Gandrīz pirms 50 gadiem, 1974. gada jūnijā, Mihails Barišņikovs veica savu dramatisko lēcienu uz Rietumiem, aizmūkot no Padomju Savienības ceļojošās baleta trupas, kas uzstājās Toronto, toreiz sauktajā O’Kīfes centrā.
Pēc šī vēsturiskā lēmuma viņš sniedza savu pirmo interviju Rietumos izdevumam The Globe and Mail, un viņš ziedoja samaksu par savu pirmo uzstāšanos Rietumos Kanādas Nacionālajai baleta skolai. Tā bija pateicība par palīdzību, ko Kanāda viņam sniedza viņa dzīves vissvarīgākajā brīdī pirms un pēc. Tieši pie šī laikrakstam viņš šīs nedēļas beigās vērsās atkal, lai paustu dusmas un skumjas par Vladimira Putina nāvējošās kara mašīnas iebrukumu Ukrainā. Šāds ievads izvēlēts plašajai 18.marta intervijai šeit
No visiem slavenākajiem māksliniekiem, kuri 20. gadsimta pēdējā pusē bēga no Padomju Savienības – no čellista Mstislava Rostropoviča līdz Nobela prēmijas laureāta dzejniekam Josifa Brodskim un dejotājam Rūdolfam Nurejevam – tikai Barišņikovs un Natālija Romanovna Makarova ir palikuši kā tā padomju impērijas liecinieki. Putins, šķiet, vēlas to atdzīvināt.
Es ar viņu runāju pa tālruni no Barišņikova mākslas centra Ņujorkā. Viņš šķita bezgala skumjš un bezgala dusmīgs par neparastajiem notikumiem Ukrainā un ļoti vēlējās, lai cilvēki Rietumos nekrāsotu visus krievus ar Putina otu.
Lielāko savas profesionālās dzīves daļu esat mēģinājis izvairīties no atklātas politikas. Šķiet, ka Krievijas iebrukums Ukrainā nepārprotami un dramatiski ir mainījis šo piesardzības un distances ievērošanas sajūtu. Vai man ir taisnība?
1974. gadā mans lēmums atstāt Krieviju bija pēkšņs un radās mākslinieciskās zinātkāres, satraukuma un nemiera dēļ. Mana pirmā frāze angļu valodā bija: “Es neesmu pārbēdzējs, es esmu atlasītājs.”( “I’m not a defector, I’m a selector.”) .Tātad lēmums bija personisks, nevis politisks. Taču laika gaitā esmu iemācījies, ka līdzdalība ir pienākums dzīvot demokrātiskā valstī. Putina iebrukums Ukrainā ir izvirzījis šo atziņu, un tā nebija iespēja neko nedarīt.
Jūs neesat uzaudzis Krievijā, bet gan Latvijā. Kā dzīve ārpus tiešas Krievijas ietekmes ietekmēja jūsu uzskatus personīgi un profesionāli?
Jau no bērnības sapratu, ka esmu krievu militārpersonas dēls un ka Krievija ir nevēlams okupācijas spēks Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Bet Latvijai visā tās vēsturē ir bijuši daudzi okupanti un latvieši paliek nikni neatkarīgi. Man šķiet, ka daļu no tā esmu absorbējis. Pat padomju laikos Rīga bija vairāku kultūru pilsēta, tāpēc tā bija mazs logs, kas pavērās vaļā uz pārējo pasauli. Rīgas vidū ir statuja, ko sauc par Brīvības pieminekli, un tā nav nejaušība, ka viņa ir vērsta pret Rietumiem.
Es zinu, ka esat izveidojis vietni truerussia.org. Kas ar jums tajā ir saistīts un kāds ir mērķis?
Mani uzaicināja Boriss Akuņins, krievu emigrants rakstnieks, kurš dzīvo Londonā, un Sergejs Gurievs, krievu emigrants ekonomists, kurš dzīvo Parīzē, apvienoties un izveidot truerussia.org. Viņi tika izstumti no Krievijas politisku iemeslu dēļ, un viņiem ir labāka izpratne par Putina Krieviju nekā es. Gurijevs jau agri prognozēja, ka Putina agresija nozīmēs, ka miljoniem ukraiņu būs spiesti pamest savas mājas un pamest savu valsti. Viņš zināja, ka visvērtīgākā lieta, ko mēs varam darīt, ir izveidot drošu un uzticamu portālu, lai savāktu naudu, lai palīdzētu šiem bēgļiem, un man ir tas gods būt daļai no tā.
