Finanšu un citas progresīvās iestādes izrādījās vislabākais valdnieka atbalsts. Neskatoties uz visām viņa neveiksmēm, viņi izglāba ekonomiku no sabrukuma, izglāba rubli un veiksmīgi pielāgoja Krievijas ekonomiku Ķīnas vajadzībām. Bijušie sistēmas liberāļi tieši tajā atrada sevi. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada sociālekonomikas analītiķis Sergejs Šelins
Divu ievērojamāko Krievijas bijušo sisslibu (sistēmas liberāļi) personīgie svētki sakrita ar kārtējiem viņu vadīto departamentu panākumiem.
Finanšu ministra Antona Siluanova 60. dzimšanas diena (12. aprīlī) iezīmējās ar budžeta deficīta pieauguma apstāšanos un tāda līmeņa (2,4 triljoni rubļu) sasniegšanu 2023. gada pirmajā ceturksnī, kas, lai arī krietni pārsniedza plānotos aprēķinus, dod signālu, ka arī šogad Krievijas finanses nesabruks.
Bet desmitā gadadiena kopš Elvīras Nabiuļinas nākšanas Centrālās bankas vadībā (9. aprīlī) sakrita ar kārtējā rubļa devalvācijas viļņa apstāšanos. Un tagad, pēc visiem piedzīvojumiem, Krievijas valūta sver pusotru reizi vairāk nekā tās sliktākajās dienās 2022. gada martā, kad kurss nokritās līdz 120 rubļiem par dolāru.
Par īstu mierinājumu valdniekam kopš iebrukuma sākuma ir kļuvuši ne viduvēji ģenerāļi, ne vējgrābšļi-čekisti, bet bijušie sistēmiski liberālie rietumnieki. Tieši viņu personās viņš atrada to pašu “pulku pavedienu, izcilu, brašu, paklausīgu, ātru un mierīgu”( citāts no Puškina poēmas ”Poltava”), uz kuru viņš bija tik ļoti cerējis, bet nevarēja atrast savā neveiksmīgajā armijā.
Skaudīgi cilvēki dala viņu amatus
Sislibu profesionālais triumfs tagad ir īpaši skaidri parādīts viņu pastāvīgo ienaidnieku domstarpībās.
Tautas ekonomists Mihails Hazins ”Cargrad” ēterā, kā vienmēr, atkārto, ka “ja Elvīra Nabiuļina turpinās sēdēt Centrālās bankas vadītāja krēslā, tad tā būs katastrofa”. Taču viņa radošākais un sistemātiskākais kolēģis Mihails Deļagins situāciju redz plašāk un skaidro, ka Krievijas ekonomikas glābšana tiešām notikusi, taču to paveicis premjerministrs Mihails Mišustins.
Izrādās, pagājušā gada pavasarī tieši Mišustins “atrada drosmi glābt savu valsti” un šim nolūkam it kā esot devis Siluanovam nepieciešamos norādījumus pār Nabiuļinas galvu. Bet Centrālās bankas vadītāja tikmēr centās izpildīt “biedra Baidena skaidru mērķa norādījumu” un pazemināt likmi līdz 200 rubļiem. par dolāru. Un viņa nerīkojās viena: “Starp citu, Rešetņikovs (Maksims Rešetņikovs, ekonomiskās attīstības ministrs ) ir viens no tiem, kurš kopā ar Nabiuļinu faktiski liek spieķus premjerministra riteņos.”
Var redzēt, ka runātājs vēlas vadīt Ekonomikas attīstības ministriju, bet Centrālo banku viņš vēlas nodot kādam varenākam. Kas, pēc tautas domām, ir Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Sergejs Glazjevs. Viņš nesen solīja radīt daudz lielākus brīnumus nekā tie, kas pastāv, “par pamatu ņemot Ķīnas pieredzi”. Galu galā tagad “mūsu Centrālā banka nodarbojas ar primitīvāko monetāro politiku”. Tā vietā akadēmiķis iesaka pēc Ķīnas parauga masveidā drukāt un dalīt naudu visiem patriotiskas krāsas lobētājiem.
