Krievi lielākoties nekaunas par iebrukumu Ukrainā, bet tas viņus kaitina arvien jūtamāk. Vilšanās vēršas pret pārspīlētajām figūrām, kas gadu desmitiem grimasē politiskajā farsā, un pat pret pašu valdnieku. Ar šādu vadmotīvu savu rakstu ievada respektablais Krievijas sociālais un ekonomiskais analītiķis Sergejs Šelins.
Ir vispārpieņemts, ka Krievijas Federācijā publicētie tā sauktie reitingi tagad atspoguļo tikai respondentu bailes, un, iespējams, tie ir vienkārši ”uz celīša” propagandistu safabricēti. Bet tā nav. Protams, iedzīvotājs viņa sarunu ar aptaujas veicēju uztver kā interviju ar priekšniecību. Bet galu galā krievs ne vienmēr tik pieklājīgi runā ar savu priekšnieku. Ja viņš kļūst dusmīgs, viņš var būt rupjš. Un viņa infantilisms noteikti nav šķērslis.
Kara priekšvakarā Putina reitingi nebija spīdoši. Tikai divas trešdaļas (69%) ”Levada centra” sarunu biedru ziņoja , ka viņi “apstiprina” tā darbību, bet 29% teica, ka nē. Un ”Sabiedriskās domas fonda” aptaujā par “uzticību” Putinam šī proporcija bija vēl sliktāka (58%: 30%).
Ko var ņemt vērā no VCIOM (Viskrievijas sabiedriskās domas izpētes centrs)
Karš visu mainīja, un 2022. gadā valdnieka reitingi, ko mēra visi trīs lielākie vēlēšanu dienesti, pieauga līdz aptuveni 80%, un kļūdas robežās tie joprojām nemainās. Līdz 2023. gada sākumam Putina rādītāji bija šādi: ārvalstu aģentam ”Levada centram” bija 81%; tuvu Prezidenta administrācijai esošajam, bet saglabājošam objektivistisko seju ”Sabiedriskās domas fondam” – 77%; un odiozākais no visiem VCIOM – 78%. Un patiesībā no tā ir grūti izdarīt kādus secinājumus, izņemot to, ka sabiedrība, varas iestāžu redzeslokā, nekavējoties sāk iet ierindā.
Taču inteliģents priekšnieks, ja viņš ir pietiekami viltīgs, var daudz mācīties pat no apdomīgākā padotā. Pēc šāda priekšnieka izskatās VCIOM ģenerāldirektors Valērijs Fjodorovs.
Šis aptauju dienests jau sen ik nedēļu saviem sarunu biedriem uzdod sarežģītu jautājumu: “Mēs visi uzticamies dažiem cilvēkiem, mēs neuzticamies citiem. Un, ja mēs runājam par politiķiem, kam jūs uzticaties un kam jūs neuzticaties svarīgu valsts jautājumu risināšanā?
Tas ir, cilvēkiem tieši netika jautāts, vai viņi “uzticas” valsts vadītājam vai, teiksim, Aleksejam Navaļnijam. Bet, ja viņi gribēja, viņi varēja tos atcerēties un iekļaut baltajā vai melnajā sarakstā. Rezultāti, protams, izrādījās diezgan atšķirīgi no rādītājiem, kas iegūti ar standarta metodēm.
Pirms dažiem gadiem kāds modrs cienītājs atklātajā presē ieraudzīja šādi aprēķinātu Putina reitingu, kas izrādījās zem 30%, un sasauca trauksmi. VCIOM dabūja pa kaklu, un kopš tā laika tas šos skaitļus publicē tikai reizi mēnesī un tā, lai tos varētu pamanīt tikai tad, ja iepriekš zināms, ka tie eksistē.
Šeit tie ir. Pagājušajā pirmskara mēnesī savu uzticību Putinam patstāvīgi atcerējās 28,7% aptaujāto, bet neuzticību – 8,3%. Uzbrukums Ukrainai pozitīvi ietekmēja jūtas pret līderi, un 2022. gada martā attiecība bija: 43,1% pret 6,4%. Vai tas ir daudz vai maz? Es gribētu salīdzināt ar to, cik padomju cilvēku patstāvīgi atcerētos savu uzticību biedram Staļinam 1952. gadā. Bet tad uzticība līderim nez kāpēc netika mērīta.
Vadītāju ciešanas
Tā vai citādi, atšķirībā no iepriekš minētajiem astoņdesmit procentu “reitingiem”, šis parametrs nepalika tajā pašā augstumā un kopš rudens pamazām iet uz leju. Pēdējais publicētais mērījums bija 35,9% (“uzticēšanās”) līdz 6,3% (“neuzticēšanās”). Putins zaudēja tieši pusi no iebrukuma sākumā gūtajiem punktiem. Kaitējums ir pamanāms, bet vēl nav kritisks.
