Baumas par spriedzi varas augšpusē, spēku izsīkums pēc divu gadu cīņām un neapmierinātība ar sabiedrotajiem mazina noskaņojumu Kijivā. Par to raksta britu medijs The Guardian
Šobrīd Kijivā ir jūtama smalka, taču nepārprotama drūmuma sajūta, un ne tikai Austrumeiropas novembra tumšo pēcpusdienu un krītošā dzīvsudraba stabiņa dēļ. Vairāki iekšējie un ārējie faktori ir kopā radījuši, iespējams, visnopietnāko noskaņojumu par izredzēm uz ātru un izšķirošu Ukrainas uzvaru pār Krieviju kopš pilna mēroga iebrukuma pirmajām nedēļām.
“Pagājušā gada beigās un šī gada sākumā bija tāda eiforija. Tagad mēs redzam otru galējību, lejupslīdi, un, manuprāt, vēl kādu laiku piedzīvosim kāpumus un kritumus,” sacīja Bartošs Cičokis, kurš pagājušajā mēnesī beidza četrus gadus ilgušo Polijas vēstnieka amatu Kijevā.
Vasarā ļoti gaidīto pretuzbrukumu ir izjaukuši necaurejami Krievijas mīnu lauki un nocietinājumi. Klīst baumas par saspīlējumu Volodimira Zelenska komandā un par plaisām starp prezidentu un viņa virspavēlnieku, kas pastiprinājās svētdienas vakarā, kad Zelenskis atlaida Ukrainas militārās medicīnas spēku vadītāju un aicināja veikt operatīvas izmaiņas armijā.
Divu gadu cīņas nogurums, nepārtrauktais cilvēku bojāeja frontē un neapmierinātība ar lēno tempu, ar kādu Rietumu partneri turpina nodrošināt ieročus, ir apvienojušies tā, ka pirmo reizi kopš kara sākuma dažas balsis, kuras ir klusējušas, sāk apdomāt pamiera sarunu iespēju, vienlaikus pieņemot, ka tas būtu riskanti un varētu nākt par labu Krievijai.
Pēc tam ir šausmas, kas atklājas Tuvajos Austrumos, kas ir novērsušas uzmanību no Ukrainas un palēninājušas munīcijas plūsmas. Rietumu galvaspilsētās arī pieaug “Ukrainas nogurums”, kā arī draud izredzes uz otro Donalda Trampa termiņu ASV, kas varētu apgāzt Kijevas lielākā sabiedrotā atbalstu.
Pirmdienas rītā Kijivā nepieteiktā vizītē ieradās ASV aizsardzības ministrs Loids Ostins, kura mērķis daļēji bija pārliecināt Ukrainas līderus par Vašingtonas pastāvīgo atbalstu, taču atjaunotajiem finansēšanas plāniem Ukrainai ir grūti tikt cauri Kongresam republikāņu opozīcijas apstākļos, un pastāv bažas, ka būs tikai grūtāk, tuvojoties nākamā gada vēlēšanām.
Ir arī daži spilgti plankumi. Kaujas laukā ziņas, ka Ukrainas karaspēks ir iegremdējies pozīcijās Dņipro upes austrumu krastā Hersonas apgabala dienvidu daļā, iespējams, paverot ceļu virzībai uz Krimu, kā arī Ukrainas panākumi, vēršoties pret Krievijas Melnās jūras floti. Diplomātiskā ziņā ES paziņojums , ka tā plāno sākt dalības sarunas ar Ukrainu, radīja ļoti nepieciešamo uzmundrinājumu.
Taču, kamēr ukraiņi gatavojas vēl vienai ziemai un iespējamiem Krievijas uzbrukumiem kritiskajai infrastruktūrai, kā arī nepārtrauktajam nakts teroram no raķetēm un bezpilota lidaparātiem, kas mērķētas uz Ukrainas pilsētām, pirms sešiem mēnešiem valdošais optimisms, ka Krievijas sakāve un Donbasa un Krimas atgriešanās varētu būt būt tepat aiz stūra, ir sācis izbalēt.
“Tā nebūs tā uzvara, par kādu mēs sapņojām, un tas prasīs daudz ilgāku laiku, nekā domājām,” sacīja bijušais infrastruktūras ministrs Volodimirs Omeļjans, kurš kā Ukrainas armijas kapteinis kara pirmajā dienā pieteicās teritoriālajos aizsardzības spēkos.
