Krāšņā gļēvulības parāde turpinās. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada publicists Aleksandes Ņevzorovs.
Maskava svīst un trīc. “Resno ķermeni klintīs” (domāti pingvīni no Maksima Gorkija ”Dziesma par vētrasputnu” -red.) slēpj zāļu, haļļu, deju laukumu un promenāžu īpašnieki.
Visi šie “pingvīni” ir panikā.
Viņi baidās no zārka ar mirušo Navaļniju.
Tas ir vienkārši: Navaļnija līdzgaitnieki zvana uz Maskavu, neatlaidīgi meklē vietiņu, kur tautai atvadīties no Alekseja Anatoļjeviča.
Jā, viņa ilgi cietusī līķis ieradies galvaspilsētā.
Paši viltīgākie ”telpu” īpašnieki zvana uz FSB un ar asarām nožēlo faktu, ka viņiem “ir bijusi īsa saruna ar tautas ienaidniekiem”.
Bet!
Viņiem nekavējoties tiek lūgts ar ķīmisko zīmuli atzīmēt, ka viņi “apņēmīgi atteicās”.
Vibrē arī popi (priesteri). Visi cer, ka viņiem “šis kauss ies secen”; ka ne uz viņu kritīs šis pēdējā romantiķa gods novadīt bēru dievkalpojumu.
Krāšņā gļēvulības parāde turpinās.
Droši vien, ka lieta ar Salehardas zārku beigsies ar kādu klaju vietu Goļanovā vai Birjuļovā.
Bet kaps jau ir izrakts. Abi blakus esošie ir aprīkoti gan ar zemes, gan pazemes novērošanas posteņiem. Operatīvās grupas tajos jau ir izvietotas un ieraktas.
Posteņi aprīkoti ar salokāmiem kapakmeņiem un pieminekļiem.
