Aizsardzība būtu efektīvāka, ja Ukrainai nebūtu jācīnās turot vienu roku aiz muguras. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada bijušais diplomāts un ASV prezidenta nacionālās drošības padomnieks Džons Boltons.
Jaunie izlūkošanas dati, kas liecina, ka “proukrainiskais grupējums” septembrī sabojāja gāzes vadu “Nord Stream”, izraisījuši negaidītu politisku pretreakciju Eiropā. Iespējamās ekonomikas lejupslīdes mudināti, politiķi ir sākuši izteikt ierosinājumus, ka Ukrainas tieša vai netieša saistība ar šo diversiju mazinātu atbalstu Kijivas pretestībai Krievijas iebrukumam. Ukraina noliedz jebkādu atbildību. Vācijas varas iestādes pieļāva, ka tā varētu būt Kremļa viltus karoga operācija.
Bet pat tad, ja Ukraina organizētu diversiju, kāpēc veiksmīga Nord Stream apturēšana apdraudētu ārvalstu palīdzību? Šī reakcija atklāj lielāku problēmu, kas ir atkārtoti parādījusies kopš Krievijas neizprovocētās agresijas.
NATO biedē Maskavas draudi “eskalēt” konfliktu, ja Ukraina netiks turēta īsā pavadā.
Putins jau ir pratis meistarīgi atturēt NATO no pietiekami izlēmīgas atbildes, lai ātri un uzvaroši izbeigtu konfliktu.
Maskavas veiksmīgie draudi izceļ Vašingtonas nespēju formulēt skaidrus kara mērķus un izstrādāt stratēģiju to sasniegšanai. Baidens vēlas, lai Krievija “zaudētu”, bet šķiet, ka baidās, ka Ukraina patiešām “uzvarēs”. Ja viņš tic Amerikas oficiālajai nostājai – Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes atjaunošanai – viņam tas ir jāapstiprina un jāizstrādā plāns. Ja viņš netic, tad viņam tas ir jāpasaka. Tad mēs vismaz varam sākt sakarīgu diskusiju.
Tā vietā neskaidrie mērķi un bailes no Krievijas eskalācijas ir noveduši pie mūsdienu militārā strupceļa. Īsi pirms iebrukuma Baidens izslēdza iespēju izmantot ASV militārpersonas bez Kremļa atbildes. Dažas dienas vēlāk viņš sacīja , ka “neviens negaidīja, ka sankcijas kaut ko novērsīs”. 2022. gada maijā viņa aizsardzības ministrs un nacionālās drošības padomnieks lūdza Krievijas kolēģiem apsvērt pamieru , kas liecina par vājumu un neizlēmību.
Par NATO stratēģijas trūkumu liecina arī iekšējie strīdi par to, kādus ieročus var piegādāt Ukrainai, vai tie būtu poļu MiG, Himars raķešu artilērija, Abrams tanki, ATACMS munīcija vai F-16. Šādi strīdi par ieročiem, kad un kur tie ir nepieciešami, un par pašas Ukrainas spējām rada apjukumu arī kaujas laukā. Un ilgstošs militārais strupceļš varētu nākt par labu daudz lielākam agresoram, kuram palīdz Ķīna .
Liela daļa NATO strīdu par ieročiem izriet no Vašingtonas uzstājības, ka Kijiva nesniedz triecienus mērķiem Krievijā vai pat Krimā, neskatoties uz to, ka ASV Krimu atzīst par suverēnu Ukrainas teritoriju.
Sekojot šim dīvainajam argumentācijas virzienam, NATO spiež Ukrainu neveikt triecienus Krievijas iekšienē un pasaudzētu Krievijas galvenos aktīvus, piemēram, Nord Stream, kamēr Kremlis var dot triecienu jebkur Ukrainā. Novērotāji var secināt, ka Vašingtona vai nu nezina, ko darīt, vai arī vēlas izvairīties no pārāk liela militāra spiediena izdarīšanas uz Maskavu. Krievijas stratēģija darbojas.
Šodien Baltā nama politika būtībā ir šāda: mēs atbalstām Ukrainas aizsardzību, bet ne tik ļoti, lai tā būtu pārāk efektīva. Šī ilgstoša, nepārliecinoša kara formula ignorē riskus gan Amerikai, gan Ukrainai. Kritiskie ASV munīcijas krājumi izsīkst, un mūsu pašreizējās piegādes iespējas ir nepietiekamas, atspoguļojot bažas par mūsu novecojošās kodolzemūdeņu flotes nomaiņu, kā arī par piegādes Austrālijai saskaņā ar ”Aukus” darījumu. Amerikāņu piegāžu trūkums ir arguments izolacionistiem, kuri nevēlas palīdzēt Ukrainai.
Skaidrs ir viens: bailes no Krievijas eskalācijas ir nepamatotas. Mūsu pirmskara izlūkdienesti krietni pārvērtēja Krievijas ieroču iespējas, un pēdējie mēneši liecina, ka šīs spējas nepārtraukti samazinās. Kur ir Krievijas armija, kas apdraud NATO? Ja tāda pastāv, tad kāpēc tā nav Ukrainā? Kodolieroču grabēšana atbaidīja arī NATO, bet Maskavas draudi ir blefs. Tikai ekstremālākajos apstākļos – pilnīgā krahā kaujas laukā vai gāžot Putina režīmu – būtu iespējama kodolieroču pielietošana. Attiecīgi mums jākoncentrējas uz Putina savaldīšanu, nevis jāļauj viņa blefam mūs atturēt.
Baidena administrācija, iespējams, nebija iecerējusi šo efektu, taču tās vilcināšanās un šaubas kavē militāros centienus un politiski paver durvis tiem, kas ir pilnībā pret palīdzības sniegšanu Ukrainai. Tāpēc steidzami ir skaidri jāformulē mūsu kara mērķi. Ja tas netiek darīts, Ukrainas atbalstītāji tiek pakļauti apsūdzībām, ka viņi piešķir Kijivai “carte blanche” vai, ka mēs esam kārtējā “nebeidzamā karā”. Baidenam jāsavācas un jāatbild uz amerikāņu un viņa paša jautājumiem sev.
