Augusta sākumā prezidenta Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs piedalījās paneļdiskusijā “Sociālās inženierijas elementi” jauniešu forumā Solņečnogorskā, Maskavas apgabalā.
Pēc Kremļa runasvīra teiktā, Rietumu mediji it kā “saņem instrukcijas, rokasgrāmatas no saviem specdienestiem”, kas, kā viņš izteicās, lielākoties ir “profesionāli sagatavoti viltojumi”.
“Ir daudz nopietnu plašsaziņas līdzekļu, daudz talantīgu žurnālistu, gudru, profesionālu, bet tagad, kopš viņi visi izvērsa tieši šo karu pret mums, viņi dzīvo absolūti militāras cenzūras stāvoklī,” sacīja Peskovs.
Šis Krievijas prezidenta preses sekretāra manipulatīvais un mānīgais paziņojums ir izpētes vērts.
Peskova insinuācijas ir piemērs “atbildības spoguļnovirzīšanai” – Rietumu ciniskai apsūdzībai par to, ko dara pati Krievija.
Maskava jau no paša sākuma ir izmantojusi Krievijas medijus kā ieroci hibrīdkarā pret Ukrainu, tostarp, lai attēlotu savu agresijas karu kā “Rietumu sazvērestību pret Krieviju”.
Publika Ņūdeli, Indijā, izplūda smieklos pēc tam, kad Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs martā izteica tādu pašu nepatiesu paziņojumu.
Krievija pagājušajā gadā ieviesa stingrus cenzūras pasākumus, padarot par krimināli sodāmu patiesu ziņošanu par karu. Taču tagad Peskovs apgalvo, ka it kā “rietumu mediji” dzīvo “militārās cenzūras” apstākļos.
Tāpat kā citi autoritārie režīmi, Krievijas valdība regulāri atsaucas uz “Rietumu medijiem”, it kā tie vienveidīgi pārstāvētu savu valdību intereses.
Taču atšķirībā no Krievijas valsts propagandas mašīnas, Rietumu medijiem ir atšķirīga finansējuma un īpašnieku struktūras, nemaz nerunājot par redakciju vadlīnijām.
Cenzūra un propaganda pašā Krievijā
Krievijas valdība uzsāka karu ar neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem 2000. gadā, neilgi pēc tam, kad Vladimirs Putins kļuva par Krievijas prezidentu, un daļēji reaģējot uz kritiskiem ziņojumiem par nežēlīgo karu Čečenijā.
Kremlis ilgstoši kontrolē trīs galvenos TV kanālus, no kuriem lielākā daļa krievu joprojām saņem ziņas.
Putina valdīšanas gados Kremlis sistemātiski likvidēja vai sagrāba visus neatkarīgos medijus. Šis process pastiprinājās pēc Krievijas slēptā iebrukuma Ukrainā 2014. gadā.
2013. gada decembrī – aptuveni divas nedēļas pēc Eiromaidana protestu sākuma Ukrainā – Putins likvidēja valsts ziņu aģentūru RIA Novosti, kas bija mēģinājusi redakcionāli un kritiski atspoguļot Krievijas iekšējās lietas.
Tās vietā izveidotajai valsts ziņu aģentūrai MIA ”Rossiya Segodnya” pieder un tā pārvalda raidsabiedrību Sputnik un ziņu aģentūru RIA Novosti. ”Rossija segodņa” galvenā redaktore Margarita Simonjana ir arī RT (iepriekš Russia Today) galvenā redaktore.
Krievijas Federālās valsts īpašuma pārvaldības aģentūras datubāzē MIA “Rossiya Segodnya” ir norādīta kā “Krievijas Federācijas valdības īpašums”.
MIA “Rossiya Segodnya” savā redakcionālajā politikā pilnībā pārstāv Kremļa intereses un spēlē galveno lomu gandrīz desmit gadus ilgajā Krievijas propagandas karā pret Ukrainu.
2014. gada martā liberālās ziņu vietnes Lenta.ru galveno redaktori nomainīja prokremlisks darbinieks pēc tam, kad viņa publicēja interviju ar Ukrainas labējā sektora kustības līderi Dmitriju Jarošu.
Vēlāk Lenta.ru žurnālisti izveidoja ziņu aģentūru Meduza, kas, lai izvairītos no Krievijas cenzūras režīma, tagad darbojas ārpus Krievijas, Latvijā.
Žurnālistu un neatkarīgo mediju vajāšana Krievijā
Ekrānos redzams, ka neatkarīgajai ziņu vietnei Meduza tagad plašsaziņas līdzekļos ir jārāda paziņojums saskaņā ar Krievijas likumu par ārvalstu aģentiem.
Paziņojumā teikts: “Šo materiālu izveidoja un/vai izplatīja ārvalstu plašsaziņas līdzeklis, kas darbojas kā ārvalstu aģents.”
Krievijas neatkarīgie mediji ilgstoši ir saskārušies ar valsts sankcionētu uzmākšanos. Daži bija spiesti reģistrēties kā “ārvalstu aģenti”, ko Daniels Salaru no Starptautiskā preses institūta (IPI), kas ir vispasaules redaktoru, mediju vadītāju un vadošo žurnālistu tīkls, nosauca par “galveno instrumentu neatkarīgo mediju apspiešanā”.
