Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremlis izaicināja visu pasaules kārtību. Mainot pēdējos gados izveidojušos priekšstatus par Krieviju, šis karš izraisījis pasaulē diskusijas gan par Ukrainas nākotni, gan NATO un Rietumu institūciju perspektīvām. Notiekošais prasa jaunu izpratni par revanšistiskā Kremļa radītajiem draudiem.
Kļuva skaidrs, ka, lai pareizi reaģētu uz Maskavas notiekošo agresiju, ir svarīgi ne tikai analizēt Krievijas pašreizējo rīcību, bet arī mēģināt prognozēt turpmāko pārmaiņu trajektoriju tās iekšpolitikā un ārpolitikā.
Jaunā Atlantijas padomes Eirāzijas centra sagatavotā rakstu un ziņojumu sērija ir veltīta nesenajai Rietumu izpratnes par Krieviju pārvērtēšanai.
Bijušais pētnieciskais žurnālists un pašreizējais Cilvēktiesību fonda Kleptokrātijas apkarošanas programmas direktors Keisijs Mišels (Casey Michel, Director, Combating Kleptocracy Program, Human Rights Foundation) iepazīstināja ar pirmo ziņojumu šajā sērijā, kurā viņš pēta piecus veidus, kā Krievija varētu iet nākotnē.
Cik tās ir iespējamas un kā Rietumu politiķiem būtu jāgatavojas katram no Krievijas situācijas attīstības scenārijiem, Vašingtonā apsprieda politologi, eksperti un pētnieki.
Vai Krievija turpinās savu ekspansionistisko un antirietumniecisko kursu?
Ziņojuma autors par ticamāko Krievijas attīstības variantu īstermiņā uzskata Putina režīma saglabāšanu.
Otrs scenārijs ir “režīma gāšana, kam seko nacionālistiskas diktatūras izveidošana”.
“Ja pabīdām laika horizontu nedaudz tālāk, ir viegli iedomāties Jevgeņija Prigožina kvazi sacelšanās atkārtojumu, jo tam joprojām ir “visi priekšnoteikumi”: nacionālistu vilšanās saistībā ar Putina neveiklo iebrukumu, notiekošā Krievijas bruņoto spēku dzīvā spēka un tehnikas iznīcināšana uz augošās bagātības nevienlīdzības fona, kas parasti noved pie populistu un revolucionāru parādīšanās visā pasaulē,” skaidroja pētnieks.
Trešais scenārijs, pēc eksperta domām, ietver arī iespēju “režīma gāšana vai krišana”, tomēr šajā gadījumā valsts pāriet uz “tehnokrātiskāku pārvaldību, kas nebūs demokrātiska, bet atzīst Ukrainas politikas neveiksmes. un sola atgriezties pie pirmskara status quo, ja Tikai Rietumi atcels savas sankcijas un cenu kontroles politiku.
“Iespējams, tas ir scenārijs, no kura es baidos visvairāk,” sacīja Keisijs Mišels, “jo mums atkal nāksies saskarties ar Rietumu politiķiem, kuri būs pārliecināti, ka Krievija beidzot ir mainījusies. To darot, šie Rietumu vadītāji atkal ignorēs mācību, kas mums bija jāiegūst pēdējo desmitgažu laikā.
Ceturtais scenārijs, ko analītiķis uzskata par vismazāk ticamu īstermiņā un vidējā termiņā, ir “Krievijas pāreja uz demokrātiju”.
Analītiķis pauda piesardzīgu cerību, ka “vēsture rāda, ka neveiksmes liek režīmiem un politiķiem atteikties no sapņiem par impēriju, un līdz ar to uzplaukst demokrātiskās reformas”.
“Mēs redzējām šo stāstu Apvienotās Karalistes piemērā, kuru iznīcināja īru republikāņi un Indijas patrioti. Mēs redzējām šo stāstu ar frančiem, kuri padevās Alžīrijas un Vjetnamas karaspēkam, un mēs redzējām to pašu stāstu Portugālē pēc tam, kad Angola un Mozambika galu galā atbrīvojās no saviem bijušajiem kolonizatoriem,” skaidroja Mišels.
