Nobela Miera prēmijas laureāts, Novaja Gazeta galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs uzstājās ar runu Global Media Forum Bonnā. Publicējam viņa runas atreferējumu
Es dzīvoju un strādāju Maskavā, un man nav priekš jums eksporta varianta uzstāšanās iespēju. Tā kā vārds “karš” Krievijā ir aizliegts, bet vārds “elle” joprojām ir atļauts, es izmantošu vārdu “elle”.
Vakar Krievijas Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka advokātu asociācija ”Agora” atzīta par nevēlamu organizāciju. Tas ir, tautas ienaidnieku. Par sadarbību ar to – cietums. Tas nozīmē, ka simtiem cilvēku, kurus ”Agora” ir aizstāvējusi, var palikt bez advokātiem. Vakar, kamēr es lidoju šurp, sākās kārtējā opozīcijas līdera un politiķa Alekseja Navaļnija prāva. Viņš tiek tiesāts tieši cietumā. Par politisko darbību viņam draud vairākas desmitgades. Tiesa ir slēgta presei. Kopumā kopš 2012. gada desmit gadu laikā slēgto tiesu skaits, kurās preses klātbūtne nav atļauta, ir pieaudzis desmit … divdesmit piecas reizes. Gadā bija tūkstotis slēgto tiesu, un tagad ir divdesmit pieci tūkstoši. Un attaisnojošo spriedumu skaits Krievijas tiesās ir aptuveni nulle komats simtdaļa. Vai man vēl kaut kas jājautā par tiesu sistēmu pie manis? Tas ir viens no tā dēvētās īpašās militārās operācijas rezultātiem. Tiesu sistēmas demontāža.
Speciālā militārā operācija turpinās, taču daudzi tās rezultāti, dīvainā kārtā, jau ir skaidri. Es jums sniegšu dažus no šiem rezultātiem.
Ukraina un Krievija nekad vairs nebūs kopā. Šīs tautas nekad nebūs brālīgas tautas. It īpaši, ja viens brālis sevi vienmēr uzskata par vecāku.
Vēl viens iznākums. Mēs esam veikuši lielu ģeogrāfisku atklājumu Krievijā. Ja vēl nezināt, es jums paziņošu. Krievija vairs nav Eiropa. Logs uz Eiropu ir aizvērts, un uz tā ir uzstādītas restes.
Vēl viens iznākums. Krievijā ir notikusi Dieva maiņa. Krievijas pareizticīgo baznīca atbalstīja īpašu militāru operāciju un sāka veicināt nāvi. Domāju, ka bauslis “Tev nebūs nokaut” drīz tiks atzīts par dziļi kļūdainu. Nāve savai valstij, nevis dzīvība savai valstij – tā ir jaunā reliģija. Tikai viens citāts – mēģiniet to saprast, es ļoti lūdzu jūs – baznīcas darboni. Viņš mātēm skaidro, kāpēc viņas raud, kad viņām tiek atnests nogalinātā dēla līķis. Pagaidām tas ir skaidrs, vai ne? Arhipriesteris Vasiļjevs saka: “Ja jūs nelietotu kontracepcijas līdzekļus, jūs dzemdētu vairāk un jums būtu vairāk nekā viens bērns, un tad nebūtu tik biedējoši šķirties no viņa.” Tas ir no TV.
Bet priesteris Joans Kovaļa tiek atlaists, jo viņš savā lūgšanā vārdu “uzvara” aizstāja ar vārdu “miers”. Man ir pieņēmums, ka tēvs Joans nokļuva tālāk no baznīcas, bet nokļuva tuvāk Dievam.
Vēl viens iznākums. Tas ir paaudzes zaudējums. Jaunā paaudze, kas dzimusi Gorbačova un vēl nedaudz vēlākā laikā, nav gatava sevi upurēt. Šī paaudze veido nākotni, kamēr varas iestādes Krievijā cenšas uzlabot pagātni. Šī ir pārsteidzoša unikāla paaudze, viņi ir profesionāļi, viņi ir cilvēki ar augstu empātiju. Daudzi no viņiem atstāja savu dzimteni, daudzi uz visiem laikiem. Varbūt, kolēģi, jūs interesēs. Mēs droši vien zinām, kurš aizbrauca uz visiem laikiem. Šie cilvēki ņem līdzi savus mājdzīvniekus. Mājdzīvnieku čipsu skaits ir pieaudzis 26 reizes, jo cilvēki dodas prom uz visiem laikiem. No 700 tūkstošiem līdz miljonam jaunu cilvēku pameta Krieviju. Viņi nevēlas nogalināt. Un viņi nevēlas tikt nogalināti. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi saglabāt šo paaudzi mums visiem, nevis tikai Krievijai. Viņiem vajadzīga palīdzība, tos var ierakstīt Sarkanajā grāmatā.
