Jo ilgāk pie varas paliks Vladimirs Putins, jo lielāka ir viņa režīma pelnītā kraha un valsts apkaunojošā sabrukuma iespējamība. Krievijas drošības struktūru darbonis ir ievedis tautu strupceļā, no kura var nebūt izejas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ASV vēsturnieks, profesors Aleksandrs Džons Motils
Rietumi baidās no Krievijas valsts izzušanas. Viņi uztraucas par sliktākajiem scenārijiem: “brīvie kodolieroči”, pilsoņu karš, nestabilitāte un bēgļu viļņi.
Ironiskā kārtā Putins un viņa biedri uzstāj, ka Krievijas sabrukums ir Rietumu mērķis. Tā, protams, nav taisnība. ASV, ES un to līdzīgi domājošie sabiedrotie visā pārējā pasaulē izmisīgi baidās no iespējamās Krievijas valsts izzušanas. Nav pārsteidzoši, ka viņi ir noraizējušies par sliktāko scenāriju: “brīvie kodolieroči”, pilsoņu karš, milzīga nestabilitāte un bēgļu viļņi, kas kumulatīvi varētu “izplatīties” uz Krievijas kaimiņvalstīm. Tā kā Krievija ir tik milzīga, tas nozīmē gandrīz visas Eirāzijas valstis.
Šis scenārijs šķiet daudz mazāk ticams nekā haotiska, kaut arī lielākoties miermīlīga Krievijas politisko un ekonomisko institūciju likvidēšana daudzās reģionālajās vienībās un apakšvienībās, pilsoņu karš aptverot tikai galvaspilsētu Maskavu. Taču var viegli saprast, kāpēc Rietumu politikas veidotāji dod priekšroku uztraukties par sliktāko scenāriju, lai cik maz ticams tas arī būtu.
Faktiski tieši Putins noveda Krieviju līdz sabrukumam. Pretēji it kā gudrajam diktatora tēlam, ko viņš popularizē gan mājās, gan ārzemēs, viņš patiesībā ir sērijveida neveiksminieks, kurš pieļāvis daudzas kļūdas, nogrūžot Krieviju pa slidenu nogāzi.
Putinam pietika pārdrošība domāt, ka tik sarežģītu valsti kā Krievija varētu vadīt otršķirīgs VDK virsnieks.
Viņa pirmā kļūda bija tā, ka viņam pietika pārdrošība domāt, ka tik sarežģītu valsti kā Krievija var vadīt otršķirīgs VDK karjeras virsnieks. Tāpat kā viņa protežē Jevgeņijam Prigožinam, Putinam sava laime jāmeklē trauslajās Āfrikas valstīs.
Otrā viņa kļūda bija uzskats, ka enerģijas cenu kāpums debesīs 1999.–2000. gadā, tieši brīdī, kad viņš stājās amatā, ļaus viņam izveidot stabilu diktatūru un atkal padarīt Krieviju varenu. Viņam vajadzēja zināt, ka viegla nauda aiziet tikpat viegli, kā atnāk, un tā nevar aizstāt pieredzi.
Trešais viņa malds ir tāds, ka viņš izveidoja autoritāru sistēmu, kuras pamatā bija viņš pats, arī kā pielūgsmes objekts. Šādas ļoti centralizētas sistēmas, kuras var godīgi saukt par fašistiskām, darbojas tik ilgi, kamēr to augstākie vadītāji nepieļauj nopietnas kļūdas un spēj saglabāt enerģijas un gudrības tēlu. Šādas sistēmas ir arī visvairāk pakļautas stratēģiskām kļūdām, jo to pašmērķīgie vadītāji cieš no augstprātības un padotie saka to, ko vēlas dzirdēt. Tas viņiem liedz precīzu informāciju. Putins noteikti zināja, ka viņš kļūs vecs, uzpampis un ļengans un, ka agri vai vēlu veiksme beigsies.
Viņa ceturtā kļūda bija liktenīgs pārpratums par Ukrainas identitātes būtību un realitāti. Pārliecinot, ka Ukraina ir mākslīga valsts un, ka ukraiņi neeksistē, Putins iedomājās, ka būs viegli atjaunot Krievijas kontroli pār savu “mazkrievu” kaimiņu. Putinam vajadzēja zināt, ka viņa spiegiem bija zināms, ka Ukraina un ukraiņi ir īsti.
Viņa piektā kļūda bija iebrukums Ukrainā 2014. gadā un pilna mēroga kara turpināšana pret visu valsti 2022. gadā. Raksturīgi, ka viņš abas reizes nenovērtēja ukraiņus, uzskatot, ka viņi nepretosies. 2014.-2015.gada karam vajadzēja viņam iemācīt, ka ukraiņi karos 2022.gadā. Putins bezjēdzīgi sāka karu, un neviens viņam nevarēja pateikt, ka to nevar uzvarēt.
Sestā Putina kļūda ir tā, ka viņš turpina karu, neskatoties uz milzīgajām izmaksām, ko tas ir radījis viņa paša valstij. Ukrainas zaudējumi, protams, viņam un viņa kolēģiem kara noziedzniekiem nav svarīgi. Karš aktivizēja ukraiņus, eiropiešus, ASV un NATO. Tas izpostīja Krievijas ekonomiku. Tika nogalināts milzīgs skaits krievu. Tas pārvērta Krieviju par Ziemeļkoreju. Un, pats galvenais, no Putina viedokļa, tas pagrieza pret viņu lielāko daļu politiskās un ekonomiskās elites.
Prigožina lieta parādīja Putina vājumu un ievainojamību. Armija un slepenpolicija neko nedarīja, lai apturētu apvērsuma mēģinājumu, atstājot viņu mazdūšīgu un bez runas gandrīz nedēļu. Krievijas opozīcijas analītiķi viņam prognozē ātru galu, iespējams, fizisku, noteikti politisku. Pārvēris Krieviju par arvien nabadzīgāku un nemodernizētāku negodprātīgu valsti, Putins ir pelnījis ne vairāk kā elites nosodījumu, kuri atpazīst grimstošu kuģi, to ieraugot.
Kad Putins aizies, politiskā sistēma, kuras kodols viņš ir, sabruks brutālo varas cīņu laikā. Un, kad sistēma sabruks un valdīs haoss, čečeniem, baškīriem, dagestāņiem, tatāriem, jakutiem un daudziem citiem stimuls glābt savas ādas, atdaloties, būs milzīgs. Viņiem nav jāaiziet vienlaikus. Vajag tikai vienam no viņiem paripināt bumbu, kā to izdarīja Padomju Lietuva 1989. gadā.
Un, tā kā sistēmiski disfunkcionālā Krievijas Federācija arvien vairāk atgādina sistēmiski disfunkcionālo PSRS 1991. gadā, pateicoties Putinam, Krievijas sabrukums kļūst neizbēgams.
