Žurnālisti un politikas analītiķi savās prognozēs ir vienisprātis: 2024. gadā Vladimirs Putins kandidēs uz piekto prezidenta termiņu. Iznīcinot demokrātiskās institūcijas un katru mēnesi pieņemot vairākus represīvus likumus, Krievijas valdība nez kāpēc joprojām tic vēlēšanām kā svarīgai leģitimizācijas procedūrai. Bet kāpēc Putinam vajadzīgas vēlēšanas, īpaši kara laikā? Vai nebūtu vieglāk un lētāk tās atcelt vai vismaz pārplānot? Ar politikas zinātnes palīdzību centīsimies izskaidrot, kāpēc vadītājiem, kas nav atkarīgi no tautas, ir nepieciešams tautas apstiprinājums.
Kā ziņo RBC, Kremlis sāka gatavoties nākamajām prezidenta vēlēšanām 2021. gadā. Par bāzes scenāriju tika uzskatīta Vladimira Putina nominēšana uz piekto termiņu. 2023. gada martā kļuva zināms, ka prezidenta administrācijā notiek seminārs, kurā tika nosaukts priekšvēlēšanu kampaņas uzdevums – nodrošināt augstāku aktivitāti un balsu daļu esošajam vadītājam nekā 2018. gadā (toreiz vēlētāju aktivitāte bija 67,5%, “Putina” procents – 76,7%.)
Šķiet, ka Krievijas varas iestādes varētu iztikt bez šādām formalitātēm. Redzamākie Putina režīma kritiķi atrodas cietumā vai ārzemēs. Domes partijas sacenšas savā starpā augstākā komandiera gudrības atzīšanā; Propagansti Putinu dēvē par “bosu “, amatpersonas viņu sauc mīļajā vārdā “tētis”, un socioloģiskās aptaujas liecina par visaugstāko uzticības līmeni prezidentam.
Šķiet, kāpēc gan nepasludināt Vladimiru Putinu par kaut ko līdzīgu “nacionālajam līderim” un juridiski nenodrošināt viņa tiesības valdīt uz mūžu? Faktiski tas ir gandrīz fantastisks scenārijs. Autoritāri līderi mīl un godā vēlēšanu institūciju, kas var būtiski pagarināt viņu pilnvaru termiņu, atrisināt elites iekšējos konfliktus un pat sniegt samērā ticamu informāciju par padoto veikumu. Paskaidrosim to sīkāk.
Vēlēšanas autoritārās sistēmās
Lielākajā daļā mūsdienu autokrātiju rīko daudzpartiju vēlēšanas vismaz likumdošanas struktūrās. Un daži līdz mūsdienām izdzīvojušie “slēgtie autoritārie režīmi”, kas tam nav raksturīgi, pilnībā nenoraida vēlēšanu institūcijas. Piemēram, Saūda Arābija, kuru pārvalda iedzimtie karaļi, 2005. gadā ierosināja vēlēšanas pašvaldību līmenī. Tiesa, pēdējo reizi tās notika 2015. gadā un nekad nav bijušas kaut mēreni konkurētspējīgas.
Vēl viens piemērs ir Laosa, maza valsts Dienvidaustrumāzijā, kurā drīkst darboties tikai Komunistiskā Tautas Revolucionārā partija. Tās pārstāvji piedalās parlamenta vēlēšanās, neapgrūtināti ar citu politisko spēku konkurenci.
Tas ir, pat visnebrīvākie autoritārie režīmi cenšas vismaz atdarināt tautas gribas procedūras. Kāpēc? Vēlēšanu nozīmei autoritārās sistēmās ir veltīti simtiem rakstu un disertāciju. Izcelsim to galvenās idejas.
Autokrāti patiešām tic savai popularitātei
Lielākās daļas nedemokrātisko režīmu hroniskā slimība ir piekļuves trūkums objektīvai informācijai. Autoritārie līderi ir saprotami ieinteresēti iznīcināt vai iedzīt pagrīdē neatkarīgos medijus: nevienam nepatīk, ja jebkurš skatītājs var uzzināt par korupciju un citām pie varas esošo nesmukām izdarībām. Labākajā gadījumā režīms var izmantot neatkarīgos medijus kā elites iekšējās cīņas instrumentu, nopludinot informāciju par saviem konkurentiem cīņā par varu un resursiem. Krievu žurnālistikā to parasti sauc par “Kremļa torņu karu”.
