Mīnu lauki un dzeloņstieples tūkstošiem frontes kilometros, dziļi ešelonēta aizsardzība, karavīri, kas mēnešiem ilgi dzīvo šauros ierakumos, ”gaļas” uzbrukumi un bezjēdzīgi nogalināti miljoni … Tas viss sākās kā viegla pastaiga pēc amatiem un ordeņiem, bet lūk par izvērtās, un beigas nav redzamas. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada filosofijas zinātņu doktors, profesors Andrejs Desņickis
Nē, nē, nē, šīs nav svaigas ziņas. Tas ir no vēstures mācību grāmatas. Tas ir par “karu, lai izbeigtu visus karus”, vai par lielo, kā to sauca tajos gados, vai par imperiālistisko, kā to sauca PSRS, vai par pasaules karu (vēlāk tam tiks piešķirts pirmais numurs). Bet to var saukt arī par Otro trīsdesmitgadu un uzskatīt, ka, sākoties 1914. gadā, tas beidzās tikai 1945. gadā, lai gan pa vidu bija ilgs pamiers. Vai ir svarīgi, kā jūs to saucat? Svarīgi ir tas, kādu mācību var gūt no tā rezultātiem.
Mēs mūsu, mēs veco pasauli sagrausim
Vēsture nekad neatkārtojas pilnībā; visas analoģijas ir aptuvenas un virspusējas. Un turklāt vēsture, kā zināms, neko nemāca, bet tikai soda par neapgūtām stundām. Bet tomēr aplūkosim tuvāk Pirmo pasaules karu. Krievijā vispār nav pieraduši to atcerēties: padomju laikos tas izskatījās kā nenozīmīga revolūcijas un pilsoņu kara prelūdija, un tad to aizstāja Otrā pasaules kara šausmas un varoņdarbi. Bet pasauli, kurā mēs dzīvojam, daudzējādā ziņā ir radījusi tas.
Sāksim no pašām beigām. Kā šis karš beidzās?
Savādi, ka galvenā karojošā valsts Vācija tika sakauta, kad neviens ārzemju karavīrs nemidīja tās teritorijas, bet tā pati ieņēma ievērojamas teritorijas, it īpaši austrumos. Tās spēki vienkārši bija izsīkuši: armija bija nogurusi no cīņas, ļaudis cieta badu aizmugurē, frontes karavīri atteicās paklausīt pavēlēm. Valstī sākās revolūcija, un steidzami bija jāparaksta pamiers.
Dodoties uz fronti 1914. gada augustā, abu pušu karavīri un virsnieki cerēja atgriezties pirms Ziemassvētkiem un ļoti ērtajā pasaulē, kuru viņi devās sargāt no barbariem un mežoņiem (abām konflikta pusēm raksturīga retorika). Bet neviens neatgriezās, jo šīs pasaules vairs nebija. Burtiski viss četros gados ir mainījies, un ne tikai militārajās lietās.
Pirmkārt, tas, protams, attiecās uz jauno frontes karavīru “pazaudēto paaudzi”, kas tūlīt pēc skolas pēkšņi nokļuva tranšeju ellē. Bet ne tikai viņi. Nosaukšu tikai acīmredzamāko: Pirmais pasaules karš daudziem cilvēkiem lika saprast, cik svarīgi viņi ir sabiedrībai. Pirmkārt, sievietēm, kuras nomainīja frontē aizgājušos vīriešus, tagad bija pilnīgs pamats prasīt, lai viņām tiktu atzītas visas tādas pašas tiesības kā vīriešiem (piemēram, balsot vēlēšanās). Kā redzam, dzīvesveids ir krasi mainījies pat ārējās izpausmēs: sieviešu uzvalki un bikses, īsi “puikas” matu griezumi, enerģiskas dejas ar pilnu kontaktu utt.
Un arī strādnieki un zemnieki saprata, cik daudz kas ir atkarīgs no viņu rokām frontā un aizmugurē: padomju republikas radās ne tikai Krievijā, bet arī Bavārijā un Ungārijā, un kreisā spārna partijas nostiprinājās visā Eiropā. Pat stīvajā Lielbritānijā vecos labos liberāļus 20. gados nomainīja leiboristi, t.i., “strādnieku partija”. diezgan radikāli pēc vietējiem standartiem. Jā, un koloniju iedzīvotāji sāka saprast, ka daži Senegālas šāvēji cīnījās ne sliktāk par saviem baltajiem kungiem, un, iespējams, viņiem būtu laiks atbrīvoties no šiem kungiem …
Interesanti, kādas cilvēku grupas “iznāks no ēnas”, kad beigsies pašreizējais karš?
Kurš ir vainīgs un ko darīt?
Visi bija vienisprātis tikai par vienu: lielā kara šausmas nedrīkst atkārtoties. Jā, un kādam taču par to ir jābūt vainīgam?