Piektais un pēdējais scenārijs, pēc eksperta domām, ir “demokrātiskās pārejas vēstures otrā puse: pilsoņu karš, valsts sabrukums”.
“Pašlaik nav iespējams pateikt, kas to varētu izraisīt. Varbūt tā būs Ramzana Kadirova nāve Čečenijā un trešā Čečenijas kara sākums. Iespējams, tie būs protesti, kas izcēlās Tatarstānā un Sahas Republikā, vērsti pret Putina militāro mašīnu un balstīti uz koloniālā mantojuma noraidīšanu,” skaidroja pētnieks.
Keisijs Mišels sacīja, ka, gatavojot ziņojumu, viņš atklāja, “cik satriecoši akla Vašingtona bija laikā, kad 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sabruka Padomju Savienība”.
“Neviens pie tā nav vainīgs,” uzskata analītiķis, “jo daudzas lietas bija gandrīz neiespējami paredzēt: ne autoritārismu, ne Ukrainu, ne daudz ko citu. Šodien svarīgs ir kas cits – tuvojas pagrieziena punkts, pagrieziena punkts visam, kas nāks tālāk, kam beidzot varam gatavoties pirmo reizi pēc ļoti ilga laika.”
Vai pastāv risks viltus izmaiņas Krievijā sajaukt ar reālām?
Krievu žurnāliste, politoloģe, sabiedriskā aktīviste un rakstniece, bijusī žurnāla The New Times galvenā redaktore Jevgēņija Albaca, Valtera Šorenšteina Mediju un demokrātijas centra līdzstrādniece Hārvardas Universitātē, aicināja “padziļināti un līdzsvaroti analizēt to, kas notika pirms attiecību plānošanas ar nākamo Krieviju.
“Izpratnes trūkums par Padomju Savienības institucionālo struktūru noveda pie 90. gadu kļūdām. Un baidos, ka mēs tagad varam iekrist tajās pašās lamatās, ja sāksim runāt par nākotni, neanalizējot pagātni un mūsdienu realitāti,” viņa uzsvēra.
Andžela Stenta (Brūkingsas institūta vecākā līdzstrādniece), cienījama politoloģe, kas ieņēmusi daudzus amatus valdībā Amerikas Savienotajās Valstīs, šodien Brūkingsas institūta vecākā līdzstrādniece, atgādināja par dziļajām tradīcijām, kas sakņojas Krievijas vēsturē, kad “ Viduslaikos valsti pārvaldīja cilvēki, kuri bija pārliecināti, ka pat tad, ja karalis ir vājš, ārējai pasaulei jāliek domāt, ka tas patiesībā ir spēcīgs karalis.
“Krievijā gadsimtiem ilgi ir bijušas autokrātiskas valdības un nav nekādu pilsoņu brīvību,” sacīja Stenta. “Visā Krievijas vēsturē ir bijuši cikli, kad lietas sabojājas, ir sacelšanās, lietas uz brīdi mainās, bet pēc tam sistēma vienmēr atgriežas. Vēlīnā Gorbačova un agrīnā Jeļcina laikos bija plurālisma ziedu laiki, sākās šīs autoritārās sistēmas sabrukums, bet tad viss atgriezās.
Bijušais ASV vēstnieks Uzbekistānā un Ukrainā Džons Herbsts, šobrīd Atlantijas padomes Eirāzijas centra vecākais direktors, atzīmēja, ka “lai pareizi saprastu situāciju, Rietumiem nevajadzētu noliegt. atšķirības starp Padomju Savienību un Putina Krieviju.
“Padomju tautas mobilizācija Staļina un viņa pēcteču laikā bija milzīgs darbs. Tas bija vēsturiska mēroga ļaunums neatkarīgi no tā, vai jūs runājat par kolektivizācijas brutalitāti vai represijām, vai gatavošanos karam. Putins ir sava veida “sīkais” Staļins. Bet Krievija šodien nav tik bīstama pasaulei, vismaz no potenciāla viedokļa, kā bija Padomju Savienība. Patiesība ir tāda, ka noteiktas Krievijas politiskās kultūras formas gadsimtiem senā pagātnē veidoja gan padomju varu, gan Putina varu,” Džons Herbsts skaidroja, kā vilkt vēsturiskas paralēles, uzskaitot šīs “politiskās kultūras” pazīmes: lēmumu pieņemšanas necaurredzamību, kas attiecas uz nelielu skaitu līderu, kas pieņem globālus lēmumus, propagandas un represiju izmantošanu, lai sasniegtu režīma mērķus un nepieļautu tos, kas atrodas ārpus varas.