Alternatīvs datu avots par valstī notiekošo var būt padoto ziņojumi. Bet šeit diktatori saskaras ar citu problēmu: viņiem tuvajiem nav pietiekami daudz stimulu runāt godīgi par problēmām, kas ir viņu atbildības jomā. Iedomājieties, ka esat vadītājs, kurš ir atbildīgs par dabas katastrofu sekām. Visā valstī plosās meža ugunsgrēki – tūkstošiem cilvēku ir palikuši bez pajumtes, desmitiem gājuši bojā, un vairākos reģionos ir iesaldēta ekonomiskā dzīve. Vai būsiet gatavs stāties Valsts prezidenta amatā un kā patiesi atspoguļot situāciju? Ja jā, tad jums noteikti tiks uzdoti diezgan godīgi jautājumi par to, kāpēc vēl nav izveidota ugunsgrēku agrīnās atklāšanas sistēma, kāpēc nebija iespējams operatīvi izvest cilvēkus no katastrofas zonas utt. Godīgs ziņojums būs līdzvērtīgs jūsu nekompetences gleznai. Tāpēc jūs slieksieties izpušķot situāciju un nevērtēsiet upuru skaitu. Prezidents neuzzinās par katastrofas apmēriem un nepieņems lēmumus par papildu resursu piešķiršanu. Koki un cilvēki turpinās mirt.
Demokrātiskajos režīmos šo problēmu risina, pirmkārt, neatkarīgu mediju darbs, otrkārt, politiskās cīņas pieļaujamība publiskajā laukā. Opozīcijas partijas nepalaidīs garām iespēju gūt punktus, kritizējot pašreizējās valdības aprēķinus. Autoritārajiem režīmiem šādu iezīmju nav. Visvairāk pārspīlētajā formā “informācijas vakuuma” problēmu autokrātijās var ilustrēt Portugāles diktatora Antoniu Salazara gadījumā. Līdz 1968. gadam novecojušais līderis piedzīvoja virkni veselības problēmu, kuru dēļ elite viņu atcēla no premjerministra amata.
Kā vēstīja vairāki avoti, Salazars par atcelšanu neuzzināja līdz pat savai nāvei: padotie viņam katru dienu iespieda avīzi vienā eksemplārā un visos iespējamos veidos pārliecināja, ka viņš joprojām ir pie stūres. Teorētiski mūsu laika autokrātiem, kuri nelieto internetu un ziņojumus par mediju dienaskārtību saņem papīra mapēs, ir visas iespējas beigt savu karjeru tādā pašā veidā.
Vēlēšanas palīdz autokrātiem iegūt informāciju
Tas nenozīmē, ka autoritārie līderi pilnībā neapzinās iepriekš aprakstītos ierobežojumus. Tieši ar objektīvas informācijas trūkumu var izskaidrot daudzo “Korupcijas apkarošanas pārvaldi Korupcijas novēršanas un apkarošanas pārvaldē” un citu amatpersonu uzraudzības iestāžu izveidi. Vēlēšanas var pasniegt arī kā autokrāta mēģinājumu saprast, kas patiesībā notiek valstī.
Zināms, ka vēl nesen iespēja, ka Krievijas gubernatori saglabās savus amatus, bija tieši atkarīga no tā, kādus rezultātus Vienotā Krievija uzrādīs tiem pakļautajos reģionos. Augsts “varas partijas” procents autoritārajam režīmam signalizēja, ka gubernators vai nu prasmīgi piespieda vēlētājus balsot par pareizajiem kandidātiem, vai prasmīgi falsificēja vēlēšanas, vai arī sasniedza tik pasakainu labklājību reģionā, ka iedzīvotāji paši ar prieku atbalsta Vienoto Krieviju, saistot ar to savu labklājību. Visi trīs scenāriji zināmā mērā atbilst režīmam. Pateicoties vēlēšanām, Krievijas iekšpolitikas administratori zinās, kuras vietējās amatpersonas ir uzticamas un, kuras ir jāatlaiž. To, ka Kremlis joprojām vērtē reģionālo pārvalžu efektivitāti pēc tāda lietderības koeficienta, nav liels noslēpums.