Variants ”C”
Lielākā daļa cilvēku atzīst, ka tik ilgi, kamēr Vladimirs Putins atrodas Kremlī, pastāvīgs miers, visticamāk, nepastāvēs, un jebkuru kaujas pārtraukumu Krievija izmantotu, lai pārbruņotos. Aptaujas liecina, ka lielākā daļa ukraiņu iebilst pret sarunām ar Krieviju, īpaši, ja tās būtu saistītas ar zaudētās teritorijas atzīšanu.
Tajā pašā laikā to cilvēku izsīkums, kuri ir bijuši frontē kopš konflikta sākuma, grūtības mobilizēt jaunus darbiniekus un šīs vasaras pretuzbrukuma neveiksme, lai atgūtu teritoriju, ir izraisījis dažas piesardzīgas balsis, kas liek domāt, ka ir nepieciešama saķere.
“Izvēle ir ļoti vienkārša. Ja mēs esam gatavi nosūtīt vēl 300 000 vai 500 000 ukraiņu karavīru dzīvību, lai ieņemtu Krimu un atbrīvotu Donbasu, un ja mēs saņemsim pareizo skaitu tanku un F16 no Rietumiem, mēs to varam izdarīt,” sacīja Omeljans. “Bet es neredzu vēl 500 000 cilvēku, kas būtu gatavi mirt, un es neredzu Rietumu gatavību nosūtīt mums nepieciešamo ieroču veidus un daudzumu.”
Omeļjans sacīja, ka otra iespēja būtu “vienošanās par uguns pārtraukšanu, lai veiktu lielas reformas, kļūt par NATO un ES dalībvalsti, tad Krievija sabruks un vēlāk mēs atgūsim Krimu un Donbasu”.
Tomēr tā var būt vēlmju domāšana, un Zelenskis ir sacījis, ka jebkuras sarunas būtu tikai Krievijas rokās, ņemot vērā, ka Kremļa galvenais kara mērķis joprojām ir pilnīga Ukrainas pakļaušana.
Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks atzina, ka šis bija grūts kara posms, taču sacīja, ka šajā posmā “nepieciešama visspēcīgākā un grūtākā koncentrēšanās”, lai turpinātu.
“Teiksim skaidri, reālām sarunām nav iespēju. Viss, kas tas būtu, būtu darbības pauze. Krievija to izmantotu, lai būtiski uzlabotu savu armiju, veiktu jaunu mobilizāciju un pēc tam atsāktu karu, kam būtu vēl traģiskākas sekas Ukrainai,” viņš sacīja intervijā Kijevas prezidenta administrācijā.
Tomēr nesenā intervija ar Zelenski, ko sniedza žurnālists Saimons Šusters, kurš ir sarakstījis drīzumā gaidāmo prezidenta biogrāfiju un baudījis neparasti tuvu piekļuvi Zelenska komandai, liecināja, ka pat Zelenska tuvākajā lokā bija cilvēki, kas šaubās par viņa mesiānisko ticību Ukrainas uzvarai. .
Šusters citēja neapmierināto Zelenska palīgu, kurš sacīja, ka prezidents maldās par izredzēm uzvarēt kaujas laukā. “Mums ir beigušās iespējas. Mēs neuzvarēsim. Bet pamēģiniet viņam to pateikt,” sacīja palīgs.
Konflikts Tuvajos Austrumos
Hamas uzbrukumi Izraēlai un Izraēlas uzbrukums Gazai Ukrainai ir izrādījušies sarežģīti trīs veidos. Pirmkārt, karš Tuvajos Austrumos ir nozīmējis, ka, iespējams, pirmo reizi kopš 2022. gada februāra, Ukraina ilgstoši nav bijusi galvenā ārpolitikas problēma vairumam rietumu līderu.
Otrkārt, tas ir nozīmējis munīcijas piegāžu samazināšanos Ukrainai, uzskata Zelenskis, kas ir saasinājusi Ukrainas militārpersonām jau tā būtisku problēmu.
Visbeidzot, ir sekas no Zelenska lēmuma iestāties aiz Amerikas stingrās proizraēliešu nostājas Gazas konfliktā. Viņš ir raksturojis Hamas un Krieviju kā “to pašu ļaunumu”. Tas ir iedragājis Ukrainas centienus paplašināt alianses Tuvajos Austrumos un citur ārpus rietumiem, kas bija nesen ieceltā aizsardzības ministra Rustema Umerova kompetences galvenā daļa.
