1999. gada nogalē, kad slimības novājinātais Boriss Jeļcins meklēja pēcteci drošības dienestu rindās, Krievijā cirkulēja drūms joks: “Kāpēc komunisti ir labāki par čekistiem? Jo komunisti tevi lamās, un čekisti ”pakārs”. Bet, drīzāk, tas nebija joks, bet gan brīdinājums. Diemžēl lielākā daļa krievu to neņēma vērā. Šādi savu rakstu ievada Ņujorkas Universitātes The New School Starptautisko attiecību profesore Ņina Hruščova un tas publicēts Project Syndicate
Tajā gadā par premjerministru tika iecelts čekists Vladimirs Putins, kurš vadīja Federālo drošības dienestu (FSB), kas nomainīja VDK. Drīz pēc tam viņš esot jokojis ar saviem bijušajiem FSB kolēģiem: “Uzdevums iefiltrēties augstākajos varas līmeņos ir izpildīts.” Arī tam vajadzēja raisīt trauksmi, daļēji tāpēc, ka Putins bija ilggadējs bijušā VDK priekšnieka Jurija Andropova cienītājs, kurš divus ilgus gadus ar dzelzs dūri valdīja PSRS.
Pēc 90. gadu pēcpadomju ekonomiskā un politiskā haosa cilvēki ilgojās pēc stabilitātes un tāpēc bija gatavi atgriezt VDK augstākajos varas ešelonos. To darot, Putinam, kurš tika ievēlēts par Krievijas prezidentu 2000. gadā, tika dota nepieciešamā iespēja apliecināt Andropova stila varu pār visiem Krievijas sistēmas aspektiem, tostarp tādās stratēģiskās nozarēs kā nafta un gāze.
Putins jutās apdraudēts no privātajiem magnātiem, kuri Jeļcina haotiskās prezidentūras laikā ieguva kontroli pār šīm nozarēm. Un tāpēc viņu vietā viņš sāka iecelt drošības spēku vadītājus – ar armiju un drošības dienestiem saistītus cilvēkus, piemēram, bijušos VDK aģentus Igoru Sečinu un Sergeju Čemezovu.
Kā to organizāciju mantiniekiem, kuras veica šādu teroru Josifa Staļina valdīšanas laikā 20. gadsimta 30. un 40. gados, izdevās iegūt varu 21. gadsimtā? Galu galā pēc Ņikitas Hruščova piecdesmitajos gados veiktās destaļinizācijas un 80. gadu beigās Mihaila Gorbačova uzsāktās perestroikas šķita, ka VDK jau atrodas uz nāves gultas, un tā šķita pat pašiem dienesta darbiniekiem. Daudzi, tostarp Putins, pameta šo dienestu Gorbačova laikā, uzskatot, ka tas nekad vairs neatgriezīsies.
Situācija mainījās pēc PSRS sabrukuma. Izrādījās, ka VDK bija labāk sagatavota pārejai uz kapitālismu nekā jebkura cita padomju institūcija. Tās darbinieki bija amorāli un pragmatiski, ar labiem sakariem, viņiem neuztraucās par darba virsstundām, viņi bija pašmērķīgu manipulāciju meistari.
Un viņiem palīdzēja tas, ka valsts drošības organizācijas nekad netika izformētas. VDK ne tikai pārdzīvoja Gorbačovu: tā variācija, ko sauca par FSB un kurai lielākoties bija zaudējusi ilkņus, pārdzīvoja Jeļcinu. Krievijas līderiem – vai tie bija liberāli, vai nē – vienmēr ir nācies paļauties uz drošības dienestiem, lai saglabātu savu varu. Bet Putina laikā (tāpat kā Andropova laikā padomju laikā) šo dienestu pārstāvju varas līmenis ir mainījies.
