Šajā rakstā piedāvājam plašāku redzējumu tam, kā Hersonas zaudēšana ietekmēs kara stratēģisko ainavu, un, vai Krievijā ražotās raķetes incidents Polijas teritorijā, ietekmēs Rietumu ieroču piegādi.
Incidents ar Krievijā ražotas raķetes kritienu Polijas ciematā Prževoduvā pie robežas ar Ukrainu negaidīti atdzīvināja diskusiju par nepieciešamību “aizvērt Ukrainas debesis” – tas ir, aizsargāt Ukrainas teritoriju no jebkādām raķetēm un kaujas lidmašīnām ar Rietumvalstu pretgaisa aizsardzības un pretraķešu aizsardzības spēkiem. Šis jautājums tika plaši apspriests pēc Ukrainas iniciatīvas Krievijas iebrukuma sākumā, taču ASV un NATO līderi to noraidīja kā bīstamu tiešas militāras sadursmes ar Krieviju saasināšanās ziņā.
16.novembrī Vašingtonā Atlantic Council sanāksmē eksperti apsprieda, kā jaunākie notikumi frontē, tostarp jauni raķešu uzbrukumi un Krievijas karaspēka zaudējums Hersonā, ietekmēs kopējo kara stratēģisko situāciju.
Atvaļinātais ģenerālis Veslijs Klārks (Wesley Clark), Sabiedroto spēku virspavēlnieks Eiropā (Supreme Allied Commander Europe, SACEUR) no 1997. līdz 2000. gadam, ar militāru pieredzi Balkānos, kur viņš vadīja sabiedroto Kosovas operāciju, Vjetnamas veterāns, skaidro: “Ukraina ir ļoti liela valsts, un tai ar esošo pretgaisagaisa aizsardzības un pretraķešu aizsardzības sistēmām nepietiek, lai to visu aptvertu. Pasaulē nav nevienas valsts, kas būtu aizsargāta kopumā: tiek aptverti tikai atsevišķi objekti. Un tas ir iemesls ienaidnieka bezpilota lidaparātu un spārnoto raķešu panākumiem.
MIM-104B PAC1 Patriot sistēmas darbības rādiuss ir līdz 90 km. “Bet tas nenozīmē,” saka ģenerālis Klārks, “ka jebkurš mērķis šādā attālumā tiks efektīvi iznīcināts. Tas ir apgriezts konuss: sistēmām ir jāpārklājas vienai ar otru. Iespējams, ka ik pēc 90 km ir nepieciešamas 5–6 šādas iekārtas; visā Ukrainā būs nepieciešami vairāki simti. Un viņu dabā var būt tikai vairāki simti!” (Pēc 2008. gada atklātajiem datiem saražotas 1106 vienības, 176 eksportētas)
Uz tiešu jautājumu, vai NATO varētu vienkārši paplašināt esošo pretgaisa aizsardzības/raķešu aizsardzības zonu un nodrošināt Rietumukrainas pierobežas zonas, kur dzīvo civiliedzīvotāji, kuri periodiski tiek pakļauti Krievijas apšaudēm un kur nenotiek karadarbība, ģenerālis Klārks sarkastiski atbild: “ Varētu, vienīgais jautājums ir kā “.
Tas, kā Kremlis vada karu, ir parādījis: “Pirmkārt, pasaulē nav pietiekami daudz pretgaisa aizsardzības/raķešu aizsardzības sistēmu,” norāda Klārks. “Tie neatrodas plauktā, un nav piemērotu novecojušu ieroču, ko varētu ātri izmest uz fronti.” Ģenerālis kā piemēru min 60. gadu amerikāņu pretgaisa aizsardzības sistēmu, kas modernizēta 80.-90. gados, MIM-23 Hawk, kurai “nav pretraķešu spēju”. “Vai tā var nedaudz palīdzēt? vispārējas šaubas. Dažas iekārtas droši vien tiks nosūtītas. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mums ir papildu Patriot… Tās ir jāsamontē, jāaprīko ar radariem, jāiepako, jānosūta, jāapmāca apkalpes… Tomēr pāris Patriot izvietošana Ukrainas rietumos nodrošinātu. lielāka drošība Ukrainas aizmugurē, un tas ļaus efektīvi veicināt loģistiku. Kādam beidzot ir jāanalizē un jāizlemj, vai militārā priekšrocība ir to politisko kompromisu vērta, kas būs jāpieņem.
Dženifera Kafarella (Jennifer Cafarella), Nacionālās drošības zinātniskā līdzstrādniece Kara studiju institūtā(chief of staff, Inaugural National Security Fellow at the Institute for the Study of War, ISW), uzsver: “Mums ir vēlreiz jāaplūko, kur un kā šobrīd Polijā atrodas pretgaisa aizsardzības objekti. Un jāpadomā, vai nevajag tos tuvināt robežai, uzstādīt pretraķešu lietussargu virs tādām pilsētām kā Ļviva, kur nav karaspēka, kur vienkārši nepamatoti tiek skarti civiliedzīvotāji un infrastruktūra. Kremlis pārkāpj kara likumus un paražas, un mums ir iespējas to apturēt. Mirušo priekšā mums ir jājautā sev, kāpēc mēs vismaz nenodrošinām pretgaisa un pretraķešu aizsardzību Rietumukrainas apgabalos, ja tas ir mūsu spēkos? Un, ja tas netiek darīts, pamatojoties uz NATO bāzi, kāpēc tad to nevar organizēt uz divpusējiem principiem?” jautā Kara studiju institūta eksperte.