Grūtākais jautājums. Man to bieži jautā. Kāpēc krievi klusē? Kāpēc viņi neceļ dumpjus? Un ko, visi krievi ir vergi? Es neatkāpšos no šī jautājuma un nejautāšu pretī. Kur runāt? Kur protestēt? Sanāksmes ir aizliegtas. 600 politieslodzītie cietumos. 20 000 lietu pret miera atbalstītājiem. 300 nevalstiskie mediji ir slēgti. Parlamentā nav neviena deputāta, kas iestājas par mieru. Tiem cilvēkiem, kuri atrodas cietumā, viņiem ir jāizrāda mūsu cieņa, līdzjūtība un vēlme viņiem palīdzēt.
Es atnācu šeit, lai pastāstītu dažus īsus stāstus, man vēl ir laiks. Jautāju oficiāli, izmantojot to, ka avīze saņēma Nobela prēmiju, Sarkanais Krust. Cienījamais Sarkanais Krusts, pārtrauciet bezparlamenta opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija spīdzināšanu cietumā. 165 dienas no 2,5 gadiem viņš atrodas ne tikai cietumā, bet arī cietumā cietumā. Šī ir vieta, kur cilvēki tiek padarīti par dzīviem mirušajiem. Sarkanais Krusts teica, ka viņi nevar tajā iejaukties, ka viņu vadītājs tagad atrodas Sīrijā. Bet viņu vadītājs tajā laikā atradās ārlietu ministra Sergeja Lavrova birojā.
Septiņus gadus par piecu burtu vārdu, ko Krievijā nevar izrunāt – tas ir pirmais vārds no Ļeva Tolstoja romāna, kur otrais vārds ir “miers”, – saņēma vietējais deputāts Aleksejs Gorinovs. Viņam ir 61 gads. Viņš ir zinātnieks. Viņam ir lielas veselības problēmas. Viņš uzskatīja par iespējamu teikt, ka tad, kad notiek asiņaina kauja, nav īstais laiks rīkot bērnu zīmējumu konkursus. Par to viņš saņēma septiņus gadus cietumā.
Diezgan neilgi pirms šī sprieduma viņš uz ielas pacēla suni, klaiņojošu suni. Pēc viņa sprieduma suns nevienu nelaida sev klāt un nomira no mokām un bada. Vai man ir pareizi šīs briesmīgās traģēdijas laikā runāt par vienu suni? Es gribu jums pateikt jā. Jo šajā stāstā dzīvnieki ir cildenāki par tiesnešiem un cēlāki par bendēm.
Evans Gerškovičs, mūsu kolēģis, The Wall Street Journal korespondents, visi viņu pazīst, visa Maskava viņu ļoti labi pazīst. Viņš mīl valsti, kurā strādā, viņš ir izcils žurnālists. Viņš nekad un ne reizi nav spiegs. Viņš tika ieslodzīts par spiegošanu. Iepriekšējo reizi žurnālistam Safronovam par spiegošanu tika piespriesti 22 gadi. Es vēlos, lai jūs un es sāktu runāt skaļi: Politiķu kungi, vai jūs mainīsit politieslodzītos pret tiem, kas atrodas jūsu valstu cietumos?