Bet, lai gan Glazjeva izslēgšana no varas ir vissvarīgākais Centrālās bankas un Finanšu ministrijas resoriskās ideoloģijas elements, palīdzot vietējām sislibu amatpersonām noticēt viņu dienesta augstākajai jēgai un sociālajai lietderībai, viņa iespējamība nākt vadīt Krievijas finanses ir zema.
Pēc jauniem Šoigu pasūtījuma nav
Magnāti, kas lobē un pārvalda militāros izdevumus, jau tagad pelna milzīgas naudas summas. Bet viņi nav spējīgi apvienoties politizētā koalīcijā, lai prasītu vēl vairāk. Pašreizējais režīms Krievijas Federācijā neko tādu neparedz. Un pats galvenais, šī režīma vadītājs nav pats sev ienaidnieks.
Viņš daudz ko nezina, bet tikai zina, ka praktiski Glazjevs un viņa draugi ir nevērtīgi cilvēki. Pirmais ekonomiskais karš pret Ukrainu, kas tika īstenots 2013. gada vasarā muitas boikota veidā, tika izvērsts precīzi pēc Glazjeva plāna. Un pēc tās neveiksmes akadēmiķa izgudrojumi nekad netika izmantoti. Diez vai Putins tagad vēlas iegūt citu Šoigu – finanšu priekšgalā. Sistēmiskie liberāļi vienmēr ir bijuši viņiem uzticēto valdības uzdevumu augstumos.
Pirmajās dienās pēc 24. februāra viņi nez kāpēc gaidīja iebildumus, neapmierinātību un pat gandrīz atkāpšanos. Dažus no viņiem tieši intelektuālie draugi pierunāja aizcirst durvis. Piemēram, Ksenija Judajeva, rietumnieciskākā no Naibuļinas vietniekiem, izcila ekonomiste ar doktora grādu leģendārajā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā. Judajeva atbildēja, ka “daudzi cilvēki Centrālajā bankā interesējas par Jalmaru Šahtu (Reihsbankas prezidents Hitlera laikā), taču viņa atteicās saraut saites ar režīmu, atsaucoties uz savu parādu Krievijas ekonomikai un nepieciešamību glābt Centrālo banku no bezatbildīgu Glazjeva tipa reakcionāru ierašanās.
Pēc neilga laika viņi pārstāja uzdot jautājumus, taču pati to rašanās ir šo cilvēku paražu un paradumu neizpratnes rezultāts. Sislibu kodols nekad nav devis iemeslu aizdomām, ka tas uzvedīsies savādāk.
Tā nav pirmā reize, kad viņi glābj režīmu
2014.–2016. gadā, pirmā iebrukuma Ukrainā laikā, pirmā sankciju viļņa, naftas tirgus sabrukuma un gigantiskās 20 triljonu dolāru ieroču programmas laikā, Siluanovs, Nabiuļina un viņu talantīgie palīgi pirmo reizi izglāba Putinu un palīdzēja viņam realizēt visu viņa vēlmju kopumu.
Režīma ekonomiskais apjukums sasniedza maksimumu 2015. gada janvārī. Nafta krita, rublis lidoja uz leju, un birokrātu pūļos, kuri vicepremjera Medvedeva priekšgalā stulbi metās dažādos virzienos, mierīgs palika tikai viens. Un tas bija Antons Siluanovs.
Šajās Putinam neaizmirstamajās dienās tieši viņš amatpersonu kopsapulcē pasludināja divu gadu plānu, ko pēc tam arī īstenoja: samazināt visus izdevumus, izņemot militāros un aizsardzības izdevumus; balstīties uz to, ka lēta nafta un sankcijas ir uz ilgu laiku; sašaurināt piekļuvei valsts rezervēm esošo personu loku, ierobežojot to līdz īpaši tuviem līdera draugiem; un, ja naudas joprojām nepietiek, atkal samazināt izdevumus tautas vajadzībām.
