsti no dusmām, taču labāk piekauj spilvenu, vai arī nopērc lētu keramikas trauku komplektu un sasit druskās.
Ja tev šķiet, ka saruna ar viņu par radušos situāciju palīdzēs (taču vairumā gadījumu tā tomēr nepalīdz), tad nosaki šai sarunai laika ierobežojumu. 15 minūtes ir vispiemērotākais laiks, taču nekādā gadījumā nerunājiet ilgāk par pusstundu. Lai gan tas šķiet smieklīgi maz, tici vai ne, šajā laikā iespējams pateikt visu, kas ir patiešām svarīgs. Ievelkot sarunu ilgāk, tā atkal pāraugs strīdā un savstarpējos apvainojumos.
Taču galvenais, kas jāatceras, izbeidzot sarežģījušās attiecības: esi lepna un nezaudē pašcieņu. Arī šie sarūgtinājumi reiz pāries.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