Apmēram tāda pati loma ir vēlēšanām attiecībās “vara – opozīcija”
Balsošana ļauj autokrātiem noskaidrot, kuri politiskie pretinieki ir patiesi draudi un, kur ir koncentrēti viņu atbalstītāji. 2013. gadā Krievijas varas iestādes patiešām vēlējās sarīkot “īstas” Maskavas mēra vēlēšanas, lai pierādītu reāla atbalsta klātbūtni galvaspilsētā: Aleksejs Navaļnijs darbojās kā Sergeja Sobjaņina galvenais konkurents. Režīms atcēla politiķa aizturēšanu ”Kirovles” lietā un pat palīdzēja kandidāta komandai savākt nominācijai nepieciešamos pašvaldības deputātu parakstus. Sobjaņins guva aptuveni 51%, Navaļnijs – 27%. Ja pašreizējais mērs būtu saņēmis mazāk par 50% balsu (tikai par 32 000 mazāk), vēlēšanu komisija būtu spiesta izsludināt otro vēlēšanu kārtu. Kā uzskatīja vairāki neatkarīgi novērotāji un pats Aleksejs Navaļnijs, balsošanas rezultāti tika viltoti. Neskatoties uz riskiem, režīms pārliecinājās, ka Navaļnijs spēj veikt pilnvērtīgas vēlēšanu kampaņas un efektīvi mobilizēt vēlētājus: pēc 2013. gada varas iestādes centās viņa komandu noturēt pēc iespējas tālāk no vēlēšanu iecirkņiem.
Visbeidzot, vēl viena nedemokrātisku vēlēšanu priekšrocība ir informācijas iegūšana par opozīcijas atbalstītāju ģeogrāfisko sadalījumu. Iedomājieties, ka opozīcijas partija, kas tika pielaista ne tajās brīvākajās vēlēšanās, valsts līmenī saņēma 10% balsu, bet 80% no tām bija tikai no diviem reģioniem. Tātad, secina amatpersonas, tieši šeit dzīvo lielākā daļa ar režīmu neapmierināto. Lai atrisinātu šo problēmu, protestu reģionus var vai nu pārpludināt ar naudu, lai iedzīvotājiem būtu pēc iespējas mazāk pretenziju pret varas iestādēm, vai, gluži pretēji, “sodīt” ar finansējuma samazināšanu no federālā budžeta, lai viņi saprastu, kā beidzas brīvā domāšana. Abas stratēģijas teorētiski varētu novest pie atbalsta samazināšanās opozīcijai nākamajās vēlēšanās.
Loģisks jautājums: vai autokrāti arī iegūst objektīvu informāciju, bet ar citu rīku palīdzību?
Ir daudz gadījumu, kas atspēko šo pieņēmumu. Ķīnas valdība (un arī visa cilvēce) daudz agrāk būtu uzzinājusi par COVID-19 briesmām, ja sīkās Ķīnas amatpersonas nebūtu mēģinājušas apklusināt pirmos trauksmes cēlējus, kuri brīdināja par jaunu nāvējošo vīrusu. Var atgādināt arī Vladimira Putina 2022. gada 25. februāra uzrunu, kurā viņš aicināja Ukrainas bruņotos spēkus “pārņemt varu savās rokās” un “vest sarunas” ar Krieviju. Tāpat kā daudzas citas lietas, arī šis aicinājums demonstrēja ne to labāko Krievijas varas iestāžu izpratni par sabiedrības noskaņojumu Ukrainā. Gan uzraudzības iestādes, gan vēlēšanas ir kruķi, nevis burvju tabletes. Autokrāti baidās no brīvas un ātras patiesas informācijas aprites, kas dažkārt ar viņiem izspēlē nežēlīgu joku.
Balsošana kā elites dabiskās atlases un konfliktu risināšanas mehānisms
Vēlēšanas autoritāros režīmos bieži tiek kļūdaini uztvertas kā pilnīgi viltotas. Taču patiesībā biļetenu pildīšana jeb vēlēšanu komisiju protokolu pārrakstīšana ir ārkārtējs pasākums, kas nav pieņemts no labas dzīves.
Laimīgākie diktatori uzvar balsojumā pirms vēlēšanu iecirkņu atvēršanas. Piemēram, aizliedzot vai ārkārtīgi apgrūtinot dalību visiem kandidātiem, kas var būt reāla konkurence viņiem un viņu partijām; radot noteikumus par vietu sadali likumdevējā, kas par zemu novērtē opozīcijas spēku pārstāvniecību un daudz ko citu. Protams, nevajadzētu aizmirst, ka daudziem autoritāriem līderiem ir patiesa popularitāte. Bieži tas notiek valstīs, kuras pagātnē ir piedzīvojušas ilgus nestabilitātes periodus (atcerēsimies par “90. gadu traumu” Krievijā).