Un viss izdevās. Tehnokrāti un sislibi lieliski pastrādāja ar Putina izvirzītajiem uzdevumiem. Viņi deva vadītājam visu, ko viņš gribēja. Tika atrasta supernauda bruņojumam. Putina draugi un viņš pats kļuva bagātāki. Rubļa kurss stabilizējās. Inflācija samazinājās. Masas, kurām par šo harmoniju bija jāmaksā, sāka dzīvot nabadzīgāk. Un kopš tā laika viņi dzīvo sliktāk nekā pirmskara 2013. gadā. Bet viņi nesacēlās, un kopumā tās nav sislibu tēmas.
Tā 2022 gadā putinomikas glābšana viņiem kļuva par kaut arī nepatīkamu, kā arī negaidītu, taču visai pazīstamu darbu. Darba apjoms šoreiz ir krietni lielāks, taču radošiem cilvēkiem rast atbildi uz šāda mēroga izaicinājumu ir profesionāla goda lieta, bet valdnieka kalpiem izpildīt viņa pavēli – suņa paklausība. Spriežot pēc tā, cik ātri un dziļi viņi tajā visā iesaistījās, šis slānis beidzot atrada sevi.
Putins gan viņiem uzlika pienākumu pakūleņot. Pirmkārt, bija nepieciešams glābt rubli ugunsdzēsības kārtībā un apturēt inflāciju. Pēc tam – lai līdz minimumam samazinātu zaudējumus dēļ pārrāvuma ar Rietumu ekonomikām. Tagad – organizēt finanšu juanizāciju un pielāgot Krievijas ekonomiku Ķīnas vajadzībām. Un pastāvīgi izspiest milzīgus līdzekļus, lai turpinātu un apgādātu karu.
Izpildīs visu
Piekritīsim, ka katrā posmā viss tiek darīts viskompetentākajā veidā, ar rezultātiem, kas ir spēcīgāki, nekā varētu domāt, un Putinam ir pamats mīlēt un iedrošināt savus sislibus un tehnokrātus.
Un viņi atbild ar saprātīgiem padomiem, kā vislabāk visu sakārtot, lai apvienotu karu ar pašreizējo dzīvesveidu un pa ceļam ar pieaugošo spēju iekļauties mainīgā režīma ainavā.
Piemēram, siluanoviskā Finanšu ministrija ir ne tikai gatavībā izpildīt un pārpildīt jebkuru militāro izdevumu finansēšanas plānu. Turklāt, virs tā, ir arī svaigi izstrādātais aizlieguma projekts ārvalstu aģentiem iegādāties zeltu un dārgakmeņus. 30. gados vācu iestādes arī izspieda šādus jaunus aizliegumus ebrejiem – turēt dzīvniekus, apmeklēt baseinus, braukt kopējos vagonos. Protams, ar to salīdzināt ir lētas publicistikas pazīme. Tāpēc mēs nesalīdzinām, bet vienkārši ņemam vērā.
Un paliek pēdējais jautājums: kā izturēsies visi šie profesionāļi, ja viņi saņems rīkojumus par ekonomikas radikālu militarizāciju, atlikušo tirgus brīvību atcelšanu un visu tam nepieciešamo līdzekļu izņemšanu no subjektiem? Vai viņi šeit kaut ko iebildīs? Neiedziļinoties šādu pasūtījumu iespējamībā, teikšu, ka esmu pārliecināts par vienu lietu: viņi noteikti centīsies tos izpildīt. Un viņi izmantos visas savas prasmes.
Tie ir sistēmas padevīgākie cilvēki, kuri tikai ne-principālos punktos izkrīt no tās vispārējā toņa. Piemēram, viņi zog mazāk un precīzāk. Un viņiem patīk runāt par lietderību viņu pilnvaru laika cilvēkiem.
Taču, lai gan tas tā līdz šim ir bijis tieši tā, viņu rīcību noteikti nevada sabiedriskā labuma apsvērumi. Padotie patiešām izbauda savas profesionalitātes augļus un tagad dzīvo tālu no tā, lai būtu tik slikti, kā varētu būt. Bet tāda ir stūrmaņa profesionalitāte uz pirātu kuģa.
Stūrmanis stāv savā postenī nepavisam nevis pasažieru vai ķīlnieku ērtībām, bet gan lai izpildītu kapteiņa pavēles. Un pēc viņa norādes viņš nosūtīs kuģi jebkur.
