Eksperti abās Atlantijas okeāna pusēs spriež, vai ES var sevi aizstāvēt bez ASV palīdzības?
Aprīļa sākumā, atgriežoties no sava ceļojuma uz Ķīnu, Francijas prezidents Emanuels Makrons runāja par nepieciešamību pēc “Eiropas Savienības stratēģiskās autonomijas”. Viņš mudināja Eiropu mazāk paļauties uz ASV un vairāk paļauties uz saviem spēkiem, ņemot vērā savas intereses, tostarp attiecībā uz Pekinu.
Paziņojums nekavējoties sadalīja politiskās elites tajos, kuri ir “par” un kuri ir “pret”. Un ne tikai ārpus ES – piemēram, ASV republikāņu senatoram Marko Rubio šī ideja ļoti nepatika -, bet arī Eiropas Savienībā. Kamēr Eiropadomes vadītājs Šarls Mišels atbalstīja Makronu, Francijas līderis tika kritizēts Polijā un Baltijas valstīs.
Vienlaikus Makrona vārdi kārtējo reizi izraisīja diskusiju par to, cik “Eiropas stratēģiskā autonomija” viaspār ir reāla. Eiropas Savienībai nav savas vienotās armijas, atbildību par savu drošību Eiropa galvenokārt uzliek NATO. Tajā pašā laikā ES valstis aizsardzībai atvēl mazāk nekā pusi no ASV piešķirtajiem līdzekļiem. Un, neskatoties uz to, ka Krievijas karš Ukrainā daudziem ir kļuvis par modinātājzvanu, ES ieguldījums savā drošībā joprojām ir tālu no vēlamā. Vēl 2014.gadā NATO valstis vienojās aizsardzībai atvēlēt 2% no sava IKP, taču šodien šo prasību izpilda tikai 7 alianses valstis.
“Mēs Eiropā – vismaz nākamajā paaudzē – nespēsim sevi aizstāvēt pret tik spēcīgu pretinieku kā Krievija,” saka Diks Zandi, Nīderlandes Klingendaelas institūta drošības pētījumu nodaļas vadītājs. Tāpēc runas par pilnīgu stratēģisko autonomiju aizsardzības jomā ir vienkārši bīstamas. Tādā veidā mēs stumjam sevi uz slidenas nogāzes, kur var izrādīties, ka mēs vienkārši nevaram saprast, par ko mēs runājam.
Pēc Zandi domām, tas, cik daudz ES valstis tērē aizsardzībai, ir tikai viena problēma, bet kā tās tērē – cita. Eiropas valstīm trūkst koordinācijas un vienotu standartu ieroču ražošanā, uzskata analītiķis.
“Lielās valstis būtībā visu savu naudu tērē valsts līmenī. Tas nozīmē, ka Francija, Vācija, Spānija, Itālija un Polija ražo savus ieročus, kas atšķiras viens no otra. Līdz ar to šo tehniku nevar integrēt vispārējos militārajos spēkos,” stāsta Zandi.
Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, ES diplomātijas vadītājs Žuzeps Borels runāja par ieroču standartizācijas nepieciešamību Eiropas Savienībā, taču, pēc ekspertu domām, process norit ļoti lēni.
Tajā pašā laikā neapdomīgi izteikumi par “Eiropas stratēģisko autonomiju” var atsvešināt galveno sabiedroto – ASV, sacīja Varšavas drošības foruma vadītāja Katažina Pisarska.
“Vašingtona nesaprot ideju par ES stratēģisko autonomiju. Ļoti bieži republikāņi saka: ASV iegulda amerikāņu nodokļu maksātāju naudu Eiropas kolektīvajā drošībā, Ukrainas aizsardzībā, NATO austrumu flanga valstu aizsardzībā, bet eiropieši joprojām nevēlas sadarboties un grib iet savu ceļu? Tie ir argumenti, ko republikāņi bieži izmanto pret Baidena administrāciju, kas, starp citu, ir visvairāk uzticīga transatlantiskajai aliansei pēdējo gadu desmitu laikā. Tāpēc, izsakot šādus paziņojumus, mums ir jāņem vērā tas, kā tas tiek uztverts ārzemēs: galu galā pēdējais, ko mēs vēlamies, ir parādīt, ka mums nav svarīgi, vai Eiropa saņem amerikāņu atbalstu vai nē”, saka Pisarska.
Tajā pašā laikā, pēc NATO Aizsardzības koledžas pētniecības departamenta direktora Tjerī Tardija domām, Eiropas Savienībai tomēr būtu jādomā, kā stiprināt pašai savas spējas – katram gadījumam.
Var būt apstākļi, kad eiropiešiem būs jārīkojas bez ASV, sacīja Tardijs:
“Tā varētu būt situācija uz robežas ar Eiropas Savienību; tas varētu būt konflikts ES iekšienē; tā var būt situācija, ar kādu mēs saskārāmies Trampa prezidentūras laikā; vai varbūt tikai ASV pagrieziens uz Āziju. Jautājums ir: vai mēs vēlamies tam sagatavoties vai nē?
Tomēr, kamēr diskusija par “Eiropas stratēģisko autonomiju aizsardzības jomā” tikai turpinās, eksperti saka, ka eiropiešiem vispirms ir jāiemācās būt neatkarīgiem citos jautājumos: piemēram, jāpārtrauc būt atkarībā Ķīnas kritisko resursu un materiālu problēmu jomā.