Nauda tiek novirzīta Katastrofu ārkārtas komitejai, Apvienotajā Karalistē bāzētu labdarības organizāciju grupai, kas koordinē ārkārtas palīdzību dabas un humānās katastrofas upuriem. Šos centienus sauc par patieso Krieviju, jo tie attiecas uz to, kas ir dziļš, patiess un godīgs visos cilvēkos, bet jo īpaši krieviem visā pasaulē, kuri ar šausmām skatās uz to, ko Putins dara Krievijas vārdā. Visi True Russia savāktie līdzekļi tiek novirzīti Ukrainas bēgļu palīdzības sniegšanai. Es aicinu ikvienu, kurš jūtas bezpalīdzīgs, sniegt savu ieguldījumu, izmantojot vietni truerussia.org
Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par savu Ukrainas izjūtu gan laikā, kad profesionāli dejojāt Padomju Savienībā, gan pēc tam. Vai jums bija, piemēram, Ukrainas kolēģi? Vai jūs kādreiz esat dejojis Kijevā?
Vaganovas skolā mācījās ukraiņu skolēni, un es atceros, kā septiņdesmito gadu sākumā Kijevā dejojām krievu kultūras festivālā. Es atceros Kijevu kā krāšņu pilsētu, un es noteikti jutos gaidīts kā izpildītājs. Un, kā jau teicu citā diskusijā, ukraiņi vienmēr ir bijuši un joprojām ir draugi, kaimiņi un ģimenes. Krievu un ukraiņu tautu attiecības ir bijušas vieglas plūstamības starp valodām, starp kultūrām un starp robežām. Abas valstis ir neticami savstarpēji saistītas, taču tās apzinās un novērtē smalkas kultūras atšķirības. Tāpēc ir neapzinīgi, kas tur tagad notiek.
Vai jums bija kāda nojauta par gaidāmo karu Vladimira Putina vadībā, pirms tas tika atklāts?
Tāpat kā visi es biju satriekts un satriekts, kad Putins “anektēja” Krimu, bet es nebiju paredzējis iebrukumu Ukrainā. Es nedomāju, ka Putina kontrole pār savu pēcpadomju impēriju ir tik trausla, ka viņš mēģinātu atgūt bijušās padomju republikas. ES kļūdījos.
Es ļoti labi atceros, kad 1999. gadā Toronto universitāte atzīmēja jūsu lēmumu nodot savu likteni Rietumiem, piešķirot jums goda grādu. Tā bija 25. gadadiena. Jūs toreiz man teicāt, ka jūs aizkustināja visi jaunie absolventi no bijušās Padomju Savienības, kuru ģimene pieņēma līdzīgus lēmumus un kuri pateicās par jūsu cerības un uzmundrinājuma vārdiem. Ko tu viņiem šodien teiktu?
Es teiktu, ka es ceru, ka tie studenti ir sasnieguši savus sapņus un atraduši savu vietu Kanādas sabiedrībā vai citur brīvajā pasaulē. Diemžēl Ukrainas iedzīvotājiem tas šobrīd nav iespējams, bet esmu pārliecināts, ka drīz tā būs.
Visbeidzot, šīs nedēļas sākumā Putins aprakstīja krievus, kas atbalsta Rietumus un Rietumu vērtības, kā “saimniekus” un “nodevējus”. Šķiet, ka tas ir ievads pastiprinātai apspiešanai pret jebkuru un visu opozīciju valstī. Ko jūs teiktu tiem krieviem, kuri ilgojas pēc demokrātiskas Krievijas?
Mani nepārsteidz Putina nosodījums ikvienam, kurš runā pret viņu. Tā ir klasiska stūrī iegrūsta kaušļa reakcija. Viņam vajag glābt elpu. Demokrātija ir netīrs izaicinājums. Mēs ar to cīnāmies katru dienu šeit, ASV, tāpat kā jūs Kanādā, taču cerība ir spēcīgs vārds, un es domāju, ka krieviem, kuri vēlas brīvu un demokrātisku sabiedrību, vajadzētu turpināt mēģināt. Varbūt viņiem pat jāpateicas Putina kungam par viņu vienošanos šajā lietā.
Džons Freizers ir Kanādas Nacionālās ziņu mediju padomes izpilddirektors un Massey koledžas emeritētais maģistrs. No 1971. līdz 1975. gadam viņš bija The Globe and Mail deju kritiķis un vadīja pirmo interviju ar Mihailu Barišņikovu pēc viņa lēmuma palikt Rietumos.