Krievijas režīms nenoniecina rupjus viltojumus. To vairākkārt norādījuši gan neatkarīgi novērotāji, gan zinātnieki, kuri vēlēšanu rezultātos atrod statistikas anomālijas. Bet, iespējams, visplašāk izmantotais vēlēšanu manipulācijas instruments Krievijā ir administratīvā vēlētāju mobilizācija. Tas izpaužas apstāklī, ka ar draudiem vai, tieši otrādi, dāsniem solījumiem pie vēlēšanu urnām tiek vilināti varas iestādēm pietuvinātu uzņēmumu darbinieki vai valsts sektora darbinieki, kuri spiesti izdarīt izvēli par labu vēlamajam kandidātam vai partijai.
Līdz ar to autoritāram režīmam priekšā ir grūts uzdevums – atrast pietiekamu skaitu teritoriālo pārvaldnieku, kuriem būtu sviras pār vēlētājiem. Lielisks veids, kā to izdarīt, ir redzēt, cik labi viņi var mobilizēt vēlētājus savai uzvarai. Vēlēšanas autoritāros režīmos, it īpaši vietējā līmenī, var tikt saprastas kā sacensība starp vietējiem līderiem, kuri cīnās par tiesībām iegūt varu, vienlaikus pierādot autoritārajam līderim, ka viņi labāk par citiem “satiek kopā” ar vēlētājiem. Izdzīvo (lasi – saņem parlamenta mandātu) stiprākie, kuri pēc tam palīdz Vladimiram Putinam vai Vienotajai Krievijai sasniegt tikpat iespaidīgus rezultātus, kā arī vienkārši saglabā tolerantu attieksmi pret atbildīgās teritorijas varas iestādēm.
Šai loģikai tuvu atrodas arguments par autoritārām vēlēšanām kā platformu elites pretrunu risināšanai. Iedomāsimies, ka vairāki ietekmīgi establišmenta pārstāvji pretendē uz vienu un to pašu vietu parlamentā vai gubernatora amatā. Ja augstākas amatpersonas nolems atbalstīt kādu no viņiem, attiecības ar otro tiks neatgriezeniski sabojātas: iespējams, viņš sāks atbalstīt radikālos opozicionārus vai kā citādi likt spieķus riteņos. Daudz vienkāršāk ir aicināt pretiniekus sakārtot lietas “godīgi”, tas ir, sarīkot patiesi konkurētspējīgas vēlēšanas.
Ja režīms izstāsies no divu atsevišķu “cienījamu cilvēku” cīņas, zaudētājs sapratīs, ka nav saņēmis mandātu tikai savu aprēķinu dēļ, un neizvirzīs sistēmai būtiskas pretenzijas. Bez vēlēšanām šādi elites konflikti par varu tiktu risināti daudz mazāk civilizētos veidos, kas noteikti grautu autoritāro stabilitāti.
Vertikālās mobilitātes garantijas un kooptācija
Pēc 24. februāra “Vienotās Krievijas” “Jaunās gvardes” dalībniekiem bija daudz jaunu rūpju: izkārtoties burtu Z, V un O formā; iziet uz brauktuves un uzlīmēt uz automašīnām “patriotiskas” uzlīmes; rakstīt vēstules krievu militārpersonām kopā ar skolēniem un daudz, daudz kas cits. Kas motivē tūkstošiem jaunu un dažkārt inteliģentu krievu tik aktīvai sabiedriskai dzīvei? Iespējams, kāds to dara sirsnīgu motīvu vadīts, un kādam vienkārši vajag “aizvērt” pārbaudījumu augstskolā, taču daudzi savu dalību akcijās uztver kā nepieciešamu soli ceļā uz deputāta mandāta, ietekmes un auto ar personīgais vadītāju tālā nākotnē.
Vēlēšanas autokrātijās ir vienkāršs un saprotams mehānisms, kas nodrošina, ka tautas pro-valdību aktīvisti un ierēdņi galu galā iegūst iespēju atrasties tuvāk ”pārtikas ķēdes” augšgalam. Ja režīms nodrošinās vertikālu mobilitāti, viņiem būs lielāks stimuls nodrošināt sistēmas nevainojamu darbību šeit un tagad.
