Ir pagājuši trīspadsmit mēneši kopš tā, ko pieticīgi sauc par SMO (“speciālā militārā operācija”), sākuma. Kārtējais apaļais datums liek aizdomāties par to, kas ar mums šajā laikā noticis un kas gaidāms. Nekas taču nevarēja nemainīties, kad vecā pasaule vairs nepastāv, kad desmitiem tūkstošu iedzīvotāju pametuši Maskavu! Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada socioloģe, ekonomisko zinātņu kandidāte un Brīvās universitātes profesore Ļubova Borusjaka.
Un šī, iespējams, ir pirmā izmaiņa, par kuru jūs zināt, bet nevarat pamanīt, ejot pa pilsētu, ejot pa metro, ieejot veikalā: ka Maskava ir zaudējusi dažus savus iedzīvotājus. Pārsvarā jauni, izglītoti, aktīvi. Šo cilvēku vairs nav maskaviešu vidū. Kāds atgriezīsies, kādu mēs esam zaudējuši uz visiem laikiem – un tas ir ļoti liels zaudējums. Bet kā gan to pamanīt vairāku daudzmiljonu lielpilsētā, ja par to nezini, ja nezaudē draugus un radus? Nekā.
SMO nav uzkrītoša
Pārvietojoties pa Maskavu, vairumā gadījumu jūs nepamanīsit nekādas pazīmes par notiekošo. Varas iestādes ļoti cenšas to panākt. Z burtu ir ļoti maz , tie ir neredzami. Vienīgais: plakāti transporta pieturās ar specoperācijas dalībnieku portretiem, taču tie nav īpaši uzkrītoši. Kāpēc pilsētas vadībai tas ir svarīgi, kāpēc viņi nemēģina maskaviešiem atgādināt, ka “šī pilsēta deg”? Es domāju, ka tā kā Maskava ir pilsēta, kurā ir daudz tādu, kas nepiekrīt notiekošajam, viņi nevēlas viņiem to vēlreiz atgādināt.
Un pilsētas varu lielā emigrācijas plūsma neiepriecina. Maskava kā ekonomiska, nevis tikai politiska vienība ir nerentabla. Gluži pretēji, ir izdevīgi uzvējot pilsētniekiem “zelta sapni”, normalizēt situāciju, radīt iespaidu, ka nekas īpašs nenotiek, un līdz ar to nekas nemainās.
Tāpēc varas iestādes ļoti uztraucas, lai visi pilsētas dienesti strādātu labi, tāpat kā līdz šim netrūktu preču un medikamentu, lai Maskavā paliktu komfortabli un ērti dzīvot. Pilsēta būvējas, tikko atklāta Lielā loka metro līnija, kā Vikipēdijā lepni saka – “garākā pasaulē”.
Sveša pilsēta
Jā, pērn pavasarī uz vispārējas panikas fona pietrūka griķu-cukura, pazuda atsevišķi iedzīvotājiem svarīgi medikamenti, taču šis iztrūkums tika ātri novērsts. Jā, tajā pašā laikā cenas cēlās, bija bailes no hiperinflācijas, taču arī tā nenotika, un visi jau sen ir pieraduši pie ložņājošiem cenu kāpumiem. Tagad pārtika Maskavā ir laba, lai gan tā ir manāmi sadārdzinājusies, lielākā daļa medikamentu ir nopērkami arī aptiekās. Jā, un apkalpojošais sektors strādā kā līdz šim, tikai sniegs tika izvests sliktāk nekā parasti.
Nākas sastapties ar aizbraukušo maskaviešu izteikumiem, kuri uz kādu laiku atgriezās Maskavā, ka viņi pilsētu neatpazīst, viņiem tā šķiet sveša. Viņi raksta, ka, nokļuvuši metro, viņi pamana: maskavieši ir skumji un skarbi, nemiers karājas gaisā. No iekšpuses tas bija manāms tikai agrā pavasarī un rudenī pēc daļējās mobilizācijas sākuma. Pārējā laikā viss kā parasti. Visticamāk, šīs skumjas un ilgas joprojām ir skatītāja acīs.
Kultūra kļuvusi nabadzīgāka
Bet teikt, ka nekas nav mainījies, protams, nav iespējams. Atrodoties lidostā, agrāko pūļu vietā redzi gandrīz tukšumu. Jā, un lidojumi ir visi uz dienvidiem un austrumiem, uz Eiropu nav lidojumu. Bet, lai to redzētu, ir jābūt lidostā. Atnākot uz tirdzniecības centru, uzreiz pamanāt, ka cilvēku ir maz, lielākā daļa pazīstamu firmu veikalu ir slēgti. Viņi ir prom.
Kultūras piedāvājums ir ļoti mainījies. Ne visi maskavieši dodas uz filharmonijas koncertiem, bet tie, kuri dodas, ievēro to, cik trūcīgāka ir kļuvusi afiša. Šķiet, ka tāda nabadzība nekad nav bijusi mūsu atmiņā. Dažas populāras teātra norises vietas tiek slēgtas, izrādes tiek izņemtas no repertuāra. Bet uz teātriem arī ne vairums iet, tāpat ne visi lidoja uz Eiropas valstīm, kur reisu vairs nav.
