Ir dažas frāzes, ko noteikti nevajadzētu teikt, reaģējot uz kāda cilvēka emocionālu stāstījumu… ja gribat, lai viņš turpina ar jums runāt!
Vai esat cilvēks, kam citi labprāt izkrata sirdi? Vai protat ierosināt uz atklātu sarunu savu partneri vai bērnu? Varbūt jūsu replikas, pašai to neapzinoties, līdzinās vīkšķim, ar ko aizbāzt otram muti. Paanalizējiet savu reakcijas veidu.
Komunikāciju kavē:
Drošināšana: būs jau labi…
Pieņemšana: tas ir labi.
Noraidīšana: nerunāsim par to.
Nepieņemšana: labāk dari tā!
Piekrišana: piekrītu!
Nepiekrišana: tā nevar būt!
Ieteikumi: domāju, ka tev jādara…
Meklēšanās: ko tu īsti gribi?
Izaicināšana: kā tu to vari!
Pārbaude: vai tu zini?
Aizstāvēšanās: neviens tā nedomā.
Savukārt komunikāciju uzlabos jau tas, ka jūs ļausiet cilvēkam izrunāties, dodot šādu iespēju un veltot viņa uzklausīšanai pietiekami laika un uzmanības, arī apliecinot, ka jums ir vēlēšanās to darīt.
Jūs varat pamudināt uz izrunāšanos tieši – “pastāsti man…” – vai aprakstīt kādu novērotu situāciju, kas netieši atbilstu rosināmās sarunas tēmai. Varat sākt saskarsmes meklējumus, piemēram: “Es esmu skolotāja. Kur jūs strādājat?” Aplieciniet, ka uztverat un saprotat otra stāstīto, palaikam atkārtojot šā cilvēka teikto saviem vārdiem.
Noder arī sarunu biedra emociju atzīšana: “Redzu, tev grūti par to runāt…” Un vēl būtu ieteicams pievērst uzmanību savam runas veidam. Ja jūs katru teikumu pabeidzat krītošā intonācijā, it kā tur nekas vairs nebūtu piebilstams, sarunu biedram ātri vien radīsies iespaids, ka jūs atbildi nemaz negaidāt un negribat. Atstājiet sarunas ritējumā vietu arī otra cilvēka sakāmajam!
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