Plašākajā nozīmē vēlēšanām ir galvenā loma elites autoritārā kooptācijā. Tā politologi sauc procesu, kura laikā režīms asociē sevi par ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī. Saņemot deputāta mandātus, elite iegūst piekļuvi varai, resursiem, lobēšanas iespējām un daļējām imunitātes garantijām (Liberāldemokrātiskā partija, piemēram, ir bēdīgi slavena ar vietu pārdošanu Valsts domē negodprātīgiem uzņēmējiem, kuri uztraucas par iespējamu kriminālvajāšanu). Apmaiņā jaunizveidotie “tautas pārstāvji” garantē režīmam savu lojalitāti un vietējo atbalstu.
Nauda mīl demokrātiju
Starptautiskie investori vairāk sliecas investēt tajās jaunattīstības valstīs, kurās notiek vismaz kas līdzīgs demokrātiskām vēlēšanām. Likumsakarīgi, ka viņus vada ne tik daudz ētiski apsvērumi, cik cerības, ka pilsoņu un interešu grupu pārstāvniecība pie varas ļaus labāk aizsargāt īpašuma tiesības.
Tieši vēlme uzlabot savu tēlu uzņēmēju un ārvalstu politisko līderu vidū var izskaidrot jau pieminēto pašvaldību vēlēšanu rašanos Saūda Arābijā. Bieži vien mediji pēc katra vairāk vai mazāk liberālā autoritārā režīma lēmuma pauž vēlmes un pārliecinoši runā par demokratizācijas sākumu.
Lai neļautu sevi maldināt, vienmēr jādomā par to, kā mākslīgi radīts “atkusnis” stiprina autokrātu pozīcijas. Pašreizējais Saūda Arābijas kroņprincis Muhameds bin Salmans izraisīja satraukumu ārzemju presē, atļāvis sievietēm vadīt automašīnu. Tas neatturēja karalisko ģimeni veikt kara noziegumus kaimiņos esošajā Jemenā, stingri vērsties pret politiskajiem oponentiem un notiesāt .līdz nāvessodam, nogriežot galvas reliģisko minoritāšu pārstāvjiem, kuri ir formāli apsūdzēti terorismā, un kas dzīvo Saūda Arābijā. Dažkārt “liberālo piekāpšanos migla” ir domāta tikai, lai mazinātu starptautiskās sabiedrības spiedienu uz nedemokrātiskiem režīmiem.
Leģitimitāte un “kurš, ja ne viņi”
Visticamāk, 2024. gadā Krievijas režīms saņems daudz noderīgas informācijas par “teritoriālo pārvaldnieku” veikumu un dažiem citiem iepriekš minētajiem bonusiem. Bet tomēr Putinu visvairāk interesē savas varas leģitimitātes idejas saglabāšana. Vladimirs Putins nav monarhs, viņa valdīšanu nenodrošina ne reliģiskas normas, ne ideoloģija; Galvenais vēlēšanu autokrātijas, tostarp Krievijas, leģitimitātes avots ir tautas griba.
Demokrātiskās valdības savas tiesības valdīt pamato līdzīgi. Atšķirība ir tāda, ka tur pilsoņiem ir iespēja izvēlēties no patiesi alternatīviem spēkiem, kas iesaistās aktīvā politiskajā cīņā savā starpā, un pati balsošana notiek pēc stingri noteiktiem noteikumiem, kuru pārkāpšana ir sodāma ar likumu.
Kā liecina nesen veiktā ”Russian Field” aptauja, 41% krievu ir gatavi balsot par Vladimiru Putinu 2024.gadā, 45% – “par cienīgu un tuvu domājošu cilvēku”. Proti, ja esošais prezidents piedalītos brīvās un konkurētspējīgās vēlēšanās, ar lielu varbūtības pakāpi viņš pirmajā kārtā nebūtu varējis iegūt vairāk par 50% balsu. Tomēr tagad šāds scenārijs šķiet gandrīz fantastisks. Visticamāk, 2024. gada kampaņa noritēs tāpat kā visas iepriekšējās: ar neatkarīgo kandidātu nepielaišanu biļetenos, maksimālu kontroli pār uzņemtajiem “sparinga partneriem”, vēlētāju administratīvo mobilizāciju un rupjiem pārkāpumiem balsu skaitīšanā.
