Vara pati nevar nodot masām vienu vēstījumu: tam ir vajadzīgi plašsaziņas līdzekļi, kas nozīmē, ka varai ir vajadzīga kontrole pār medijiem. Mūsdienās tie, kas komandē medijus, ir absolūti informācijas saimnieki. Bet propaganda nav tikai kliegšana ēterā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ievērojamais krievu rakstnieks un publicists Dmitrijs Petrovs
Propagandai jāattīsta masās nosacīti refleksi: 1) uzticēšanās un 2) pilnīga pakļaušanās. Kā viņi teiks, tā arī būs. Kā teicām, tā arī darām. Vai ir iespējams atrisināt šo problēmu? Nav zināms. Bet iespējams. Kā tas tiek darīts Krievijā? Lūk, šādi.
Katram mīnusam savu plusu!
Natālija E. dzīvoja uz kredītiem 15 gadus, bija parādā bankām un atmaksāja, tikai samainot vecāku trīs istabu dzīvokli centrā pret vienistabas dzīvokli nomalē.
Jegors S. katram gadījumam paņēma dažas kredītkartes. Bet algu kavēšanās sašķobīja maksātspēju. Rezultāts ir parāds, tiesa un parādu piedzinēju “skaitītājs”.
Centrālā banka aprēķināja, biznesa mediji pārņēma: Krievijā kredītu atmaksas kavējumi uz 1. maiju bija 30,22 triljoni rubļu (ap 300 miljardi eiro). Daži eksperti bija apmulsuši – sak, ka kreditēšanas aktivitāte ir apsteigusi ienākumu pieaugumu, cilvēki aizņemas vairāk nekā nopelna. Un tas ir mīnuss. Bet citi viņiem atbildēja: parādu pieaugums “runā par banku straujo reakciju uz ekonomikas stabilizēšanos. Un tas ir pluss.”
Un, lūk, tagad “kvalitatīvie mediji” runā un raksta: ekonomika stabilizējas! Un “kredītatkarības” iemesls nav nabadzība, bet gan “slāpes pēc skaistas dzīves”. Kas par to, ka nespēja atmaksāt kredītus, 2023. gada pirmajā ceturksnī izraisīja bankrotējušo iedzīvotāju skaita pieaugumu par 40,3%. Toties uzņēmumu bankroti ir samazinājušies par 40%! Bet korporācijas tak ir daudz bagātākas par cilvēkiem!
Tātad informācijas īpašnieki masu auditorijā ievieš vienkāršu domu: jā, ne viss pie mums ir izcili. Bet katram mīnusam ir pluss. Iedzīvotāji, nomierinieties! Viss ir kārtībā! Vai nē? Un ziņu plūsmas atbild: jā!
Kad viss ir kārtībā
Kā piemēru minēšu dažus tipiskus virsrakstus Krievijas medijos.
“Kāds Novosibirskas vīrietis izmeta pensionāri no invalīdu ratiem un atņēma viņai naudu” – “Krimā kāds vīrietis no kafejnīcas nozaga ziedojumu kastītes bērniem, stādoties priekšā kā prokuratūras darbinieks” – Fizkultūras pasniedzējs Kamčatkas nometnē “Metalist” sasēja pusaudzi” – “Ufā, vīrieša ar granātu dēļ bloķēta šoseja” – “Maskavā notika masveida cīņa ar nažiem” (jā, to ir simtiem un visur) – “ Ulan -Ude iedzīvotājs aplaupīja partneri tieši gultā, noņemot zelta ķēdes” – “Krieviem Barselonas lidostā tika nozagtas dārglietas 858 miljonu rubļu vērtībā” – (žēl vai?) “Krievijā sākuši tērēt vairāk par juvelierizstrādājumiem”?
