Pāvesta Franciska Krusta ceļa dievkalpojumā piedalījās ukrainiete Irina un krieviete Albīna – kopā nesa krustu. Taču viņu rakstītais apcerējums tika mainīts pēc tam, kad ukraiņi iebilda pret tā tekstu, raksta Reuters.
Krusta ceļa dievišķā liturģija ir tradicionāls katoļu dievkalpojums Romas Kolizejā, kas notiek Lielajā piektdienā. Dievkalpojums sastāv no 14 meditācijām, kas simbolizē Jēzus Kristus krusta ceļa epizodes. Gājiens bieži tiek organizēts tā, lai krusta nesēji būtu saistīti ar notikumiem pasaulē.
Šīs nedēļas sākumā noskaidrojās, ka dievkalpojumā piedalīsies divas medmāsas draudzenes no Romas slimnīcas, ukrainiete Irina un krieviete Albīna. Sievietes Itālijā dzīvo apmēram 20 gadus un kopā strādā paliatīvās aprūpes nodaļā.
Kijevas-Galīcijas augstākais arhibīskaps un Ukrainas grieķu katoļu baznīcas vadītājs Svjatoslavs Ševčuks viņu piedalīšanos nodēvēja par nesavlaicīgu un neviennozīmīgu. Pēc Ševčuka domām, tajā “nav ņemts vērā Krievijas militārās agresijas pret Ukrainu konteksts”.
Apceres oriģināltekstā, ko rakstījušas divas sievietes, tika runāts par nāvi, vērtību zaudēšanu, niknumu, pazemību un samierināšanos, neskatoties uz cīņām. Ševčuks Vatikāna apstiprināto tekstu nosauca par “nesaprotamu un pat aizskarošu, īpaši saistībā ar gaidāmo otro, vēl asiņaināko Krievijas karaspēka ofensīvu pret mūsu pilsētām un ciemiem”.
Satraukumu par to pauda arī Ukrainas vēstnieks Vatikānā Andrijs Jurašs. Viņš atzīmēja, ka teksta sākotnējā versijā it īpaši dīvaina bija propagandas tēze par “brālīgām tautām”.
Piektdienas vakarā aptuveni 200 vārdu oriģinālais teksts tika aizstāts ar diviem teikumiem: “Nāves priekšā klusums ir daiļrunīgākais no vārdiem. Apstāsimies visi klusā lūgšanā un katrs savā sirdī lūgs par mieru pasaulē.” Tad vairāku tūkstošu cilvēku pūlis apklusa.
Pāvests Francisks sēdēja uz balta krēsla un vēroja gājienu.
Savā pēdējā lūgšanā Francisks lūdza, lai Dievs ļauj “pretiniekiem paspiest viens otram roku, lai nogaršotu savstarpēju piedošanu, atbruņotu roku, ko brālis pacēlis pret brāli, lai varētu rasties vienošanās tur, kur tagad valda naids”.
Iepriekš pāvests sacīja, ka karš Ukrainā ir šausmīga traģēdija, kuras atkārtošanos neviens negaidīja pēc pagājušā gadsimta kariem, un tas ir “perversas varas ļaunprātīgas izmantošanas” rezultāts. Viņš mudināja ikvienu turpināt lūgt, lai tie, kuru rokās ir tautu liktenis, pieliks visas pūles, lai izbeigtu karu un milzīgo humanitāro traģēdiju, pie kuras tas ir novedis.