Politiķis Vladimirs Kara-Murza saņēma nometnēs 25 gadus. Viņš ir viens no Magņitska likuma dibinātājiem. Varbūt atceries, kad Krievijā ieviesa sankcijas pret amatpersonām par korupciju. Magņitskis atklāja, ka viņi nozaguši 280 miljonus dolāru. Šo aktu sagatavoja Vladimirs Kara-Murza. Pēc tam tiesnesis Sergejs Podoprigorovs tika sodīts. Viņš nosūtīja Magņitski nāvē. Ieeju tiesas zālē. Process ir slēgts, bet es esmu liecinieks. Es ieeju tiesas zālē – un labi, ka jūs sēžat – ziniet, ko es redzu? Procesu pret Kara-Murzu vada tiesnesis Podoprigorovs. Un viņš piešķir Kara-Murzam 25 gadus. Un kas, tā nav atriebība? Kara-Murzu kājas pievīla, viņš zaudējis divdesmit kilogramus. Gadu viņam netika dota iespēja pat piezvanīt saviem trim bērniem, ne reizi.
Lilija Čaniševa. Viņa ir skaista četrdesmit gadus veca sieviete. Viņas vaina ir tajā, ka viņa iesaistījās politikā opozīcijas līdera Navaļnija galvenajā mītnē. Viņa nevienu nenogalināja, nezaga, viņa nav izvarotāja. Viņa ir pilsoniskā aktīviste. Vai esat kādreiz redzējuši cilvēkus, kas jūk prātā dēļ mīlestības un netaisnības? Lūk, es redzēju. Viņas vīrs Almazs Gatins jūk prātā. Katru dienu viņš gaida viņu pie cietuma vārtiem ar ziediem. Savā pēdējā runā Lilija nerunāja par sevi. Viņa teica tikai vienu vārdu pie sevis. Viņa teica: “Ja man piešķirs termiņu, ieliks cietumā, man nebūs laika dzemdēt bērnu. Dodiet man iespēju būt par mammu.” Tiesnesis Bekčurins šīs iespējas Čaniševai nedeva. Viņa saņēma 7,5 gadus. Nežēlība tagad ir valsts patriotisms. Ļaunums ir kļuvis par varoņdarbu.
Žeņa Berkoviča un Svetlana Petrčuka tika ieslodzīti cietumā, apsūdzot terorismā. Viņu luga saņēma augstāko teātra balvu Krievijā, teātra Oskaru – “Zelta masku”. Bet eksperts uzrakstīja, ka viņi ir “pret androcentrisko Krievijas valsti”. Kas ir androcentriska valsts? Vīriešu valsta!. Ka Berkovičs un Petričuka ir pret vīriešu valsts veidošanu Krievijā. Un feminisms un pacifisms tiek atzīti par noziegumiem. Viņiem draud milzīgs sods, viņi atrodas cietumā.
Turklāt. Daudzi galēji labējie nacisti brīvi apspriež Berkoviča ebreju izcelsmi. Krievijā valsts antisemītisma nav bijis trīsdesmit un vairāk gadus. Putins, protams, nav antisemīts. Neviens nevar viņu par to vainot. Bet neonacisti sāk piedalīties politiskās dienaskārtības veidošanā Krievijā. Viņi iznāca no pazemes.
Kāds man šodien jautāja: ko, represijas jau ir tik lielas kā Staļina laikā? Protams, arestu skaita ziņā, nemaz nerunājot par nāvessodu izpildi, noteikti ne. Taču represijām ir viena īpašība. Represijas ir tad, kad neviens nezina, pēc kā šovakar atnāks.
Man ir pienācis laiks beigt. Tagad notiek cīņa par nākotni. Notiek cīņa par to, kāda būs sabiedrība. Kas uzvarēs – hunta vai brīvie pilsoņi. Huntas programmu, iespējams, formulēja populārākais privātā militārā uzņēmuma vadītājs, miljardieris supermenedžeris Jevgeņijs Prigožins. Ļaujiet man jums atgādināt viņa programmu, viņš to izklāstīja.
“Beidziet būvēt tiltus un teātrus. Visai Krievijai būtu jāstrādā aizsardzības rūpnīcās. Uz kādu laiku Krievijai vajadzētu kļūt par Ziemeļkoreju. Atgriezt elites bērnus no ārzemēm uz Krieviju. Veikt vispārējo mobilizāciju. Aizveriet robežas”.