Dženifera Kafarella uzsver arī vēl vienu būtisku problēmu – moderno ieroču trūkumu Rietumos: “Tā tiešām ir reāla problēma, un nevis kaut kur, bet tepat mūsu valstī. ASV nav vajadzīgās rūpnieciskās bāzes tūlītējai ražošanas palielināšanai. Tātad savā ziņā karš Ukrainā ir devis mums labvēlību, uzsverot realitāti, ar kuru mēs varam saskarties mūsdienu bīstamajā pasaulē: Savienotajām Valstīm ir jābūt vairāk gatavām.
“Ir jāuzņemas zināms risks, lai nodrošinātu Ukrainai tai nepieciešamās ieroču piegādes,” saka Dženifera Kafarella. Jo Rietumu bezdarbības izmaksas paliek vēl augstākas. Dot Putinam pietiekami daudz laika, lai ievilktu karu, veidotu kaujas gatavas rezerves un ar jaunu sparu atsāktu iebrukumu, ir nevis Ukrainas, bet gan NATO valstu apdraudējums, kurām viņš jau sen ir tieši draudējis.
“Amerikai ir jāsagatavojas,” secina Kara studiju institūta eksperte, “jo diemžēl šis iebrukums nebūs pēdējais drauds esošajai pasaules kārtībai nākamajās desmitgadēs. Administrācija jau kopš pavasara risina sarunas ar aizsardzības nozari, taču šķiet, ka viņi joprojām nav izdomājuši, kā nodrošināt ražošanas palielināšanu, kas nepieciešama ne tikai, lai palīdzētu Ukrainai un sakaut Putinu, bet arī sagatavotos pārsteigumiem Dienvidķīnas jūrā un Austrumķīnas jūrā.
Ķīnas nostāja interesēja Atlantijas padomes diskusijas dalībniekus, galvenokārt saistībā ar Kremļa rīcības atbalstīšanu vai nosodījumu. “Ķīna nevēlas būt saistīta ar neveiksminieku,” ironizēja ģenerālis Veslijs Klārks. “Bet Ķīna arī nevēlas, lai Krievija sabruktu pēc Rietumu sakāves. Tāpēc Ķīna vēlētos, lai lietas turpinātos tieši tā, kā tas ir tagad. Ķīna vēlētos nedaudz atbalstīt Krieviju, bet ne pārāk: tai noteikti nepatiktu triumfējošs Putins uz Sibīrijas robežas. Ķīnai ir vajadzīgas dažas Krievijas tehnoloģijas, Krievijas enerģija un Krievijas Sibīrija vidējā termiņā, un tai noteikti nav vajadzīga spēcīga un varena Krievija, lai ko Pekina teiktu. Tāpēc tagad Ķīna atrodas neviennozīmīgā situācijā,” secina Klārks.
Ģenerālis Klārks uzteica Ukrainas bruņoto spēku operāciju Hersonas atbrīvošanā: “Tā bija viltīgi izplānota operācija. Mēs esam redzējuši ļoti rūpīgu attieksmi pret resursiem. Ukraiņi situāciju elastīgi saasināja tur, kur tā bija daudzsološa, citos gadījumos bremzēja. Viņi veica ļoti efektīvu izlūkošanu, apgāj ienaidnieka nocietinājumus un turpināja sagriezt un nogriezt ienaidnieka loģistiku, lai maksimāli palielinātu savu uzbrukuma potenciālu. Viņi strādāja soli pa solim un galu galā ieņēma pilsētu bez asiņainām pilsētu cīņām. Tagad grūtākā misija būs Donbasā, kur cīnās “Vāgnera grupa” un kur krievi jau ilgu laiku būvē enkura aizsardzību.
“Krima ir galējā vieta Krievijas armijas izlietnei,” saka Klārks. “Bet vispirms es domāju, ka ukraiņi var atgriezties Mariupolē un tikai tad doties uz Krimu, iegūstot nepieciešamās sviras, lai atvairītu Krievijas ofensīvu no Donbasa.”
“Mums nevajadzētu Putinam ieteikt izeju no šīs situācijas,” turpina ģenerālis, oponējot dažiem politiķiem. – Šim autovadītājam pašam jāatrod izeja no šosejas, kurā viņš iebraucis. Un nevajag baidīties – ak, mans Dievs! – ka izcelsies konflikts Krievijas iekšienē un Putins tiks gāzts: viņš to bija pelnījis, pasaule kļūs labāka. Šī ir smaga mācība, kas jāiemāca visiem citiem pasaules autokrātiem un diktatoriem. 21. gadsimtā jūs nevarat vienkārši iebrukt citā valstī, to saplēst, bombardēt, iznīcināt tās infrastruktūru, izpostīt pasaules pārtikas un enerģijas krājumus un tajā pašā laikā teikt: “Ziniet, tās ir manas vēsturiskās tiesības. “saka Veslijs Klārks. – Krievija ir metusi nopietnu izaicinājumu uz noteikumiem balstītai pasaules sistēmai. Mēs iestāsimies par to: izbeigsim šo karu.”
