Par Krievijas Pirmā kanāla darbinieci Marinu Ovjaņņikovu pasaule uzzināja pirmdien, kad viņa raidījuma Vremja ēterā sarīkoja pretkara mītiņu – Ovjaņņikova aiz TV raidījumu vadītājas Jekaterinas Andrejevas atlocīja plakātu ar uzrakstu “Nav kara. Pārtrauciet karu. Neticiet propagandai. Šeit tev melo. Krievi pret karu. Ovsjaņņikova vairākas reizes atkārtoja: “Apturiet karu! Karam nē!”, līdz raidījuma režisori bloķēja attēlu no studijas ar sižeta kadriem, kuriem Andrejeva nolasīja vadību. Tajā pašā dienā Ovjaņņikova tika aizturēta un vēlāk sodīta ar naudas sodu 30 000 rubļu apmērā par aicinājumu piedalīties nesaskaņotās akcijās. Stāsta Marina Ovjaņņikova intervijā vācu žurnālam Der Spiegel (šeit
Esmu kopā ar draugiem, slēpjos. Lēnām sāku saprast, ka mana dzīve ir mainījusies uz visiem laikiem, nevaru atgriezties pie vecās dzīves (nopūšas). Es lietoju sedatīvus līdzekļus. Es ļoti uztraucos par saviem bērniem – 17 gadīgo dēlu un 11 gadīgo meitu. Abi bērni ir Maskavā, bet ne pie manis, viņi ir drošībā. Mēs visi paliksim Krievijā. Mēs nepieņemsim Francijas prezidenta patvēruma piedāvājumu: es esmu patriots, mans dēls ir vēl lielāks patriots, mēs negribam nekur braukt.
Ģimenei mana rīcība ir smags trieciens. Mamma joprojām ir šoka stāvoklī, viņa ir pārgurusi. Dēls man pārmeta, ka es sabojāju visu ģimenes locekļu dzīves, bet viņš jau ir grūtā vecumā. Mēs turpinām runāt savā starpā, bet to ir vienkārši fiziski grūti izturēt, esmu starp diviem ugunsgrēkiem un nejūtu lielu atbalstu no ģimenes. Man ir bail – pat ļoti bail. Es esmu tikai cilvēks. Viss var notikt, piemēram, autoavārija. Bet es nenožēloju, ka karu nosaucu par karu, esmu jau pārkāpis robežu, aiz kuras vairs nav atgriešanās. Atliek tikai runāt tieši un atklāti.
Kamēr pret mani nav ierosināta krimināllieta, tiek pārbaudīts. Kaut gan dzirdēju, ka šo [krimināllietas ierosināšanu] pieprasa varas iestādes. Līdz šim man ir piespriests 30 tūkstošu rubļu naudas sods, bet, ja man nebūtu bērnu, es, tāpat kā daudzi citi, izciestu 15 dienas cietumā.
Iepriekš par politiku īpaši neinteresējos, uz protestiem negāju, taču gadu gaitā sakrājās neapmierinātība ar lietu stāvokli – skrūves pamazām savilkās arvien vairāk. Sākumā nevarējām ievēlēt gubernatorus, tad 2014. gads, DNR un LNR, Navaļnija saindēšana, represijas pret neatkarīgiem medijiem. Taču visu kājām gaisā apgrieza karš, ko neviens negaidīja. Mēs domājām, ka Krievija, NATO un ASV tikai blefo, ka diplomāti visu nokārtos. Taču 24. februārī notika īsts šoks.
Esmu dzimusi Odesā, bet astoņu gadu vecumā pārcēlos uz dzīvi Krievijā. Mans tēvs nomira šajā pilsētā, tur ir viņa kaps. Man ir radi Ukrainā, bet mēs maz komunicējam. Mans protests ir pacifistu akcija: Krievijas un pasaules interesēs ir pēc iespējas ātrāk izbeigt karu. Rietumos daudzi nesaprot, ka arī krievi ir pret šo karu.
Lasīju, ka mana akcija bija viltojums, montāža, bet te nu es esmu – īsts cilvēks (smejas). Daudzi kolēģi var apstiprināt, ka šī darbība patiešām notika. Tas viss bija tikai mana ideja, es zinu, ko teica [prezidenta preses sekretārs Dmitrijs] Peskovs, tagad es esmu ienaidnieks numur viens. Ziniet, es biju tik nikna, ka pat nedomāju par savas rīcības sekām. To apzinos tikai tagad – ar katru dienu arvien vairāk.
Tas viss notika šādi. Pirmajā kanālā mēs strādājam iknedēļas maiņās. Līdz pirmdienai man bija brīva diena, visu sagatavoju, nopirku papīru un marķierus, virtuvē uzzīmēju plakātu un filmēju video. Viņa savus plānus nepārrunāja ne ar ģimeni, ne kolēģiem. Pirmdien, kā parasti, devos uz darbu, izpētīju kameru atrašanās vietu un izvēlējos vietu, kur varēšu stāvēt ar plakātu. Lielākās bailes bija, ka mani neviens neredzēs televīzijā, ka viss būs velti. Es iebridu studijā – garām policistam, kuram nebija laika reaģēt. Tad viņa parādīja plakātu, atgriezās savā darba vietā un sāka gaidīt. Priekšnieki pienāca pie manis, visi jautāja vienu un to pašu: “Vai tas tiešām bijāt jūs?” Neviens negribēja tam ticēt. Tikai tad ieradās policija.
Jāsaka, viņi ar mani sazinājās diezgan draudzīgi: varas iestādes vēlējās, lai es pametu darbu. Būdama emocionāla, es to nedarīju, bet šodien pieteikšos. Un policisti ar mani pieklājīgi runāja par politisko situāciju Krievijā. Nopratināšanu veica ekstrēmisma apkarošanas nodaļas vadītāja vietnieks, viņam pastāvīgi zvanīja priekšnieki. Neviens neticēja, ka es pats nolēmu protestēt: visi jautāja, kā esmu saistīts ar Rietumiem, kas man ir konsultējuši.
Pirmajā kanālā es strādāju ar starptautiskajām ziņām, sazinājos ar starptautiskajām aģentūrām, lasīju to lentes, ierakstīju intervijas ar politiķiem un ekspertiem, veidoju sižetus. Es redzēju citu realitāti, bet sapratu, ka katra valsts aizstāv savas intereses, un mēs esam informācijas karā. Tomēr pamazām darbs pārvērtās par smagu nastu. Lielākā daļa valsts kanālu darbinieku labi zina, kas notiek, viņi nemaz nav pārliecināti propagandisti. Viņu iekšienē notiek nemitīga cīņa starp darbu un morāles vadlīnijām. Viņiem ir kaut kā jāpabaro savas ģimenes, un tagad nav citu darbu atrast. Bet man ir prieks lasīt, ka daudzi tagad dodas prom.