Varētu teikt, ka karā vainoja zaudētājus, bet tas būtu nepareizi. Vainīga, bez šaubām, bija Austroungārija, kas izvirzīja Serbijai apzināti nepieņemamu ultimātu, un jo īpaši Vācija, kas pieteica karu Krievijai un tādējādi padarīja kārtējo Balkānu karu par pasaules karu. Protams, vainīgo klātbūtne ļāva nedomāt par savām kļūdām, bet tas ir otrs jautājums.
Vainīgajiem lika maksāt pilnā apmērā, īpaši Vācijai. Vācieši pārtrauca maksāt reparācijas (kompensācijas par zaudējumiem) tikai 2010. gadā, 92 gadus pēc kara beigām. Teritorijas, uz kurām pretendēja mazākumtautības vai kaimiņi, tika atdalītas no zaudējušajām valstīm, kā rezultātā Austrumeiropas kartē parādījās ducis jaunu valstu.
Bet citādi, uzvarētāji ir radījuši daudzas jaunas problēmas. Kas attiecas uz vāciešiem, austriešiem un ungāriem, viņiem joprojām ir zvērīga pazemojuma sajūta, labvēlīga augsne tam pašam aizvainojumam (nav nejaušība, ka mūsdienās daudzi ungāri mēdz klausīties Putina retorikā, tā ir tuvu viņu pašsajūtai par pazemotu un sadrumstalotu tautu). Jaunas robežas daudzos gadījumos izrādījās pretrunīgas, un desmitiem miljonu cilvēku, neizejot no mājām, nonāca nacionālo minoritāšu pozīcijās.
Austroungārijā, protams, visas tautas nebija vienlīdzīgas, bet tomēr imperators pievērsās “savām tautām”, un pat uzraksti uz banknotēm tika izgatavoti dažādās valodās. Bet tagad, piemēram, Rumānijas karalistē oficiāli visi bija tikai rumāņi, pat ja viņi paši sevi uzskatīja par moldāviem, ungāriem, vāciešiem, ukraiņiem vai ebrejiem. Un rezultātā līdz 30. gadu vidum lielākajā daļā Eiropas valstu izveidojās labēji nacionālistiskas diktatūras ar dažāda līmeņa stingrību, tās uzkrāja pretenzijas un aizvainojumu pret saviem kaimiņiem.
Interesanti, vai tie, kas runā par Krievijas sabrukuma nepieciešamību un nepieciešamību piespiest visus tās pilsoņus maksāt reparācijas, ņem vērā šo pieredzi?
(Ne)stabilitātes arhitektūra
Varbūt tā nebūtu bijusi problēma, ja uzvarētāji būtu radījuši mehānismus, kas spēj saglabāt viņu radīto Versaļas sistēmu. Bet viņiem nebija līdz tam. Teiksim, franči un beļģi divus gadus okupēja Rūras apgabalu Vācijā, kas ir galvenais ogļu un tērauda avots. Bet tas tika darīts tikai tāpēc, lai nodrošinātu reparāciju izmaksu. Tas, par ko Minhenes krogos toreiz pļāpāja kaut kāda “nacionālsociālisma” piekritēji, nevienu netraucēja.
Protams, tika izveidota Tautu savienība – starptautiska organizācija, kas tika aicināta visus konfliktus atrisināt mierīgā ceļā. Bet šī organizācija patiesībā bija džentlmeņu klubs, kas pilnīgi nespēja uzspiest savu gribu pat saviem biedriem, nemaz nerunājot par to, ka klubu bija iespējams pamest jebkurā brīdī (ko Vācija izdarīja uzreiz pēc Hitlera nākšanas pie varas).
Tajā pašā laikā tautas joprojām tika sadalītas pakāpēs: ja Eiropā no zaudētājiem atdalītās teritorijas tika nodotas jaunām neatkarīgām valstīm, tad Āfrikā un Āzijā Līga tās “pēc mandāta” nodeva Lielbritānijas un Francijas koloniālajām impērijām.
Un netika atrisināta galvenā pretruna, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām līdz pat šai dienai kalpo kā mīna. No vienas puses, starptautisko tiesību pamatprincips ir robežu neaizskaramība. No otras puses, tika pasludinātas tautu pašnoteikšanās tiesības. Bet kas tiek uzskatīts par atsevišķu nāciju un, ko darīt, ja “lielvalsts” nepiekrīt nacionālās teritorijas atdalīšanai? Vienotas atbildes joprojām nav.
Interesanti, kas tiks izveidots ANO vietā, kas nekādi nevarēja novērst pašreizējo karu?
Šī pieredze būs jāņem vērā, lai pašreizējais karš nekļūtu par Trešo Trīsdesmit gadu karu.
