Kas ir mainījies, tuvojoties desmitajam kara mēnesim? Fatālisms un tuvojošā nolemtības sajūta pārņem arvien vairāk cilvēku. Tas ir bīstami. Tas noved pie domas, ka kodolkarš vairs nav neiedomājams. To analizē Džeremijs Moriss, Orhūsas Universitātes profesors un bijušais Birmingemas Universitātes Krievijas, Eiropas un Eirāzijas studiju centra vadītājs. Vairāku etnogrāfisku grāmatu un daudzu publikāciju autors par darba drošību un ēnu ekonomiku bijušās PSRS valstīs.
Kā iebrukums Ukrainā mainīja Krievijas sabiedrību? Patiesība ir tāda, ka karš vēl vairāk paātrinājis šķelšanos. Krievus kopš 2014. gada un pat agrāk varētu nosacīti iedalīt trīs grupās: lojālistos, valstsvīros un disidentos. Pat pēc Krimas aneksijas triju grupu dalībnieki pie vakariņu galda joprojām varēja viens pret otru izturēties pieklājīgi. Taču saziņas uzturēšana starp šo grupu locekļiem kļūst arvien grūtāka.
Cilvēki vienkārši bija vīlušies viens par otru, tāpat kā daži ukraiņi vīlušies ar saviem krievu radiniekiem, kad viņi izvēlējās ticēt valsts mediju ziņām, nevis aculiecinieku stāstiem un saviem paziņām.
Neskatoties uz visu uzmanību konfliktam, šobrīd ir grūtāk nekā jebkad agrāk iegūt precīzu priekšstatu par kara ietekmi uz Krievijas sabiedrību.
”Jo sliktākas ir izredzes kaujas laukā un spēcīgākas represijas, jo sagrozītāki un neobjektīvāki kļūst ziņojumi”.
Kā antropologs ar daudzu gadu pieredzi valstī, es pastāvīgi esmu pārsteigts par pamatotu uzskatu trūkumu. Vēl bija daži informēti ārzemju žurnālisti, taču karš pielika punktu praktiskajiem darbiem.
Krievu pētniekus, kas paliek valstī, vai nu nospiež pašcenzūra, vai arī ierobežo viņu pašu politiskie pieači. Tāpat kā daudziem Rietumu zinātniekiem, mans dzimtais institūts neļāva man turpināt pētījumus Krievijā, tāpēc tagad varu to apmeklēt tikai kā privātpersona.
Kopš kara sākuma esmu apgalvojis, ka tā vietā, lai vienotos ap valsti, mēs galvenokārt vērojam aizsardzības konsolidāciju – sava veida negatīvu patriotisku reakciju. Aizsardzības konsolidācija ir Krievijas izolētības un vājuma atzīšana. Šeit nav runa par urrā-patriotisma lojalitātes izpausmēm vadībai, bet gan par sajūtu “mēs visi kopā esam vienā laivā, un nevienas citas mums nav”.
Praksē tas nozīmē, ka cilvēki, kuri bija šokēti un sašutuši par Putina lēmumu iebrukt, tagad drīzāk racionalizēs situāciju ģeopolitiskās cīņas ziņā, uzskatot, ka Krievijai draud reālas briesmas.
Lai gan vairums jau sen ir zaudējuši naivo viedokli par Putina lēmumu gudrību, viņa valdīšanas beigas viņiem ir grūtāk iedomāties, nekā burtisku pasaules galu. Paradoksāli, bet uzticēšanās valsts institūcijām pieaug arī tad, kad šīs institūcijas nodod pilsoņus, piemēram, mobilizācijas dēļ.