Diskusijas dalībnieki citēja citas militārpersonas, atvaļinātā ģenerāļa Bena Hodžesa, ASV spēku komandiera Eiropā 2014.-2017.gadā, optimistisko prognozi, kurš uzskata, ka Ukrainas bruņotie spēki spēs sasniegt valsts robežas uz 2022.gada 23.februāri šī gada beigās un atbrīvot Krimu 2023. gadā. Ne visi eksperti piekrīt šim optimismam, taču viņi visi ir vienisprātis par veidu, kā panākt mieru.
“Krievija joprojām plāno dominēt Ukrainā,” saka Džons Herbsts (John Herbst), Atlantijas padomes Eirāzijas centra vecākais direktors (senior director of the Atlantic Council’s Eurasia Center) un ASV vēstnieks Ukrainā no 2003. līdz 2006. gadam. – Un, kamēr Krievija pieturas pie šīs nostājas, sarunām nav jēgas. Šī ļoti skaidrā izpratne raksturo Baltā nama administrācijas politiku šodien. Kas šodien ir vajadzīgs, lai izbeigtu karu? “Tas ir ļoti vienkārši. Ieroči, ieroči, ieroči, ”sacīja Herbsts.
Daudzas ieroču sistēmas, par kurām netika runāts Krievijas iebrukuma sākumā, Ukrainā sāka piegādāt sākot no vasaras vai rudens: tāldarbības un raķešu artilērija, pretgaisa aizsardzības/raķešu aizsardzības sistēmas… Iespējams, ja šie ieroči būtu februārī jau dislocēti Ukrainā, no iebrukuma varēja izvairīties. “Putins nav stulbs cilvēks,” komplimentu saka ģenerālis Klārks, “un, redzot, ka ar militāriem līdzekļiem nevar sasniegt rezultātu, viņš sāk lūgt tikšanos.”
“Ukrainā Putinam ir jāizspēlē tikai divas kārtis,” sacīja Herbsts. – Rietumu nesaskaņas un bezpalīdzība, ja tā nolemj, ka šī kara cena ir augsta, un mums jāpiespiež Ukraina noslēgt nelabvēlīgu mieru, tas ir, jāpiekāpjas teritoriālās un citās jomās. Un, otrkārt, protams, kodoldraudi. Dažas balsis ASV ir virzījušās pirmajā virzienā, taču pēdējo divu nedēļu laikā tās, šķiet, izgaist.
Džonam Herbstam gribētos domāt, ka ar citiem smagajiem ieročiem – tankiem, paplašināta darbības rādiusa raķetēm – tas neizdosies tā, kā ar pretgaisa aizsardzības/raķešu aizsardzības sistēmām, kuras sāka piegādāt tikai tad, kad civiliedzīvotāji jau bija gājuši bojā un kad izrādījās, ka šo ieroču vienkārši nav. “Mūsdienu ieroči var padarīt Ukrainas pretuzbrukumu veiksmīgu dažu mēnešu laikā,” uzskata eksperts.
Turklāt raķetes trāpījums Polijas teritorijā var tikt izmantots, lai izvirzītu Krievijai prasības apturēt tālāku eskalāciju, uzskata bijušais ASV vēstnieks Ukrainā. Tomēr viņš piebilst: “Bet es to īsti negaidu. Es domāju, ka vispārējā piesardzība attiecībā uz pieeju, ko mēs redzam Baltajā namā, turpināsies. Un rezultātā ne tikai ies bojā vairāk ukraiņu, bet arī palielināsies militāras eskalācijas un globālo ekonomisko seku iespējamība.
“Es ceru, ka CIP direktora Viljama Bērnsa konfidenciālajā sanāksmē ar viņa Krievijas kolēģi Ankarā, Krievijai tomēr tika nodots nopietns vēstījums par kara eskalāciju, mēs tā ceram,” piebilda Herbsts. – Šis vēstījums ir mūsu stingrs nodoms sniegt Ukrainai visu, kas tai nepieciešams, lai uzvarētu. 40 miljardi ASV dolāru abstrakti šķiet liela nauda. Bet mēs saprotam, ka uzvaras gadījumā Putins gatavojas virzīties uz mūsu Baltijas sabiedrotajiem NATO, un 40 miljardi būs nieks, ja salīdzina ar izmaksām šajā gadījumā, ja salīdzina ar amerikāņu karavīru dzīvībām, kuriem būs jācīnās Baltijas valstīs. Un tad kvaziizolacionisti sāks saprast, ka viņu nostāja patiesībā ir tieši pretēja deklarētajai: atkal padarīt Ameriku par lielvalsti”, secināja Džons Herbsts, norādot uz abu partiju atbalstu palīdzībai Ukrainai jaunajā ASV Kongresā.