Podoļaks atzina, ka attiecībās ar daudzām valstīm, kas nav rietumu valstis, ir bijusi “vēsas”. “Tas ir apgrūtinājis plašākas koalīcijas izveidi Ukrainas atbalstam cīņā pret Krieviju,” viņš teica.
Paredzamās Trampa otrā termiņa izredzes
Līdz ASV prezidenta vēlēšanām atlicis tikai gads, un Donalda Trampa iespējamā atgriešanās, kurš bieži apgalvo, ka spēs ātri vienoties, lai izbeigtu karu, ir satraucoša izredze daudziem Kijevā.
Publiski amatpersonas saka, ka ir pārliecinātas, ka Baltā nama atbalsts turpināsies neatkarīgi no tā, kurš ir atbildīgs, taču privāti ir bažas par to, ko nozīmētu Trampa prezidentūra. “Tas parādījās katrā sanāksmē,” sacīja Maikls Makfols, bijušais ASV vēstnieks Krievijā, kurš sadarbojas ar Zelenska administrāciju saistībā ar sankcijām un septembrī Kijivā tikās ar prezidentu un citām galvenajām amatpersonām.
Pat bez Trampa amatā republikāņi var izjaukt Baidena administrācijas Ukrainas politiku. Kongress kopš septembra nespēj pieņemt jaunu likumprojektu par palīdzību Ukrainai, pret to iebilst daļa republikāņu, kas nozīmē, ka ir samazināti militārie sūtījumi uz Kijevu. Zelenska štāba priekšnieks Andrijs Jermaks pagājušajā nedēļā devās uz Vašingtonu, lai tiktos ar demokrātiem un republikāņiem, cerot uzsvērt, cik svarīgi ir turpināt ieroču piegādi.
Politikas atgriešanās
Pirmo kara gadu ukraiņi bija vienoti aiz Zelenska, bijībā par viņa vadību izšķirošajās pirmajās dienās un vienoti savā nacionālajā cīņā pret Krieviju. Protams, laikam ejot, šī vienošanās ir sākusi sabojāt.
Prezidents ir ļoti noraizējies par “Čērčila fenomenu”, saskaņā ar kādu informētu avotu, veiksmīga kara laika vadītāja sakāvi vēlēšanās. Tā kā nākamā gada martā gaidāmas prezidenta vēlēšanas, Zelenskis varētu mēģināt sarīkot balsojumu, dodot sev jaunu mandātu pirms, iespējams, grūtākā kara posma.
Šie mājieni izraisīja spēcīgu reakciju no daudziem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri teica, ka tagad nebūtu iespējams rīkot vēlēšanas ne no loģistikas, ne drošības viedokļa.
“Lielākā daļa attīstīto demokrātisko valstu piekrīt: kara laikā nevar rīkot vēlēšanas. Katram jābūt vienai prioritātei – aizstāvēt valsti,” sacīja Ukrainas NVO ”Opora” priekšsēdētāja un vēlēšanu speciāliste Olga Aivazovska.
Zelenskis galu galā izslēdz balsošanu nākamā gada pavasarī, taču, vai vēlēšanas vai nē, tagad ir brīdinājumi par kara laika vienotību. Opozīcijas politiķi saka, ka pēc kara beigām tiks atkārtoti izskatīti jautājumi par Zelenska gatavošanos iebrukuma laikā. “Melnā PR” kampaņas un kompromats atkal tiek izplatīti caur Telegram kanāliem, kur lielākā daļa ukraiņu saņem ziņas.
Zelenska atzinības reitingi joprojām ir augsti, bet tāpat arī virspavēlnieka Valērija Zalužnija reitingi, ko plaši uzskata par iespējamo nākotnes pretendentu uz prezidenta amatu, lai gan viņš nekad nav izteicis nekādas politiskas ambīcijas.
Kad Zalužnijs nesen sniedza interviju izdevumam Economist, kaujas lauka situāciju nodēvējot par strupceļu, Zelenskis un padomnieki kritizēja šī termina lietošanu. Podoļaks noliedza, ka starp abiem kungiem būtu bijis konflikts. “Zelenskis ir viņa tiešais priekšnieks, konflikts pēc definīcijas nevar būt,” viņš teica.
Bijušais Polijas vēstnieks Čičokis sacīja, ka ir skaidrs, ka pēdējos mēnešos ir vērojams politiskās intrigas pieaugums. “Politika ir atgriezusies Ukrainā,” viņš teica. “Sākotnējā vienota spēka konsolidācija, kas cīnās ar ļaunumu, tagad ir savādāka.”