Acīmredzot Vladimira Putina “leģitimitāte” ir mākslīgi konstruēta. Neskatoties uz to, tā turpina veikt vairākas režīmam noderīgas funkcijas. Pirmkārt, daļa pilsoņu ir pārliecināti, ka lielākā daļa viņu tautiešu patiešām atbalsta prezidentu. Tas mazina vēlmi pievienoties opozīcijas kustībām un vēl jo vairāk protestēt: neviens nevēlas palikt pie “margināla” mazākuma. Otrkārt, elites arī apzinās, ka Vladimirs Putins ir vienīgais viņu priviliģētā stāvokļa garants, kas ļauj establišmentam bagātināties un plaukt uz savas “popularitātes” rēķina vēlētāju vidū. Mēģināt apstrīdēt viņa autoritāti šādos apstākļos nav laba doma.. Nekad nevar zināt, kas notiks cita vadītāja vadībā. Treškārt, pēc 24. februāra šim vienādojumam jāpievieno starptautiskie novērotāji. Ja ārvalstu valdības un vēlētāji uzskatīs, ka Krievijas darbības Ukrainā pilnībā atbalsta tās iedzīvotāji (un viņi sliecas uz šādiem secinājumiem), ticība ātrai konflikta izbeigšanai un līdz ar to arī palīdzības apjoms Ukrainai mazināsies.
Visbeidzot, mēs atzīmējam, ka šādu mērķu sasniegšanas iespējamība palielināsies līdz ar procentiem, ko autokrāts saņems vēlēšanās. Viena lieta ir uzvarēt ar 55% balsu, pavisam cita lieta ir nodrošināt triumfu 85% veidā (kā šķiet, Krievijas prezidenta administrācija gatavojas kaut kam līdzīgam). Šajā gadījumā lauvas tiesa elites, pilsoņu un ārējo spēku pat nepieļaus šaubas par to, kurš ir īstais “saimnieks” Krievijā.
Tas ir, vēlēšanas ir unikāli noderīgas autokrātijām?
Statistiski jā. Autoritāri režīmi, kas rīko daudzpartiju vēlēšanas, visticamāk, izdzīvos. Tomēr tas ir noteikums, nevis stingrs likums. Pat neskatoties uz acīmredzamo administratīvo priekšrocību, diktatori balsošanas rezultātā var zaudēt amatu. Čīles ģenerālis Pinočets vienkārši pārvērtēja tautas atbalsta līmeni un ar lielu triecienu zaudēja plebiscītu, kas radīja jautājumu par iespēju pagarināt viņa pilnvaru termiņu vēl par astoņiem gadiem. Taču daudz biežāk autoritārie līderi zaudē līdzsvaru nevis biļetenu skaitīšanā, bet gan sekojošu notikumu rezultātā, kurus politikas zinātnē sauc par “vēlēšanu revolūcijām”.. Ja viltojums par labu varas iestādēm bija pārāk liels, režīms riskē nonākt nekontrolētā protestā. Vēlētāji, kurus vieno doma “mēs viņus neievēlējām”, pieprasa taisnīguma atjaunošanu.
Par to varētu pastāstīt Aleksandrs Lukašenko vai Nikolass Maduro. Pirmais no viņiem, kura reālais reitings bija ap 20%, zaudēja Svetlanai Cihanauskai, panikā pārrakstīja balsošanas rezultātus un saskārās ar Baltkrievijas vēsturē lielākajiem protestiem; otrais jau labu laiku iepriekš ieslodzīja daudzas ievērojamas opozīcijas personas, paziņoja par uzvaru pēc neuzticamas balsu skaitīšanas un samaksāja cenu, Venecuēlā izveidojot de facto alternatīvu valdību. Maduro un Lukašenko spēja pārdzīvot šīs krīzes, taču viņi bija uz neveiksmes robežas.
Diez vai tuvākajā laikā kaut kas līdzīgs varētu notikt Krievijā. Pinočeta Čīlē bija atļauta opozīcijas spēku aģitācija, balsis tika skaitītas salīdzinoši godīgi, un elites vidū varēja atrast daudzus diktatora pretiniekus. Baltkrievijā un Venecuēlā neatkarīgi politiskie spēki izvirzīja savus kandidātus vēlēšanās, ap kurām pulcējās opozicionāri noskaņoti pilsoņi, kas vēlāk kļuva par galveno protesta spēku. Neizskatās, ka Krievijas režīms pieļaus līdzīgas kļūdas. Taču savu galveno stratēģisko kļūdu tas izdarīja ilgi pirms prezidenta vēlēšanām.
