Maijā, kad gadu no gada aizvien asāk tiek šķelti vārdu zobeni par to, kam ir tiesības pieminēt un kam svinēt Otrā pasaules kara beigu gadadienu kā uzvaras dienu, raidījums „Pi myusim Latgolā” viesojās Ogrē, pie kādreizējas Stirnienes iedzīvotājas, trimdas latvietes Paulīnes Zalānes, lai paklausītos viņas stāstu.
Pāris dienas pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gadadienas, dažas dienas pirms Nacisma sagrāves dienas un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienas, trimdas latviete, dzejniece un literatūrzinātniece Paulīne Zalāne atceras Otrā pasaules karu, kad viņa, vēl būdama bērns, pieredzēja apmelošanu, nodevību un zvērības, kas nāca pāri Latvijai un viņas ģimenei.
„1940. gadā ienāca krievi. Redz, mums Rēzeknes-Krustpils lielceļš gāja gar mūsu zemi. Pa to lielceļu divas nedēļas plūda karavīri ar kājām, ar smagajām mašīnām, ar lielgabaliem, ar zirgiem. Divas nedēļas nepārtraukti!” atceras Paulīne Zalāne.
Viņa dzimusi 1931. gadā, Stirnienes pusē. Dzīve Teiču purva mālā nebija ne bagāta, ne viegla, bet ar katru gadu tā kļuvusi aizvien labāka un gaišāka, līdz pavisam negaidot izjuka un pazuda viss ikdienišķais un ierastais.
„Mums pašiem bija tāda vidēja saimniecība, Stirnienes pagastā pie paša centra. Uz mūsu zemes skaistāko namu bija uzcēlis manas māsas vīrs – pagasta valdes sekretārs.” stāsta Paulīnes kundze.
Paulīne Zalāne dalās savās atmiņās par pirmo kara laikā piedzīvoto nodevību, kad vecākās māsas vīrs Aleksandrs Naglis, kurš čekai nav gribējis stāstīt par saviem līdzgaitniekiem, 1942. gadā tika nošauts Krasnojarskas cietumā.
„Kad vācieši ienāca, mana māsa, vēl nezinādama, ka viņš ir aizvests, ar otru māsu aizbrauca uz Rēzeknes cietumu. Cietumā tika pateikts lai iet uz čekas māju Atbrīvošanas alejā, kurā ir mocīti cilvēki. Mūzika tur skanējusi dienu un nakti, lai neviens nedzird vaimanas un kliedzienus. Ko viņas ir redzējušas – sienas, kad ieiet iekšā, cilvēka augumā, līdz pusei grīdas viss pieplūdis ar asinīm. Pie griestiem āķi, pie kā kārti cilvēki aiz ādas, ar gaļas mašīnu griezti pirksti, uz plīts vēl pielipusi āda, kur uz karstas pīts dedzinātas delnas. Un pagalmā vēl ir bijuši izlikti mirušie, tā, lai piederīgie, kas meklē, var atrast. Izdurtām acīm, apgrieztiem deguniem un lūpām – izmocīti vispār tik, cik vien var izmocīt.” māsu piedzīvotās šausmas atceras Paulīnes kundze.
Vācu karaspēka ienākšanu Paulīne Zalāne atceras, kā glābiņu: „Pēc tam nāca vācieši. Likās, ka pats Dievs mūs ir izglābis, un ka beidzot esam brīvi. Par vāciešiem jāsaka tā – briesmīgas lietas viņi nodarījuši žīdiem (ebrejiem). Jā, tas ir noziegums. Bet, kas attiecas uz latviešiem, tad netika dzirdēts, ka vācu karavīrs būtu izdarījis kādu vardarbību, nebija tāda. 11 vai cik man gadu bija, dažreiz biju viena mājās, ienāk vācu karavīri, pajautā vai ir olas, vai var dabūt speķa gabaliņu…”
1944. gada 23. jūlijā, kad krievu tanki šķērsoja Latvijas robežu, Paulīne pēdējo reizi satika savu brāli – leģionāru. Paklausot brāļa ieteikumam, Zalānu saime nolēma doties bēgļu gaitās.
Dažādās bēgļu nometnēs tika pavadīti septiņi gadi. Lai arī apstākļi bija trūcīgi, nometnēs pavadītais laiks esot bijis vērtīgs. Tur bijuši izcilākie latviešu mākslinieki, rakstnieki un skolotāji. Bet no visa pārdzīvotā Paulīnes kundze bija smagi slima un ārstēšanās prasījusi veselus 3 gadus, pēc kuriem tika absolvēta pamatskola un uzsāktas mācības ģimnāzijā.
„1951. gadā vajadzēja izceļot uz Ameriku. Es esmu saskaitījusi, ka ārpus Latvijas es esmu dzīvojusi 17 vietās. Kad cilvēki sāka izceļot, mēs nebijām domājuši izceļot un man arī negribējās. Gribējās palikt Eiropā, vismaz tuvāk pie Latvijas. Vēl bija cerība, ka Sabiedrotie liks krieviem izvākties un mēs varēsim atgriezties Latvijā, bet tas nenotika. Atceros, ka par Potsdamas konferenci bija radio ziņa, un es to dzirdēdama, ka Baltijas valstis ir atdotas Krievijai, es momentā paliku kurla un nevarēju dzirdēt veselu diennakti. Kad cilvēki sāka izceļot, mums bija viens draugs, tēlnieks Miķelis Geistauts, kas aizbraucis uz Ameriku, viņš sagādāja mums vietu, kur palikt un darbu. Tā mēs 1951. gada rudenī iebraucām Amerikā.” Par savu skarbo likteni stāsta Paulīnes kundze.
ASV Paulīne Zalāne nonāca Minesotā. Pirmie gadi bijuši ļoti grūti. Lai izdzīvotu, bija jāstrādā fiziski smags darbs. Domas par mācībām neatstāja ne uz mirkli un jaunietei tas arī izdevās. Viņa mācījās vācu un franču valodu, literatūru, antīko literatūru, vēsturi, antropoloģiju, pedagoģiju un psiholoģiju. To visu vēlāk viņa likusi lietā gan maizes darbā amerikāņu skolās, gan latviešu skolās, kursos, radio un televīzijas raidījumos, priekšlasījumos un rakstos.
Dažādu ģimenes apsvērumu dēļ – dēls, kurš bija jāizskolo, kā arī vīra smagā slimība, bija iemesls, tam, ka Paulīnes kundze Latvijā atgriezusies vien pirms pieciem gadiem.
Visu sarunu ar Paulīni Zalāni klausies sekojot zemāk norādītajām saitēm:
–http://www.pimyusimlatgola.lv/pi-myusim-latgola/
–http://latgale.lv/lv/files/download?id=3433
Sarunas video fragmentu skaties:
–https://www.youtube.com/watch?v=e12cTFCPOTY
Informāciju sagatavoja:
Producentu grupa “Lietišķā Latgale”