Bet viņa galvenā komandiera tēls cieta neatgriezeniski. Kara priekšvakarā 17,4% aptaujāto neatkarīgi atcerējās savu uzticību Sergejam Šoigu (otrā trešā vieta sarakstā, kuru viņš dala ar Sergeju Lavrovu). 2022. gada martā tādu bija jau 21,1%. Taču toreiz un īpaši pēc septembra mobilizācijas par galveno sabiedrības kairinājuma objektu kļuva kara ministrs. Un tagad viņam uzticas tikai 11,8% aptaujāto, kas ir gandrīz uz pusi mazāk nekā martā. Un par neuzticību – 4,6% (pirms kara bija tikai 1,9%).
Vairāk nekā divdesmit gadus šis cilvēks, nekompetents un nevīžīgs it visā, izņemot korupciju, ir dzīvojis kā viena no Putina skatuves visvairāk publiskotajām figūrām. Likās, ka viņa dīvainā popularitāte vispār nebija atkarīga no nekā reāla. Bet lielais karš to beidza. Pat oficiālās propagandas patērētāji ir sapratuši Putina ēras labākā komandiera nekompetenci.
Dīvaini, bet viņas labākais diplomāts tika ietekmēts daudz mazāk. Sergejs Lavrovs karā iesaistījās ar tikpat augstu tautas pieķeršanās līmeni kā Šoigu (17,4%), un līdz martam viņa popularitāte bija pieaugusi līdz 22,8%. Tagad tā ir ievērojami zemāka (15,7%), taču tas ir tālu no sabrukuma, un neuzticības rādītājs (1,5%) nav liels. Neatlaidīgo tautas simpātiju fenomenu pret ārlietu ministru, kura astoņpadsmit gadu ilgajā karjerā nebija nekas cits kā neveiksmes, speciālisti vēl pētīs. Bet pat gadu pēc kara sākuma, kura viens no galvenajiem vaininiekiem bija Lavrovs, šī pārspīlētā figūra joprojām labi jūtas propagandas kabīnē.
Komunisms nepāries
Savukārt Putina skatuves galvenā un neaizstājamā rituālā opozicionāra Genādija Zjuganova figūra sabruka. Viņš nebija tautas iecienīts pat kara priekšvakarā. Toreiz viņam uzticību pauda tikai 3,5% aptaujāto. Bet tas nebija daļa no tā funkcijām. Zjuganovu nevajadzēja mīlēt. Viņu vajadzēja zināt. Un zināšanas patiešām bija: 15,5% VCIOM sarunu biedru ziņoja par neuzticēšanos viņam. Ja saskaita kopā ar tiem, kas uzticas, tad Zjuganovs bija uz mēles 19% aptaujāto un bija tālu priekšā visiem pārējiem pilna laika “opozicionāriem”. Bet nepilnu gadu pēc kara sākuma no tiem palika tikai 9% (3,3% no tiem, kas uzticas un 5,9% no tiem, kas neuzticas). Lojāls kareivīgums Zjuganovam dividendes nenesa. Tāpat kā pārējiem domes ierēdņiem no visām “sistēmiskajām partijām”.
No nozīmīgajām amatpersonām karš nesatricināja premjerministra Mihaila Mišustina tēlu. Iebrukuma priekšvakarā viņa vārdu ar pārliecību atcerējās 9,2% aptaujāto, un tagad šis skaitlis ir pieaudzis līdz 12% (ar 2,3% neuzticīgo īpatsvaru). Premjerministrs, kurš pirms gada uz pusi atpalika no Šoigu un Lavrova, tautas simpātiju ziņā gandrīz pielīdzinājās Lavrovam un apsteidza Šoigu. Iemesls acīmredzot ir tāds, ka viņš izskatās vismazāk ārprātīgs starp augstākajām amatpersonām. Bet, spriežot pēc rādītāju lieluma, sabiedrība viņu neuzskata par alternatīvu Putinam. Jā, un arī nemeklē šādu alternatīvu.
Galvenais opozicionārs
Par to liecina viņas attieksme pret Alekseju Navaļniju. Karš viņu nemainīja. 2% aptaujāto tagad ziņo par uzticību viņam, 1,2% – par neuzticību. Tas ir pietiekami, lai teiktu, ka viņu atceras (nevienam no gubernatoriem nav šāda līmeņa pieminēšanas), taču acīmredzami nepietiek, lai liktu domāt, ka viņi ar viņu rēķinās.
Krievi joprojām rēķinās ar veco režīmu. Tas neizraisa nekādu pacilātību, šķiršanās process no savām uzpūstajām figūrām uzņem apgriezienus, taču valdnieka reputācija ne tuvu nav pārplīsusi. Tā vienkārši sašķobījās.
