Daudzi strīdas par to, kā izbeigt karu Ukrainā. Karstās, dažreiz šķebinošās debates pastiprinās par Ukrainas pretuzbrukuma sarežģītību un nepārtraukto amerikāņu atbalstu. Nesen veiktā CNN aptauja atklāja, ka liberāļu vidū finansējuma palielināšanu Ukrainai atbalsta 69%, bet konservatīvo vidū tikai 31%. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada The New York Times redakcijas kolēģija
Tūlītēja pamiera atbalstītāji saka, ka pilnīga militāra uzvara abām pusēm ir ļoti maz ticama un, jo ātrāk beigsies slaktiņš un iznīcināšana, jo ātrāk Ukraina var sākt veidot demokrātisku, plaukstošu valsti, kas būtu līdzvērtīga morālai uzvarai pār Krieviju.
Vanagi apgalvo, ka pamiers faktiski atalgotu Krievijas agresiju ar ievērojamiem teritoriāliem ieguvumiem un, ka tikai izšķiroša militāra uzvara pār Krieviju varētu liegt Vladimiram Putinam vai viņa pēctečiem nākotnē sagrābt vēl vairāk zemes. Debates ir sarežģījis Donalda Trampa apgalvojums, ka ievēlēšanas gadījumā viņš karu izbeigtu “24 stundu laikā”, kā arī iebildumi pret palīdzību Ukrainai no citu republikāņu prezidenta amata kandidātu puses.
Tas dod Krievijai stimulu nesākt sarunas līdz 2024. gada vēlēšanām.
Jebkuras runas par pamieru vai sarunām ir priekšlaicīgas; Neviena no pusēm nav gatava sarunām, un ASV nespēj piespiest tās vienoties. Putins, kurš nolēma sākt šo karu, varētu to izbeigt šodien, vienkārši izvedot savu karaspēku. Tomēr viņš turpina pretendēt uz gandrīz piekto daļu Ukrainas teritorijas un nav izrādījis interesi par pamieru. Jau no paša sākuma viņš cerēja, ka laiks iedragās Rietumu saistības pret Ukrainu, un viņš, visticamāk, uztvers jebkuru virzību uz sarunām kā apstiprinājumu tam, ka viņa stratēģija darbojas.
Un, lai gan Krievija nav gatava runāt, Volodimirs Zelenskis arī nevar izteikt citu mērķi, izņemot krievu izraidīšanu no visas Ukrainas teritorijas, tostarp Krimas un Donbasa. Jebkādas teritorijas atdošana krievu iebrucējam, Zelenskim un ukraiņiem ir tabu tēma, un viņi nepiekritīs pamieram, ko Putins varētu izmantot, lai pārgrupētos un atkal uzbruktu.
Brīdis, kad abas puses nonāk pie secinājuma, ka tām vienkārši nav izredžu kaujas laukā, kas būtu sarunu priekšnoteikums, šķiet tāls.
Prezidenta Baidena nostāja kopš kara sākuma ir bijusi nodrošināt Ukrainai ieročus un resursus, lai sevi aizstāvētu, lai tad, kad pienāks laiks, tā būtu “visspēcīgākajā pozīcijā pie sarunu galda”. Taču lēmums par sarunām pieder Ukrainai, kā to vairākkārt atkārtojis Baidens. “Es neizdarīšu spiedienu uz Ukrainas valdību – privāti vai publiski -, lai tā piekāptos teritoriāli.”
Mēs piekrītam, ka būtu “nepareizi un pretēji noteiktajiem principiem” izdarīt spiedienu uz citu valsti, lai tā upurētu teritoriālo suverenitāti.
Ukraina ir pelnījusi pilnīgu atbalstu pret neizprovocētu Krievijas iebrukumu, un Amerikas nacionālajās interesēs ir pārliecināt savus NATO sabiedrotos nepaciest Putina revanšistiskās ambīcijas. Citi potenciālie agresori uzmanīgi vēro notiekošo.