Keisijs Mišels atzīmēja arī vēsturisko paralēļu konvencionalitāti. Kā piemēru viņš ieteica: “iedomājieties, ka viss notiek pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē un visi apspriež Staļinu.” Bet tad “mums nekavējoties jārunā par nacistiskās Vācijas ietekmi, par situāciju ar Poliju, Itāliju, Spāniju utt.”
Mišels atgādināja, ka tajā laikā pastāvēja uzskats, “ka vācu tauta nekad neatbalstīs demokrātiju, jo tā nebija viņu politiskajā kultūrā”.
Savukārt Džons Herbsts minēja piemēru tam, kā Rietumi nonāca pie maldīga priekšstata par Krieviju, “par eiforiju, kas 90. gadu vidū valdīja Amerikas varā”.
“Bija likme uz to, ka Krievija, tāpat kā visas pārējās valstis, kas izcēlās no PSRS drupām, ir komunisma upuris un ka tā mums kļūs par labu partneri,” viņš atgādināja, “pēc tam tika pieliktas ļoti enerģiskas pūles, lai saprastu šo redzējumu, par ko liecina palīdzības programma, kas tika virzīta kopā ar Krieviju, par ko liecina iespējamā uzņemšana G7, un par to liecina NATO un Krievijas attiecību attīstība.
Stenta atzīmēja, cik mānīga var būt situācija Kremlī:
“Kad Putins nāca pie varas, izskatījās, ka viņš vēlas uzlabot attiecības ar Rietumiem. Viņš tikās ar Pasaules Bankas vadītāju un citiem vadītājiem, pārrunājot, kā mēs varētu labāk “visi saprasties”, un pēc tam Berlīnē teica runu, kas bija ļoti daudzsološa. Tajā brīdī mēs visi bijām atvērti, lai viņā saskatītu jaunu, veselīgu Krievijas vadītāju, kurš varētu to virzīt uz priekšu un modernizēt. Izrādās, mēs kļūdījāmies.”
Kā ASV un sabiedrotajiem būtu jāgatavojas neparedzētiem gadījumiem, ja Krievijā ir redzamas pārmaiņu pazīmes?
Andžela Stenta sevi uzskata par pa pusei optimisti un pa pusei reālistisku: “Es nedomāju, ka Krievijai vienmēr ir lemta vienai un tā pašai valdībai, lai gan tās vēsture liecina par pretējo. Es domāju, ka kļūda, ko mēs pieļāvām 1991. gadā Rietumos, bija tā, ka mēs domājām, ka vairs nav komunisma, un krievi gribēja brīvību un demokrātiju. Bet viņi gribēja kaut ko pavisam citu, neskatoties uz to, ka tad domājām, ka viņiem viss ļoti ātri mainīsies uz labo pusi,” viņa stāstīja.
Tajā pašā laikā Andžela Stenta uzsvēra, ka “joprojām ir ļoti grūti saprast, kas notiek Krievijā un kā šodien funkcionē Krievijas sistēma”.
“Es domāju, ka pat valsts iekšienē dažiem krieviem tas ir grūti, lai gan viņi var instinktīvi saprast varu,” viņa piebilda, pieminot krievu politologu Gļebu Pavlovski, kurš sacīja: “Tie, kas runā skaļi, nezina, bet tie, kas zina, viņi klusē.
“Tomēr, ja jūs uztverat vēsturi kā ceļvedi nākotnē, jūs varat vienkārši pateikt: jā, šausmīgā pārvaldība, kas gadsimtiem ilgi raksturo Krieviju, ir tas, ko mums vajadzētu sagaidīt nākotnē, ieskaitot ārpolitisko komponentu,” piebilda Džons. Herbsts, atgādinot krievu vēsturnieka Vasilija Kļučevska teikto, norādīja uz saistību starp iekšējo autoritārismu Krievijā un tās ārējo agresiju.