Putins valsts drošības aģentūru stiprināšanu uztvēra kā apdrošināšanu pret tādiem satricinājumiem kā 1991. gada notikumi, kas noveda pie, viņa vārdiem sakot, “vēsturiskās Krievijas” nāves. Un Putins ļoti lepojas ar paša izveidotās politiskās sistēmas stabilitāti. Šajā procesā viņam neapšaubāmi palīdzēja augstās enerģijas cenas un samērā kompetentā vadība, ko demonstrēja daži no drošības darbiniekiem.
Taču šādas sistēmas uzturēšana atšķiras no tās izveides. Putina pieeja savas radības vadīšanai ir iemiesota 2020. gada fiktīvajā konstitucionālajā referendumā pieņemtajos grozījumos, kas ne tikai nodrošināja viņam likumīgu iespēju valdīt vēl daudzus gadus, bet arī definēja ideālo Krievijas pilsoni: patriotu, kurš ir lojāls galvenokārt valstij.
Šāda pieeja ir novedusi pie drošības dienestu lomas maiņu valsts aparātā. Agrāk Putins klausījās tādus silovikus kā Sečins un Čemezovs un pat deleģēja kritiskas funkcijas saviem domubiedriem. Un tagad viņš diktē politiku, nepieļaujot alternatīvus viedokļus un deleģējot tās ieviešanu valdības tehnokrātiem, kurus vada robots premjerministrs Mihails Mišustins. Ikdienas vara nekad nav bijusi tik koncentrēta drošības aģentūru rokās, piemēram, Federālā izglītības un zinātnes uzraudzības dienesta (Rosobrnadzor), Federālā soda izpildes dienesta (FSIN), Federālā sakaru un informācijas uzraudzības dienesta rokās Tehnoloģijas un masu sakari (Roskomnadzor) .
Šie jaunie valsts kontroles aparāta balsti ir bezpersoniskas struktūras, kuru vienīgais uzdevums ir attīrīt politisko telpu no visa antikremliskā (tagad to saprot kā antikrieviskā) un sodīt tos, kuri neizrāda pietiekamu “lojalitāti”. Atšķirībā no silovikiem viņi nedod Putinam padomus par to, kā vislabāk risināt problēmas, ar kurām saskaras Krievija, ne arī skaidro viņam starptautiskās sadarbības nozīmi Krievijas iekšējā attīstībā. Tā vietā viņi akli dzenas uz Putina mērķi par totālu Krievijas kontroli par katru cenu.
Ieslodzītais korupcijas apkarošanas aktīvists un opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs uzskata, ka Kremļa galvenais mērķis, uzbrukot Ukrainai, bija novērst krievu uzmanību no dzīves līmeņa pazemināšanās un radīt vienotības efektu ap karogu. Taču fundamentālākā nozīmē šis karš nozīmē to FSB personību galīgo iznīcināšanu, kuras pie varas nāca Putina pirmajos gados, un bezvārda Krievijas drošības iestāžu tehnokrātu, VDK īsto mantinieku, dominēšanu. Putins, protams, paliek augšā; Jaunā sistēma pieprasa tieši to.
Šo izmaiņu briesmīgās sekas tagad ir redzamas visā Krievijā. Kopš Putins uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” Ukrainā, aizturēti vairāk nekā 15 000 cilvēku, kas protestē pret karu, tostarp vairāk nekā 400 nepilngadīgo. Neatkarīgie plašsaziņas līdzekļi tika bloķēti vai slēgti, un ārvalstu medijiem nebija citas izvēles, kā vien pamest valsti. Par jebkādas informācijas izplatīšanu par karu, kas atšķiras no Aizsardzības ministrijas oficiālajiem ziņojumiem, var saņemt līdz 15 gadiem cietumā.
Šajā totālo represiju gaisotnē, ko šodien salīdzina ar Staļina laiku, krievi, kuri nebēga uz ārzemēm, pakļaujas valstij. Apmēram 80% Krievijas iedzīvotāju tagad saka, ka atbalsta “operāciju” Ukrainā. Tas nav pārsteidzoši. Krievijā atkal valda bezsejas bende.