Bet ne viss ir tik drūmi. “ Režisors Voitinskis adaptē Andersena pasaku “Šķiltavas” krieviski” – tātad, ne sliktāk par Andersenu! – Altajā avarēja ne tikai helikopters MI-8, bet tajā pašā vietā ” Paraplāna pilots avārijā izdzīvoja” – ” Kremlis lika amatpersonām braukt ar pašmāju automašīnām” – “Rotaļlietām tiks pārbaudīts garīgums un tikumība” stingri saskaņā ar uz dekrētu Nr.809 “Par valsts politikas pamatnostādņu apstiprināšanu tradicionālo krievu garīgo un morālo vērtību saglabāšanai un stiprināšanai”.
Šāds biedējošu un uzmundrinošu ziņojumu kopums iekrīt tīklā stundu pēc stundas. Katru dienu. Gadu pēc gada. Tā ir paraža. Vispārējā kārtība. Tas ir – saskaņā ar vārdnīcām – norma.
Tātad, izmantojot nomācošo un pozitīvo, bet miermīlīgo ziņu plūsmu, informācijas īpašnieki pieradina savus aizbilstamos, ka krieviem dzīve rit kā ierasts – tas ir normāli. Ne tā kā visādiem citiem.
Nenormāli
Pastāvīga uzmanība “citiem” ir vēl viens veids, kā uzsvērt ”Sudraba mežģīnu valsts” (Strana serbrjannogo sitca – tā Krieviju dēvēja Jeseņins) varenību un labklājību.
“Pie Spānijas krastiem pārtverta buru laiva ar 2 tonnām kokaīna” – kāda tur izplatīta narkotiku tirdzniecība! Un Maskavā tajā dienā viņi ”mersī” atrada tikai piecus nožēlojamus kilogramus hašiša. “Uzbrukumā ar nazi Seulas priekšpilsētā tika ievainoti desmit cilvēki” – kas notiek, un arī augsto tehnoloģiju tauta! Mēs tik daudz uzreiz negriežam! “Grieķijas un citu valstu vadītāji ir izsludinājuši “klimata ārkārtas situāciju”. Un aicina steidzami rīkoties, lai atrisinātu klimata krīzi. Krievijā arī ir anomāls karstums, bet padomājiet, mūsu Krievija ir tik liela, ka ”pofig” globālā sasilšana.
”Gazpromam” Eiropa nosals nākamajā (kā parasti) ziemā. Jā, paši eiropieši vainīgi! Mums ir daudz gāzes! Bet – pavisam nopietni: “Vācijas bruņotajiem spēkiem ir problēmas ar jauniesaucamajiem.” Šīs ziņas smalki akcentē neseno Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka Dmitrija Medvedeva paziņojumu par 1400 līgumkaravīru vervēšanu dienā…
Tas ir, kamēr Krievija apstiprina normu, viss apkārt iet uz elli. Spriediet paši: “Kostarikā futbolistu aprija krokodils” – kur tas dzirdēts? Krievijā krokodili futbolistus neēd.
Drošības fetišs
Nabaga masveida informācijas patērētājs tiek pārliecināts: dzīve nav cukurs Unikālā Garīguma Zemes svētajās robežās, bet ārpus tās ir daudz sliktāk. Un vēl viena lieta: aizstāvji nesnaužļ. Lūk, Samaras reģionā aizturēts Reģionālās Veselības ministrijas vadītājs Armēns Benjans…”. Viņš ir otrais reģionālais ministrs, kurš pēdējā laikā “izvests no amata rokudzelžos”. Un, lūk – “Ārkārtējo situāciju ministrijas Astrahaņas Galvenās direkcijas bijušais vadītājs tika notiesāts uz 1,5 gadu par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu”.
Bet tie ir sīkumi salīdzinājumā ar intrigām no malas. “Tika atklāta sazvērestība pret Sobčaku un Simonjanu” – “Tika aizturēts aizdomās turamais par sprādziena sagatavošanu Kubaņā” – “Vilfrīda Martensa pētniecības centrs tika atzīts par nevēlamu” (viņa uzaicinātie pseidoeksperti … veicināja ideju par varas maiņu Krievijā un negatīva viedokļa radīšanu tās pilsoņu vidū).