Tomēr spēcīgais atbalsts Ukrainai neizslēdz atklātas debates par materiālā atbalsta mērogu un apjomu vai par to, kā karš varētu beigties. Gluži pretēji, šāda mēroga un seku apņemšanās prasa diskusijas, lai pierādītu sabiedrībai, ka tās ir pamatotas.
Kongress drīzumā saskarsies ar jautājumu par papildu 24 miljardu dolāru piešķiršanu Ukrainai. Baidena administrācija jau ir noteikusi dažus ierobežojumus savam atbalstam Ukrainai, un tai būs nepārtraukti jākalibrē savs atbalsts šajos ierobežojumos. Administrācija, piemēram, ir uzstājusi, ka tā nepalīdzēs Ukrainai uzbrukt Maskavai vai darīt ko tādu, kas varētu ievilkt NATO tiešā karā ar Krieviju.
Taču pārdomām ir arī citi jautājumi: vai tās spēku sakāve piespiedīs Krieviju izvietot taktiskos kodolieročus? Kādas būs sekas, atļaujot NATO sabiedrotajiem piegādāt Ukrainai iznīcinātājus F-16? Lai gan F-16 ievērojami uzlabos Ukrainas spēju pretoties Krievijas raķešu uzbrukumiem, šīs izsmalcinātās lidmašīnas atspoguļo Ukrainas militārā spēka kvantitatīvu paplašināšanos.
Baidenam un viņa padomniekiem vajadzētu būt atklātākiem ar amerikāņu sabiedrību par to, ko viņi nezina par šī konflikta ilgumu un tā iznākumu. Kari ir neparedzami, un šis karš uzņēma daudzus negaidītus pavērsienus, sākot no paša iebrukuma un beidzot ar Ukrainas panākumiem Krievijas sākotnējās ofensīvas atvairīšanā. Pavisam nesen Krievijas militārā līdera Jevgeņija Prigožina dumpis, un tam sekojošā nāve aviokatastrofā, atklāja plaisas Putina armijā. Tagad izskan ziņas, ka Krievija pati gatavo jaunu ofensīvu.
Administrācijai arī jānodrošina, lai Ukraina nešaubītos savā apņēmībā ievērot demokrātiju un cīņu pret korupciju, īpaši militārajās iestādēs un nozarēs. Ukrainas pretkorupcijas grupas, žurnālisti un citas pilsoniskās sabiedrības grupas ir veikušas drosmīgu un svarīgu darbu, lai sauktu savus vadītājus pie atbildības, un šīs institūcijas ir pelnījušas nepārtrauktu Amerikas atbalstu.
Atklāta diskusija par karu un tā gaitu ne vienmēr norāda Putinam, ka ASV ir vājas vai neizlēmīgas. Baidena tūlītējais izaicinājums ir saglabāt atbalstu ne tikai no Kongresa un Amerikas sabiedrības, bet arī no sabiedrotajiem. G7 līderi – Lielbritānija, Kanāda, Francija, Vācija, Itālija, Japāna un ASV – jūlijā nāca klajā ar paziņojumu, kurā atkārtoti apstiprināja savu “nelokāmo apņemšanos īstenot stratēģisko mērķi — brīvu, neatkarīgu, demokrātisku un suverēnu Ukrainu”. Katra valsts paziņoja, ka sāks sarunas ar Ukrainu par konkrētiem, ilgtermiņa drošības pasākumiem.
Diskusijas starp ASV Valsts departamentu un Ukrainu par ilgtermiņa saistībām drošības jomā sākās augustā, koncentrējoties uz “Ukrainas nodrošināšanu ar noturīgu spēku, kas spēj atturēt no Krievijas agresijas nākotnē”. Abas valstis gatavo “saprašanās memorandu”, kas būs īpaši nozīmīgs, ņemot vērā pieaugošo palīdzības politizāciju Ukrainai un pieaugošo naidīgumu pret to labajā pusē.
Galu galā nav iespējams paredzēt, cik ilgs laiks būs nepieciešams sarunu uzsākšanai. ASV pienākums ir palīdzēt Ukrainai sasniegt šo punktu.