Jā, šī ir militārās huntas programma. Es gribu jums pateikt, ka šī būs jauna veida hunta. Tas notiks bez pašreizējā prezidenta gāšanas. Tas būs valsts apvērsums bez varas maiņas. Es varu jums to pateikt uzreiz: kad saka, vai daudz cilvēku atbalsta Putinu, tipa neviens viņu neatbalsta, tā nav taisnība. Vecākā paaudze atbalsta Vladimiru Putinu. Vecākā paaudze ir viņa mugurkauls. Viņam ir uz ko paļauties. Šī ir pamestu vecu cilvēku paaudze, kas vēlas no jauna sajust dzīvi, kas atkal vēlas dot savu ieguldījumu savas dzimtenes varenībā. Putins to ļoti labi izjūt.
Kurš ir pret iespējamo huntu, šiem bruņotajiem cilvēkiem? Ironiski, bet tikai spēja runāt patiesību var stāties pretī bruņotiem vīriešiem, kuri pretendē uz varu. Kungi, neļaujiet YouTube aizvērties, neļaujiet Wikipedia aizvērties! Šī ir pēdējā iespēja piegādāt saturu, ko veido žurnālisti. Pasta baloži tika saindēti deviņpadsmitajā un divdesmitā gadsimta sākumā, lai neļautu armijai saņemt ziņojumus. Tagad viņi var un vēlas iznīcināt YouTube, Wikipedia un VPN pakalpojumus, lai apietu bloķēšanu. Savādi, bet inženieri tagad ir pamats cīņai par vārda brīvību, inženieri pret diktatoriem, tas ir galvenais pretkara kustībā.
Un pēdējais, es lūdzu tikai minūti. Dosiet man minūti? Paldies. ANO bērnu aizsardzības organizācija UNICEF ir gatava risināt Ukrainas bērnu likteni un atgriešanos. Es zinu, ka Krievija un Ukraina par to jūtas labi. Atbalstīsim UNICEF centienus, lai ukraiņu bērni varētu atgriezties pie saviem vecākiem un dzimtenē.
Vēl viena lieta. Lūk, Ukraina, un, lūk, Krievija. Tikai divas amatpersonas var runāt savā starpā. Tie ir Ukrainas cilvēktiesību komisārs Dmitro Lubinecs un Krievijas cilvēktiesību komisāre Tatjana Moskaļkova. Kādreiz par viņiem tiks uzņemta filma, kā šie divi dažādie cilvēki smaga konflikta stāvoklī kalpo dažādiem prezidentiem – bet viņi apmainījās ar simtiem un simtiem ieslodzīto. Viņi jau paspējuši apmainīt simtiem ieslodzīto. Šie cilvēki nemīl viens otru, taču viņi veic milzīgu svarīgu darbu. Atbalstīsim tiesībsargus. Pat šajā ellē ir jāsamazina atraitņu un bāreņu skaits.
Pēdējo divu nedēļu laikā Krievijas televīzija ir divsimt reižu pateikusi to, kas… iespējams… un kā jāizmanto kodolieroči. Divsimt reižu. Divās nedēļās. Tas jau izskatās pēc suņu barības reklāmas.
Vladimirs Putins nospiedīs pogu vai nē. Neviens no mums nezina. Vai mums būs iespēja, kā teica karavīrs Šveiks, pēc kara sešos vakarā satikties? Kad ir “pēc”? Un vai mums būs tāda iespēja? Bet nodzīvosim šo atlikušo laiku kā cilvēki.
Es izsaku jums lūgumu. Ir izcili ukraiņu reportieri Mstislavs Černovs un Jevgeņijs Maloļecka un viņu filmēšanas grupa. Viņi uzņēma izcilu filmu “Divdesmit dienas Mariupolē”. Viņi bija pēdējie žurnālisti, kas palika šajā mirstošajā pilsētā. Reportieru liktenis un viņu filmēto cilvēku liktenis bija viens un tas pats liktenis. Viņi var nomirt jebkurā brīdī. Viņi nebija novērotāji. Viņi bija traģēdijā. Ukrainas reportieri vēlas nodibināt balvu Ukrainas dokumentālo filmu veidotājiem. Tiem cilvēkiem, kas tagad filmē frontē. Filmē šīs elles traģēdiju. Atbalstīsim viņus. Es vēršos pie Deutsche Welle. Atbalstīsim Mstislava Černova un Jevgeņija Maloļecka ideju.
Tad varbūt mums būs “seši vakarā pēc kara”.
