Labklājības ministrija (LM) nodrošina valsts finansētus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem, kuriem ir izveidojusies atkarība no apreibinošām vielām vai procesiem (piem., datorspēles) vai kuriem ir šādas atkarības izveidošanās risks.
Pakalpojumu dzīvesvietā, kas tiek organizēts tā, lai tā saņemšana būtu ērti sasniedzama netālu no vietas, kur cilvēks dzīvo šobrīd nodrošina Bērnu slimnīcas fonda izveidotais “Pusaudžu resursu centrs”. Centra filiālēs Rīgā un Liepājā bērniem pieejami mentora, sociālā darbinieka, psihologa, bērnu psihiatra un narkologa pakalpojumi gan individuāli, gan grupās. Vidēji gadā pakalpojumu sniegt te ir iespējams 200 līdz 250 bērniem, kuriem bieži ir nepieciešams atbalsts ne tikai atkarību novēršanai, bet arī speciālistu palīdzība gan bērnam, gan viņa ģimenei tieši uzvedības problēmu dēļ.
Ir iespējams rehabilitāciju saņemt arī institūcijā – slimnīca “Ģintermuiža” sniedz atbalstu bērniem, kuriem jau ir izveidojusies atkarība no psihoaktīvām vielām vai procesiem. Ir pieejami sociālā darbinieka, psihologa, bērnu psihiatra un narkologa pakalpojumi bērniem gan individuāli, gan grupās. Šis pakalpojums tiek nodrošināts jau ilgstoši un to gadā saņem no 20 līdz 60 bērniem.
Eiropas Sociālā fonda finansētu pakalpojumu bērniem ar uzvedības traucējumiem un saskarsmes grūtībām, kā arī viņu vecākiem, aprūpētājiem un pašvaldību speciālistiem, sniedz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Konsultatīvā nodaļa. Tiek veikta bērna uzvedības diagnostika, sniegtas konsultācijas bērna vecākam, citam likumiskajam pārstāvim vai aprūpētājam. Te tiek izstrādāta bērna individuālā atbalsta programma 12 mēnešiem, kuras laikā notiek sadarbība ar bērna ģimeni. Kopš 2016.gada novembra līdz 2020.gada jūlijam speciālisti ir izstrādājuši 866 atbalsta programmas bērniem ar uzvedības problēmām un saskarsmes grūtībām.
VBTAI Konsultatīvās nodaļas ietvaros tiks īstenoti divi izmēģinājuma projekti 12 mēnešu garumā. To laikā būs pieejamas psihoterapeita konsultācijas ģimenēm ar bērniem, lai sniegtu atbalstu, kā arī izskaust savstarpēji noliedzošas attiecības ģimenē un veicinātu lielāku savstarpējo sapratni, iecietību un laipnību. Īpašas ģimenes psihoterapijas atbalsta jeb resursu grupas paredzētas pusaudžiem, kuru vecāki dzīvo šķirti vai atrodas šķiršanās procesā.
Atbalstu bērniem ar uzvedības problēmām sniedz arī pašvaldības savu spēju un finanšu ietvaros. Piemēram, Rīgā kopš 2016. gada tiek organizētas sociālās rehabilitācijas programmas jauniešiem ar uzvedības traucējumiem un bērniem ar saskarsmes grūtībām un uzvedības traucējumiem. Vidēji gadā šo pakalpojumu Rīgā saņem līdz 50 jauniešiem.
Rīgā pakalpojumu nodrošina arī Latvijas Samariešu apvienība ar programmu “Palēciens”. Tā ir mērķēta uz sociālā riska jauniešiem vecumā no 13 līdz 25 gadiem un ietver sociālās rehabilitācijas un atbalsta programmu, lai veicinātu deviantās uzvedības mazināšanos un sekmētu pozitīvu sociālo prasmju attīstību. Programmas ilgums ir seši mēneši. Tukumā darbojas līdzīga programma, kuru nodrošina Tukuma novada sociālais dienests.
Ļoti nozīmīgs kā individuāla palīdzība ir ģimenes konsultanta pakalpojums. Saskaņā ar LM veikto datu apkopojumu, šobrīd Latvijā ģimenes asistenta pakalpojumam pietuvinātus pakalpojumus nodrošina vairāk nekā 31 pašvaldībā. Taču, vērtējot ģimenes asistenta pakalpojuma līdzšinējo praksi Latvijā, secināms, ka ir vairāki lieli šī pakalpojuma sniedzēji, kuriem katram ir sava ievirze pakalpojuma satura veidošanā un arī pašvaldības šo pakalpojumu izprot neviennozīmīgi.
