Ir grūti uzskatīt prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu, spēcīgu cilvēku, kura dīvainās ekonomiskās idejas ir novedušas viņa valsti uz katastrofas sliekšņa, par pragmatiķi. Bet tieši tā var izskaidrot viņa ārpolitiskās svārstības un to, kāpēc viņš ir iestrēdzis ne pārāk mīlas piepildītā trīsstūrī ar Krieviju un NATO. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada žurnālists, bijušais Wall Street Journal Stambulas biroja vadītājs Marks Čampions
Pirmdien Erdogans devās tikties ar Vladimiru Putinu Melnās jūras kūrortā Sočos, līdzi ņemot lielāko daļu savas valdības. Pa ceļam viņš norādīja acīmredzamo: “absolūti visi” skatās, vai var atsākt graudu darījumu, kas ļāva Ukrainai kara gadā pa jūru eksportēt 33 miljonus tonnu kviešu un citu graudu, stabilizējot pārtikas cenas pasaulē. Un arī ievērojami paaugstināt Turcijas statusu pasaules arēnā.
Šī vienošanās ar Erdogana starpniecību tika panākta pagājušajā vasarā un Putins lauzta šā gada 17. jūlijā. Vienošanās neliecināja par dzīvības pazīmēm pat pēc viņu 90 minūtes ilgās tikšanās. Tā vietā šie abi vīrieši ir izvirzījuši atsevišķu un dziļi cinisku plānu Putina tēla glābšanai globālajos dienvidos, saskaņā ar kuru Katara pērk 1 miljonu tonnu Krievijas graudu, lai tos pārstrādātu Turcijā un izplatītu atsevišķām Āfrikas valstīm..
Erdogana vizīte Sočos nebija saistīta tikai ar graudiem. Tas bija mēģinājums mazināt kaitējumu, jo pēc Putina palīdzības izmantošanas, lai tiktu pārvēlēts šī gada sākumā, Turcijas līderis sāka draudzēties ar Kremļa zvērinātiem ienaidniekiem ASV un Eiropā. Skatoties no Maskavas, tā ir nodevība.
Līdz uzvarai vēlēšanās Erdogans izmantoja Turcijas kā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts veto, lai atturētu Zviedriju no pievienošanās blokam, apsūdzot to kurdu “teroristu patvērumā”. Tas iepriecināja Kremli un kaitināja Turcijas sabiedrotos NATO. Anti-Rietumnieciskās retorikas laikā Erdogans apsūdzēja savus politiskos oponentus par pakļaušanos Vašingtonas pasūtījumam.
Putins atbildēja līdzīgi, ļaujot Erdoganam pirms pirmās balsošanas kārtas Turcijā paziņot par Krievijas piekrišanu Ukrainas graudu līguma pagarināšanai uz diviem mēnešiem. Erdogana galvenais sāncensis Turcijas prezidenta amatā apsūdzējis Krieviju par iejaukšanos vēlēšanās ar plašu nomelnošanas kampaņu.
Bet vēlēšanas ir beigušās, un Erdogans ir strauji pagriezies pret Rietumiem, ne tikai dodot zaļo gaismu Zviedrijas uzņemšanai NATO, bet arī dodot mājienu, ka viņš darīs to pašu Ukrainas labā, kas nav nekas cits kā sarkanas lupatas parādīšana vērsim. Jūlijā atceļot graudu darījumu, Krievija izrādīja savu nepatiku, nosūtot karaspēku uz Turcijas kravas kuģa un rādot kadrus, kuros apkalpe bija spiesta mesties ceļos zem piistoles stobra.
Erdogans savu likteni atkal saista ar Rietumiem. Viņa mērķis ir padarīt Turciju par reģionālo lielvaru topošajā daudzpolārajā pasaulē, kas spēj debatēt pie viena galda ar ASV, Eiropas Savienību, Ķīnu, Indiju un Krieviju. Tas nozīmē, ka spēcīgākie spēki ir jānostāda viens pret otru.
Kopumā Erdoanam tas izdevās, lai gan tas maksāja milzīgas izmaksas Turcijas demokrātijai. Taču brīdī, kad viņš pirms dažiem mēnešiem tika ievēlēts atkārtoti, viņa bilance šķita apdraudēta, jo Turcijas atkarība no Rietumu tirgiem skāra valsts ekonomiku. Līdz decembrim liras vērtība bija samazinājusies vairāk nekā uz pusi un inflācija sasniedza 65%, jo Erdoans uzstāja, ka centrālajai bankai cenu pieauguma laikā jāsamazina procentu likmes. Ārvalstu aizdevējiem bēgot, viņš paļāvās uz aizdevumiem no bagātajām Persijas līča valstīm, lai aizbāztu caurumu. Ar to nepietika.
Procentu likmju pazemināšanas eksperiments inflācijas ierobežošanai ir cietis neveiksmi, un turki iestājās rindā, lai apmainītu savu nolietoto valūtu pret ASV dolāriem, nevis Krievijas rubļiem vai Ķīnas juaņām. Huseins Bahgi, Krievijas speciālists, kurš vada Ankaras Ārpolitikas institūtu, saka: “Turcijai ir vajadzīgi Rietumi, jo nauda joprojām atrodas Rietumos.”
Tas pats attiecas uz modernizācijas komplektiem un F-16, kas Turcijai ir nepieciešami, lai stiprinātu savus novecojošos gaisa spēkus, līdz tā var uzbūvēt savu moderno kaujas lidmašīnu. Un neatkarīgi no tā, kā Erdogans provocēja NATO, Krievijas iebrukums Ukrainā pierādīja alianses vērtību Turcijas drošībā, tāpat kā Turcijas ģeogrāfija un piekļuves kontrole Melnajai jūrai uzsvēra tās nozīmi aliansei.
Tomēr Turcijai ir vajadzīgas ne tikai NATO un amerikāņu F-16, Eiropas tirgi un kara ar Ukrainu beigas, Erdoganam vajadzīga arī Krievijas tirdzniecība (tā pagājušajā gadā pieauga par vairāk nekā 80%, Turcijai atkāpjoties no pievienošanās Rietumu sankcijām), lētā Krievijas gāze, Krievijas tūrisms (šogad gandrīz 150% pieaugums) un pats Putins, līdzīgi “spēcīgs cilvēks” un cīnītājs pret ASV dominējošo stāvokli un Eiropas liberālajām vērtībām.
Erdoganam galīga sastrīdēšanās ar abām šī nelaimīgā trīsstūra pusēm būtu trieciens.