“Negatīvie viedokļi” ir pilnos ziedos. Tāpēc “krievs, kurš mēģināja iestāties Ukrainas bruņotajos spēkos, tika aizturēts Brjanskas apgabalā”, kā arī Tambovā, Kabardīno-Balkārijā un Amūras apgabalā. ” 19 gadus vecam Novosibirskas pilsonim, kurš tika noķerts uz robežas, tika piespriesti 6 gadi par valsts nodevību.” Tikmēr “Maskavā ir uzstādīts rekords arestu lietās par nodevību.”
Nodevēji un ienaidnieki ir visur, viņu ir daudz pat mūsu Lielās Dzimtenes pašā sirdī. Bet viņi tiek atmaskoti un ieslodzīti. Vairāk un vairāk. Sabiedrība ir pieradusi pie represijām: tā ir norma. Jau divdesmit gadus “drošība” un ar to saistītais uzdevums “vilkt un nelaist vaļā” ir informācijas īpašnieku fetišs. Šķiet, ka viņi paši to pielūdz un liek nopietni pielūgt savus pavalstniekus.
Un pilsoņi pakļaujas – “Urālos aizturēja vīriešus, kuri mēģināja noslīcināt meiteni strūklakā viņas zilo matu dēļ.” Daudzkrāsainu frizūru viņi uzskatīja par bīstamu normas pārkāpumu.
Iluzionisms
Drošības apsvērumu dēļ mediji krieviem skaidro “speciālās militārās operācijas” (SMO) mērķus. Un cilvēki ir pieraduši pie kara: mierīgas ziņas nāk kopā ar ziņām no frontes. Lēnām, bet prasmīgi mediji karu un nāvi padara par normu, tāpat kā bankrotu.
Izskatās, ka līdz šim tas nav izdevies. Informācijas masu patērētājs nejūt sevi karā . Kaut kāda operācija kaut kur – jā, jau norma. Bet karš ir atšķirīgs un patiešām biedējošs. Viņš noskatījās filmu un zina: karš ir tad, kad visi dodas uz fronti, kur šauj un nogalina. Tas ir liegumi, evakuācijas, bads. SMO ir par citiem. Karš (bet tā nav) ir par tevi.
Informācijas īpašnieki cenšas “noņemt” bailes no kara. Viņi rīkojas pakāpeniski – ziņu lentēs sajauc mierīgas un militāras ziņas: “Kalugas reģionā tika notriekts septītais drons” – “Krievijas darba devēji atklāja, kam viņi ir gatavi paaugstināt algas” – “Krievijas bruņotie spēki ieņēma izdevīgas pozīcijas Kupjanskas virzienā” – “Ārsts sniedz padomus, kā cīnīties ar miegainību karstuma laikā”. Simtiem un tūkstošiem ziņojumu.
Propaganda ne tikai kliedz par karu, “nacistu” zaudējumiem un viltīgajiem Rietumiem. Jebkuru notikumu tā arī skaidro tā, lai būtu redzams varas lielums un tālredzība. Tātad masa veido nosacītu ticības refleksu autoritātēm. Pastāvīgu. Pilnīgu. Netici? – baidies. Un aizveries.
Godīga saruna par situāciju? Nekad! Vai tikai nejauši. Ģenerālis – deputāts Kartapolovs runā par lielu karu, kura ietvaros tiek rakstīti jauni likumi. Jā? Nē! Pārprasts, nekāda liela kara. Uff. Labi.
Eksperiments ar cilvēkiem – dievnešiem turpinās: viņiem attīsta neapstrīdamas ticības un nelokāmas paklausības refleksu. Ilūzija par normālu dzīvi lielā kara laikā.