Iebrukums Ukrainā 2022. gadā vēl vairāk nostiprināja Krievijas cenzūras režīmu.
Krievija pieņēma likumu, kas aizliedz saukt karu Ukrainā par “karu”. Ikviens, kurš ziņos, Kremļaprāt nepatiesu informāciju par viņu karu Ukrainā vai par Krievijas armiju, var tikt sodīts ar līdz pat 15 gadiem cietumā.
Krievijas mediju regulators Roskomnadzor ir “uzdevis” medijiem izmantot tikai “informāciju un datus” no “oficiāliem Krievijas avotiem”.
Mediju likums lika vairākiem Krievijas plašsaziņas līdzekļiem beigt atspoguļot karu Ukrainā. Liberālā radiostacija Eho Moskvi tika slēgta, jo tā nebija cenzējusi tās pārraides par karu. Un Nobela prēmijas laureāta – neatkarīgās “Novaja Gazeta” – viss redakcijas kolektīvs un žurnālisti bija spiesti emigrēt uz Eiropu.
Krievijas televīzijas kanāls Doždj pārtrauca darbību Krievijā un galu galā pārcēlās uz Nīderlandi. (Krievijas kabeļtelevīzijas pakalpojumu sniedzēji atteicās no Doždj jau 2014. gadā.)
Jūlijā Krievijas varas iestādes klasificēja Doždj kā “nevēlamu” organizāciju.
Par dalību nevēlamā organizācijā saskaņā ar Krievijas tiesību aktiem draud cietumsods.
Krievijas NVO Roskomsvoboda, kas cīnās par informācijas brīvību un digitālo vienlīdzību, paziņoja, ka pirmajā kara gadā Roskomnadzor cenzēja 10 000 interneta resursu. Tika bloķētas vairākas vietnes un sociālie tīkli, tostarp Amerikas Balss, Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība, BBC, DW, Facebook un Twitter.
Mazie neatkarīgie Krievijas ziņu portāli, tostarp Mediazona, Respublika, Taiga.info un LentaChel, ir mēģinājuši apstrīdēt Roskomnadzor cenzūras pasākumus tiesā.
Februārī Net Freedoms Project aplēsa, ka pirmajā gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā no Krievijas emigrēja vismaz 1000 žurnālistu “kriminālvajāšanas draudu un profesionālās darbības aizlieguma dēļ”.
Žurnālisti, sociālo mediju lietotāji un opozīcijas pārstāvji, kuri atsakās sekot Kremļa nostājai, ir saskārušies ar kriminālvajāšanu.
2022. gada 13. aprīlī Krievijas žurnālists Mihails Afanasjevs tika ieslodzīts par “apzināti nepatiesas informācijas publicēšanu par Krievijas bruņotajiem spēkiem”. Viņa noziegums: faktu ziņojuma rakstīšana par Krievijas Nacionālās gvardes locekļiem no Hakasijas, viņa dzimtās republikas Sibīrijā, kuri atteicās karot Ukrainā.
Arī etniskās minoritātes visā Sibīrijā ir kļuvušas par biežiem Krievijas cenzūras pārkāpumu mērķiem Krievijas militārās mobilizācijas laikā karam Ukrainā.
Arī 2022. gada 13. aprīlī ar šo pašu apsūdzību tika arestēts Altaja žurnālists Sergejs Mihailovs. Viņš aicināja noteikt sankcijas pret Krieviju saistībā ar karu Ukrainā.
Abiem draud līdz 10 gadiem cietumā.
Žurnālistei no Altaja pilsētas Barnaulas Marijai Ponomarenko tika piespriests sešu gadu cietumsods par to, ka viņa sociālajos tīklos publicēja ziņas par nāvējošu Krievijas gaisa triecienu teātrim, kas tika izmantots kā civiliedzīvotāju patversme Ukrainas pilsētā Mariupolē, kurā, kā ziņots, tika nogalināti simtiem cilvēku.
Jūnijā Ponomarenko un vēl četri cilvēki, kas notiesāti par izteikšanos pret karu Ukrainā, saņēma Borisa Ņemcova balvu par “drosmi demokrātisko tiesību un brīvību aizstāvēšanā”.
Balva nosaukta opozīcijas līdera Borisa Ņemcova vārdā, kurš tika noslepkavots netālu no Kremļa Maskavā 2015. gada februārī. Ņemcovs strādāja pie pēc viņa nāves publicēta apraksta par Krievijas karavīriem, kuri tajā laikā slepeni karoja Ukrainā.
Aprīlī vienam no Krievijas opozīcijas līderiem – Vladimiram Kara-Murzam – tika piespriests 25 gadu cietumsods par Krievijas varas iestāžu nosauktās “nepatiesas informācijas” izplatīšanu par Krievijas armiju.
Amnesty International paziņoja, ka apsūdzības pret Kara-Murzu izriet “tikai no viņa tiesībām uz vārda brīvību”.
2.augustā 67 gadus vecajam pensionāram Tahiram Arslanovam tika piespriests trīs gadu cietumsods par apgalvojumu, ka “Kremļa fašisti” izvērsa agresīvu karu Ukrainā, kā arī aicinājumu nodedzināt kara komisariātus.
Organizācijas ”Reportieri bez robežām” Pasaules preses brīvības indeksā 2023 Krievija ieņēma 164. vietu 180 valstu vidū.