Masu bezdarbs nav radies, tā līmenis joprojām ir zems, taču daudzi starptautiski projekti ir slēgti, un ne tikai tie. Šajā sakarā cieš tieši izglītotākā iedzīvotāju daļa, kas ir aizbraucēju mugurkauls.
Sadalījums grupās
Es teiktu, ka maskavieši tika sadalīti trīs grupās.
Pirmajā ir visvairāk. Tie ir cilvēki, kuri pilnībā piekrīt notiekošajam vai jebkurā gadījumā uzskata militāru darbību par pieņemamu. Viņi necenšas piedalīties šajā SMO, viņi nevēlas kļūt par brīvprātīgajiem. Drīzāk, gluži otrādi, viņi vēlētos no tā izvairīties, nevēlas, lai viņu vīri un dēli tiktu mobilizēti. Ja tas tomēr notiek, pieņemiet to kā neizbēgamību, līdzīgi kā sliktus laikapstākļus. Visvairāk viņi vēlas attālināties no notiekošā, dzīvot savu parasto dzīvi.
Principā viņiem tas izdodas: veikali pilni ar precēm, iespējama šo preču piegāde uz mājām, strādā frizieri, veco ļaužu vidū iecienītās klīnikas “Maskavas ilgmūžība”. Nu ko vēl vajag? Ja ir nauda un pase, tad var atpūsties arī Turcijā, kas pirms visiem šiem notikumiem bija vispopulārākā atpūtas valsts. Kāds nodarbojas ar labdarību: palīdz ar naudu un mantām armijai. Lielākoties pēc pašu gribas, bez piespiešanas. Ziņām seko līdzi, pārsvarā TV. Piekrīt, ka ASV ir kļuvušas diezgan nekaunīgas, mums viņiem jāparāda, ka Krievija ir lieliska valsts, bet vēlams bez pašu līdzdalības. Viņi visai pozitīvi vērtē skolas politizāciju, viņiem nav iebildumu pret “mācībām par svarīgo”, jo uzskata to par patiesi svarīgu.
Otro, ļoti mazo grupu var saukt par aktīvistiem. Viņi ir politiski angažēti, Ukrainā, Eiropā, ASV notiekošais izraisa viņos taisnīgu sašutumu, tas ir īsts pilnvērtīgs atbalsts SMO, lai gan pat viņi reti rotā apģērbu un automašīnas ar atbilstošu simboliku.
Trešā grupa ir SMO pretinieki. Daži šīs grupas pārstāvji domā par mūsu ērtās pilsētas pamešanu, jo ir ļoti nobijušies. Viņi baidās no iespējamās vajāšanas, baidās, ka viņu dzimtajā pilsētā ieradīsies karadarbība, viņi gatavojas doties prom. Otra daļa ir tie, kuri netaisās doties prom, bet piedzīvo vienas un tās pašas bailes, un tāpēc abi baidās skaļi paust savu viedokli, ierobežo savu aktivitāti sociālajos tīklos un bieži vien pamet tos pavisam. Viņi ir šausmās un sašutumā par skolas politizāciju, “mācībām par svarīgo”, “pirmo kustību” un tā tālāk. Viņi patiešām vēlas pasargāt bērnus no tā, lai gan nav skaidrs, kā to izdarīt.
Lielākajai daļai šīs grupas dalībnieku ir aizbraukuši draugi un radinieki, kuriem jāpaskaidro, kāpēc viņi paliek. Norma par aizbraukšanu šajā grupā izveidojās ļoti ātri, vēl pavasarī: zināmā mērā, uzturoties dzimtajā pilsētā, savās mājās viņi jūtas šīs normas pārkāpēji. Viņi ir ļoti neaizsargāti, bieži jūtas vainīgi par notiekošo. Viņu vidū ir daudz mākslas un ceļojumu cienītāju, un viņi šos trūkumus izjūt diezgan asi. Tajā pašā laikā viņi nepiedzīvo īpašas ikdienas problēmas, tāpat kā visi citi pilsētnieki. Šajā ziņā pilsēta viņiem ir diezgan ērta. Taču atšķirībā no atbalstītājiem, viņiem jau ir zināma atsvešināšanās no Maskavas. Ārēji tā pati, viņiem vairs nav tā pati, jo viņi saprot, ka šajā pilsētā, tāpat kā valstī, viņi vairs nav savējie, svešie. Kā reiz rakstīja Bulats Okudžava: “Ak, flora tur joprojām ir tāda pati, bet fauna nav …”
Ārēji pilsēta nav īpaši mainījusies, taču iekšēji tā ir ļoti mainījusies. Šķelšanās starp radiniekiem, kas iet cauri SMO līnijai, dažkārt sasniedz aukstā pilsoņu kara mērogu. Pilsēta, kurā viss ir, viss darbojas, kustas, dzīvo, daži tās iedzīvotāji tiek uztverti kā draudi, viņiem šķiet, ka tagad tā viņus nevis pieņem, bet noraida.
Vai viņa paliek dzimtā vai rodas atsvešinātība? Šeit nav vienas atbildes.