LM ir identificējusi, ka arī sociālajiem darbiniekiem bieži iztrūkst specifiskas prasmes darbā ar dažādām klientu mērķa grupām. Tāpēc Eiropas Sociālā fonda projekta “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībā” ietvaros turpinās darbs pie metodikām sociālajā darbā. Katras metodikas ietvarā tiek īstenots pilotprojekts, kurā tiek iesaistīti vismaz 15 pašvaldību sociālo dienestu sociālie darbinieki. Pilotprojektu laikā sociālajiem darbiniekiem ir nodrošinātas plaša apjoma (līdz 100 stundām) apmācības, vienlaikus aprobējot praksē metodisko materiālu un apmācību programmu.
LM uzskata, ka sociālās rehabilitācijas pieejamībai pašvaldībās ir jābūt plašākai. Atbalsts bērnam būtu bijis nepieciešams jau ilgi pirms viņš ir paveicis jebkādu likumpārkāpumu. Tāpat ir ārkārtīgi svarīgi izstrādāt un finansēt prevencijas programmas, kas palīdzētu bērniem jau agrīnā vecumā, iesaistot pārstāvjus no visām ieinteresētajām pusēm un nozarēm. Šeit gan jāatzīmē, ka ne visas ģimenes vēršas sociālajā dienestā pēc palīdzības. Daļēji tāpēc, ka sociālie dienesti netiek uztverti kā sadarbības partneris un tam ir ierobežotas iespējas atbalstīt ģimeni.
Par problēmas risinājumu ir jādomā arī veselības aprūpes jomā. Pašlaik ir nepietiekama ģimenes ārsta komandas iesaiste bērnu psihiskās veselības novērtēšanā. Bērnam attīstoties, svarīgi ir savlaicīgi veikt diagnostiku un identificēt riskus uzvedības un psihisko traucējumu izveidei, kuru pamatā ir sociālās vides faktori, funkcionālie traucējumi vai iedzimtība. Šobrīd visai nesistemātiski ģimenes ārstu praksēs tiek atpazīti uzvedības un psihisko traucējumu rašanās riski, kā arī netiek nodrošināts tālāks preventīvs darbs ar bērniem agrīnā vecumā. Tas ir iespējams, piemēram, uzlabojot ģimenes ārsta un bērna vecāku savstarpējo mijiedarbību. Līdz ar to ģimenes ārsta iesaistei ir būtiska loma pozitīvā bērna psihiskās un emocionālās attīstības nodrošināšanā, kā arī savlaicīgā bērna veselības stāvokļa uzlabošanā jau agrīnā vecumā.
Problēma pakalpojumu nodrošināšanā ir arī ārstniecības personu trūkums – pie bērnu psihiatra un neirologa ir rindas un šie speciālisti visos novados nav pieejami. Vienlaikus speciālistu vidū dominē priekšstats, ka psihiskie un uzvedības traucējumi, neatkarīgi no to rašanās cēloņiem, ir ārstējami medikamentozi, un nereti uzvedības traucējumi, kuru pamatā ir sociālās vides faktori, netiek kritiski vērtēti, bet virzīti risināšanai veselības aprūpes sistēmā.
Diemžēl salīdzinoši liels ir to bērnu skaits, kuri dažādu iemeslu dēļ neapmeklē izglītības iestādes. To vidū ir arī bērni ar uzvedības traucējumiem un atkarībām vai to risku, jo skolas nereti “piever acis” uz to, vai šie bērni apmeklē izglītības iestādi. Atbilstoši Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, nezināmu iemeslu dēļ nevienā no izglītības iestādēm ik gadu nav reģistrēti vairāk nekā tūkstotis obligāto izglītības iegūšanas vecumu sasniegušo bērnu, daudzi ilgstoši neattaisnotu iemeslu dēļ kavējuši skolu. Tādējādi problēmas ar bērna iekļaušanos sabiedrībā tiek tikai saasinātas, kas nākotnē var radīt ievērojamu sociālo slogu, tāpēc nepieciešama gan izglītības iestāžu, gan pašvaldības institūciju aktīvāka iesaiste esošās situācijas apzināšanā un adekvātu risinājumu rašanā, nepieciešamības gadījumā piesaistot sociālos un citus dienestus, lai jau agrīni novērstu iemeslus neattaisnotai mācību kavēšanai.
Informāciju sagatavoja:
Egils Zariņš,
Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists
