Cilvēki, kuri sākumā saglabāja noteiktu kritiskās uztveres spēju, līdz 14. kara mēneša beigām pārvēršas par “ideoloģiskiem dārzeņiem”. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada politologs, publicists un jurists, Londonas Universitātes koledžas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Vladimirs Pastuhovs
Ļoti gribētos kļūdīties savā prognozē, bet domāju, ka Krievijai priekšā ir trešais atbalsta vilnis karam, pat jaudīgāks par iepriekšējiem. Tas nepadarīs šo par iekšzemes karu, bet sniegs pasīvu atbalstu režīmam uz nenoteiktu ilgāku laiku, neskatoties uz pieaugošajām imperiālistiskā kara, ko šis režīms risina, izmaksām.
Pirmais atbalsta vilnis bija tīri emocionāls – ganāmpulka instinkts, Versaļas sindroms un agresīvā propaganda darīja savu, sniedzot eksplozīvu “primārā patriotisma” pieaugumu. Šajā vilnī nav nekā konkrēta, gandrīz visi kari sākas tā.
Otro vilni varēja novērot aptuveni pusgadu pēc karadarbības uzliesmojuma, kad kļuva skaidrs, ka kaut kas ir nogājis greizi. Šeit bija dakša: ļaunuma racionalizācija varēja notikt dažādos veidos – gan caur kara noliegšanu, gan caur tā attaisnošanu. Mietpilsonis izvēlējās otro ceļu – ja jau sāka, tad jāpabeidz; karā ir jāuzvar kaut vai tāpēc, ka nevar būt uzvarēts. Uz šī viļņa mobilizācija noritēja bez problēmām.
Trešais vilnis, kura pirmās empīriskās pazīmes es novēroju, ir nedaudz cita veida parādība. Tās ir sekundāras ideoloģiskās reibuma sekas, kad vispārējais apziņas nogurums noved pie pilnīgas kritiskās domāšanas sabrukuma un paklausīgas sekošanas masai, kuru virza propaganda un represijas.
Galvenais faktors, kas nodrošina trešo atbalsta vilni karam, ir laiks. ”Psiholoģiskā spiediena ilgums pārvēršas par pašpietiekamu cēloni”.
Cilvēki, kuri sākumā saglabāja spēju kritiski uztvert realitāti un mēģināja atrast argumentus, lai attaisnotu vai, gluži otrādi, noliegtu notiekošo, līdz 14. kara mēneša beigām šo spēju zaudē un pārvēršas par “ideoloģiskiem dārzeņiem” noliktavās dziļas sasalšanas stāvoklī. Šeit nevienu nevar vainot – vienkārši apziņai ir sava imūnsistēma, un tās pretestības robežas nav neierobežotas. Pēc gada vai nu notiek “citokīnu vētra” un cilvēks metas nāvējošā politiskā protestā, kas ietver iekšējo vai ārējo emigrāciju kā vieglāko iespēju (ļoti maza minoritāte), vai arī iemācās sadzīvot ar vīrusu (mūsu gadījumā nacionālboļševisms), mehāniski atkārtojot viņam iedvestās mantras.
Papildus totālajai propagandai kritiskās apziņas imūnsistēmu nomācoši ietekmē arī zemapziņas bailes no sakāves (tās izpaudās jau agrākajos kara posmos) un “izstumto” atsvešinātība un aizvainojums. sāk ietekmēt tieši tagad.
Manuprāt, viens no ļoti dziļi apraktajiem iemesliem Krievijā notikušajai katastrofai ir tas, ka, pateicoties evolūcijai, ko padomju sabiedrība piedzīvoja no 1953. līdz 1989. gadam, mietpilsonis pirmo reizi Krievijas vēsturē kļuva par vienu no visizplatītākajiem un ietekmīgākajiem sociālajiem tipiem.(Ne velti visa vēlīnā padomju satīra grozījās padomju mietpilsoņu izsmiešanas orbītā).
Līdz ar to mūsdienu Krievijas sabiedrība lielā mērā ir mietpilsoņu purvs ar tai raksturīgo izolāciju savā privātajā mazajā pasaulē. Šim nespeciālistam, protams, karš nebija vajadzīgs, un kopumā viņam nerūpēja ne “Kijivas nacisti”, ne “Donbasa bērni”.
Bet, kad Rietumu sankcijas ietekmēja viņa ierasto dzīvesveidu, viņam radās vajadzība uz kādu izmest savas dusmas. Izmest uz režīmu pašam izmaksās dārgāk, mietpilsonim ir fantastiski attīstīts pašsaglabāšanās instinkts. Tāpēc viņš atraisīja savas dusmas uz Ukrainu un Rietumiem, kas to atbalstīja. Šis sīkburžuāziskais aizvainojums ir spēcīga strāva, kas mūsdienās baro kara atbalsta “trešo vilni”.