Vienlaikus bijušais diplomāts aicina nenovērtēt par zemu iespējamo pārmaiņu potenciālu Krievijā.
“Daudzi cilvēki tur saprot, ka valsts uzplauks tikai tad, ja tā būs atvērta savstarpējai apmaiņai globālā sabiedrībā, īpaši globālā ekonomikā. Un, lai to paveiktu efektīvi, jums ir jāatver iespējas saviem cilvēkiem. Un jūs nevarat mikropārvaldīt savas valsts politiku vai ekonomiku. Tomēr viņiem jāsaprot, ka Krievija nevarēs palikt par “lielvalsti”, ja tā nepielāgosies šai jaunajai realitātei,” uzsvēra Herbsts.
Andžela Stenta izklāstīja vadlīnijas, kas, viņasprāt, ASV un Rietumiem būs jāievēro, parādoties pirmajām pozitīvas attīstības pazīmēm:
“Galvenais kritērijs būs tas, kā jaunie līderi izturēsies pret savu tautu, krieviem. Piekrītu prognozēm, ka pat “tehnokrātu” valdība neatbrīvos, piemēram, Alekseju Navaļniju un, iespējams, viņi joprojām būs nacionālisti. Tomēr viņiem vismaz vajadzētu atbrīvot visus politieslodzītos, kuri tika ieslodzīti par miermīlīgiem protestiem pret karu. Vai viņi ļaus atvērties pilsoniskajai sabiedrībai? Kā tiks veidota komunikācija ar sabiedrību? Kā viņi sāks mijiedarboties ar ārpasauli? Pieļauju, ka šajā scenārijā tiek pieņemts, ka kādu dienu šī tehnokrātiskā valdība, nākusi pie varas, izvedīs karaspēku no Ukrainas okupētajām teritorijām. Un tad es domāju, ka būs vēl viens kritērijs, kuram mums būs jāpievērš uzmanība un kas jāizpēta, lai sāktu dialogu par tādiem jautājumiem kā stratēģiskā stabilitāte. Tomēr es domāju, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo Rietumi nedrīkst ļauties atkal tikt maldinātiem. Un nav jāsteidzas ar sankciju atcelšanu, vismaz līdz brīdim, kad kļūs skaidrs, vai šī valdība ies pareizajā virzienā. Mums tagad ir ne tikai jāsaprot, kas mums ir nepieciešams, lai definētu līdzāspastāvēšanas ietvaru, bet arī jāmēģina saprast, kā viņi redz pasauli,” sacīja Stents.
Vai Krievijas sakāve Ukrainā dos izšķirošu triecienu Krievijas “impēriskajiem instinktiem”?
Jevgeņija Albaca šo faktoru uzskata par galveno šobrīd.
Viņa atgādināja, ka “šā kara iznākums Eiropā un, galu galā, Krievijā izveidojušās režīma iznākums lielā mērā ir atkarīgs no Ukrainas atbalsta no ASV.”
“Ukraiņiem nepietiek lādiņu, un jau ir pagājuši divi gadi no visām šīm runām par F16 “gaidāmo piegādi”, – es saprotu, ka, iespējams, ir doma noasiņot Krievijas ekonomiku, Krievijas armiju, bet ukraiņi maksā ar savu dzīvību. Diemžēl, manuprāt, šī ir ļoti bīstama spēle. Putins blefoja ārkārtīgi veiksmīgi, un Eiropas laikraksti, šķiet, iekrita Putina blefā, ka viņš uzvar, ka Ukraina it kā nevar uzvarēt šajā karā. Tiem no mums, kas vēro Krievijas politiku gan no ārpuses, gan no iekšpuses, ir skaidrs, ka Putina ekonomika ir mirstošā stāvoklī, lai gan viņam ir izdevies nostādīt daudzas rūpnīcas uz kara pamata, lai ražotu nepieciešamos ieročus. Taču krievu karavīri jau ir aprīkoti ar 1946. gadā ražotajām šautenēm. Tāpēc Maskavas interesēs ir atpūsties no kara.