Jau pašā konflikta sākumā es teicu, ka “aizsardzības konsolidācija” neliecina nedz par atbalstu, nedz nosodījumu karam. Un es joprojām redzu tās pašas tendences sabiedrībā. Ir noliegums: “Krievi nevar būt agresori”, “kara noziegumi tiek inscenēti”, “Pie visa vainīgi ukraiņi”. Ir izmisums un neticība, atbildības noliegšana: “Kāpēc ukraiņi vienkārši neapstājas? Mēs cenšamies viņiem palīdzēt!” Un vēlmju domāšana kā veids, kā tikt galā ar noliegumu: “Ķīna pārstartēs patēriņa sektoru (līdz pavasarim Kalugā pārveidos Volkswagen )”, “mums der paralēlais imports caur Kazahstānu”, “energonesēju trūkums drīz radīs nesaskaņas Eiropā”, “Baidens mirs”.
”Cilvēkiem, kuri atkārto šīs idejas, ir sāpīgi atteikties no saviem maldiem”.
Daži izrāda savu izmisumu, pievēršoties astroloģijai un sazvērestības teorijām, piemēram, sakot, ka ASV manipulēja ar padomju līderi Ņikitu Hruščovu, lai pēc Otrā pasaules kara Krimu atdotu Ukrainai, lai vēlāk izraisītu konfliktu. Parādās maģiskā domāšana: “Krievija ir patiesības pusē un tāpēc uzvarēs” vai “Krievija ir vienīgais labā avots pasaulē”, un tāpēc “amerikāņi mums uzbruka”.
Šādi apgalvojumi ir biedējoši, dzirdot tos no inteliģenta cilvēka, kuru pazīstat gadu desmitiem. Kas ir mainījies, tuvojoties desmitajam konflikta mēnesim? Fatālisms un tuvojošā nolemtības sajūta pārņem arvien vairāk cilvēku. Tas ir bīstami. Tas noved pie domas, ka kodolkarš vairs nav neiedomājams. Tas dažkārt bija 2014. gadā pēc kara sākuma Donbasā, bet tagad tas ir kļuvis masveidīgs.
No cilvēkiem kā melnas dūņas izplūst “impēriskā domāšana”. Šī ir nepatīkama slimība, ar kuru inficējas tie, kurus es līdz šim neuzskatīju par šovinistiem. Bet tas ir viņu veids, kā tikt galā ar kognitīvo disonansi: viņiem jādara viss, lai atrastu vainu “kolektīvajos Rietumos” un Ukrainā, nevis atzītu savu mīļoto valsti par agresoru.
Ir arī tādi, kas ir apmulsuši, aizvainoti vai sastinguši, nespējot domāt par plašākām kara sekām. Un tad ir “normālie” cilvēki, kuri ir izvēlējušies ignorēt konfliktu Ukrainā vai apgalvot, ka šis “nav viņu karš”, mēģinot koncentrētos uz savām ikdienišķajām vēlmēm un vajadzībām. Es nezinu, ko es domāju par šiem cilvēkiem.
Tas, kas nav mainījies, ir principiālo kara pretinieku skaits. Viņu ir daudz vairāk, nekā šķiet. Atklāti sakot, tas attiecas uz lielāko daļu karu. Viens no maniem kaimiņiem Kalugas reģionā, pensionēts rūpnīcas strādnieks, joprojām ir enerģijas pilns un gudrāks par duci man pazīstamu krievu profesoru. “Šis ir pretīgs iekarošanas karš. Noziegums, ko izdara mana mīļotā valsts,” viņš saka. “Katru reizi, kad džipā ar Z burtu redzu puisi, es pieeju pie viņa un jautāju, vai viņš nav pieteicies brīvprātīgi un vai viņa dēls ir mobilizēts.”
Arī aktīvisti pamazām atveseļojas un pārgrupējas. Daži no mana pētījuma dalībniekiem atrada Sanktpēterburgas kopēšanas servisu, kas bija gatavs izdrukāt savas pretkara uzlīmes ar OMON kaujinieka grafiti trafaretiem, kas karājās pie laternas staba ar saukli: “1917.gads: mēs varam atkārtot.” Šie drosmīgie cilvēki neapturēs karu, viņi negāzīs Putinu, bet es priecājos, ka viņi pastāv.
