”Šodienas ISW kartes neko radikāli jaunu neuzrāda, lai gan visā frontes līnijā ir redzami nelieli Krievijas sasniegumi. Tas ir īpaši pamanāms austrumos, Kupjanskas-Limanas virzienā”. Šādi savu kārtējo un interesanto viedokļa izklāstu ievada Vācijā strādājošais krievu politologs Alfreds Kohs.
Tas varētu būt saistīts ar jauno Ukrainas bruņoto spēku taktiku, ar kuru vakar savā preses konferencē prezentēja Valērijs Zaļužnijs. Īsāk sakot, viņš teica, ka turpmāk, izvēloties starp teritorijas zaudēšanu un karavīru zaudēšanu, Ukrainas armija dos priekšroku teritorijas zaudēšanai.
Es domāju, ka šī pieeja ir saprātīga. Pirmkārt, tā kā arī es vienmēr esmu uzskatījis, ka savu karavīru dzīvības ir vērtīgākas par zemi, mums ir jāglābj cilvēki, nevis nekustamais īpašums, un jāglābj cilvēki, nevis krāmi. Un, otrkārt, ja ienaidnieks uzbrūk, tad mums ir maksimāli jāizmanto viņa uzbrukuma impulss, jo uzbrukumā viņš zaudē ievērojami vairāk dzīvā spēka un ekipējuma nekā aizstāvošā puse.
Bet šim noteikumam ir zināmas robežas: ja tu turies pie Staļina pavēles gara “ne soli atpakaļ” un ieņem noteiktas pozīcijas “par katru cenu”, tad abu pušu zaudējumi var būt vienādi un šādai aizsardzībai ir jēga tikai tad, ja jums ir resursi (galvenokārt karavīri) vismaz tikpat daudz kā ienaidniekam. Un tas acīmredzami nav mūsu gadījums.
Šodienas komentāros pie savām kartēm ISW raksta, ka, analizējot tempu, ar kādu Putina armija virzās uz priekšu gandrīz visa kara laikā, un salīdzinot to ar zaudējumiem, kas tai radušies šīs ofensīvas laikā, mēs varam secināt, ka pārskatāmā nākotnē nekādi būtiski panākumi krieviem nespīd. Tātad viss griezīsies ap pāris reģionālajiem centriem un virzīsies 10 – 15 km dziļumā no pašreizējās frontes līnijas.
Bet, ko lai saka par dažiem ambicioziem “speciālās militārās operācijas mērķiem” (par kuriem Putins runā visu laiku), pat ja Šoigu oficiāli atzina, ka Krievijas armijas galvenais uzdevums 2023. gadā bija Ukrainas pretuzbrukuma (!) ierobežošana. Tātad, šeit mēs esam, “mēs varam to atkārtot” …
Armija, kas jau trīs mēnešus šturmē Avdijivku (neskatoties uz to, ka tai pretojas ienaidnieks, kuru amerikāņi jau kopš vasaras uztur bada diētā), vairs nevar “atkārtot” neko citu kā vien nelaimīgo Rževas 1942-43.gadu parauga ofensīvu. Tās arsenālā nav ne Staļingradas katlu, ne Kurskas loku. Tikai Žukova gaļas uzbrukumi. Un tieši par to Zalužnijs sapņo.
Ukrainas ekonomikas ministre Jūlija Sviridenko šodien komentārā laikrakstam Financial Times norādīja, ka Ukraina var piedzīvot aizkavēšanos algu un pensiju izmaksāšanā gandrīz 12 miljoniem cilvēku, ja Rietumi 2024.gada sākumā nesniegs finansiālu palīdzību.
Kā skaidroja Sviridenko, Ukrainai var nākties aizkavēt algu izmaksu 500 tūkstošiem ierēdņu un 1,4 miljoniem skolotāju, kā arī maksājumus 10 miljoniem pensionāru.
Pēc viņas teiktā, ārējā atbalsta trūkums Ukrainas ekonomiku ievedīs “izdzīvošanas” režīmā pēc tam, kad tā sāka atveseļoties 2023.gadā. Nākamgad Ukrainai vajadzēs aptuveni 37 miljardu dolāru ārēju atbalstu šāda veida mērķiem vien. Sviridenko joprojām cer, ka ES apstiprinās palīdzības sniegšanu Ukrainai februārī un piešķirs līdzekļus līdz marta beigām.
Viņa arī aicināja jauno Polijas valdību pārtraukt Ukrainas robežšķērsošanas vietu bloķēšanu. Polijas protestu dēļ Ukrainas eksportētāji zaudēja 160 miljonus dolāru, bet importētāji – 700 miljonus dolāru.
Nevarētu teikt, ka pašā Ukrainā nekas netiek darīts, lai palielinātu budžeta ieņēmumus. Tas pats Financial Times raksta, ka Ministru kabinets konkrēti palielināja banku peļņas nodokli, un iedzīvotāju ienākuma nodokļi no militārpersonām tagad nonāks centrālajā budžetā. 2023. gada pirmajos 11 mēnešos vien Kijiva nodokļos iekasējusi par 4,4 miljardiem dolāru vairāk nekā tajā pašā periodā pērn. Tomēr ir skaidrs, ka ar to nepietiek.
Un, lai gan ASV prezidenta Džo Baidena pieprasījums pēc 61 miljarda ASV dolāru Ukrainai pašlaik ir “stupceļā” Kongresā un ES 50 miljardu eiro atbalsta pakete ir bloķēta Ungārijas veto dēļ, nevar teikt, ka Eiropas Savienība ir padevusies.
Briselei ir plāns B – ja tai neizdosies pārliecināt Orbānu atcelt veto līdz nākamajam Eiropas Savienības valstu vadītāju samitam, kas notiks 1.februārī.
Šis plāns paredz, ka Eiropas Savienība ar savu vadošo dalībvalstu garantijām (atkal galvenais slogs, kā jau ierasts, gulsies uz Vāciju), paņems no tirgus 20 miljardu eiro kredītu un pārskaitīs šo naudu Ukrainai. Šādai shēmai nav nepieciešama Ungārijas piekrišana. Tāpēc neuztraucieties, mani dārgie lasītāji, neviens neatstās Ukrainu vienu ar savām problēmām.
Īsāk sakot: klausieties Zalužniju un dariet, kā viņš saka. Un neklausieties nevienā citā. Kara laikā šāda uzvedība būs vispareizākā. Un tad laime būs visiem.
