Vēl nesen Krievijā, šķiet, bija piliens brīvības, bet tagad pilsoniskās sabiedrības nākotne ir atkarīga tikai no stāvokļa frontē – ja Ukraina neuzvarēs, Krievijai nebūs ceļa uz demokrātiju. Ar šādu vadmotīvu savu redzējumu izklāsta TV kanāla ”Doždj” žurnāliste Jekaterina Kotrikadze.
Pirms kara pilsoniskā sabiedrība Krievijā izdzīvoja ”ar grēku uz pusēm”. Jūs varat strīdēties, bet spriediet paši: bija cilvēktiesību organizācijas, prese, opozīcija – protams, arvien vairāk nosmakšanas stāvoklī. Bet viss ir relatīvs: ja paskatās pagātnē no 2023.gada 31.janvāra, šķiet, ka mums bija mazliet brīvības.
Putins savas valdīšanas laikā lēnām un pakāpeniski audzēja represijas un antirietumniecisku retoriku. Krievija ir ienaidnieku ielenkta, briesmas tepat aiz stūra, Rietumi iepludina savus aģentus, piekto kolonnu, nacionāl-nodevējus. Atcerieties, kā šie vārdi un frāzes tika atkārtoti arvien biežāk.
Un tomēr, vēl nesen Krievijas politiķi, tostarp augstākās amatpersonas, lidoja uz Rietumiem, piedalījās sarunās, fotografējās un caur sakostiem zobiem murmināja: “mūsu cienījamie partneri.” Putins Parīzē, Lavrovs Stokholmā, Matvijenko Atēnās.
Tagad Sergeja Lavrova vizīšu kalendārs vislabāk demonstrē Krievijas pāreju: no civilizācijas uz trešās pasaules valstīm, no demokrātijām uz izolētām diktatūrām, no Ženēvas konvencijas līdz Lukašenko stila nelikumībām.
Tuvāk 2022. gadam propagandisti pārgāja uz tirgus laukuma lamām: Krievija karo ar Rietumiem, ar Rietumu ideoloģiju, Rietumu kultūru, konsekvento brīvības iznīcināšanu slēpjot zem neskaidra formulējuma par “īpašu ceļu”. Visu, kas tā vai citādi saistīts ar demokrātiju, cilvēktiesību aizsardzību, neatkarīgu presi, varas maiņu, tika nolemts attiecināt uz Rietumu ietekmi. Tātad Navaļnijs izrādījās CIP aģents. Žurnālisti ir kļuvuši par ārvalstu aģentiem. Sociālie tīkli ir ietekmes svira uz trauslajiem krievu prātiem.
Bet tajā pašā laikā Rietumu kino tika rādīts kinoteātros visā valstī, jo sabiedrība prasīja kvalitāti, un viņu pašu, pašmāju, nesasniedza ”Neiespējamā misija” vai ”Avatar”. Un, ja godīgi, vairumā gadījumu tas bija nepanesami. Tātad ne tikai Kirkorovu skatījās Jaunajā gadā, bet arī ”Viens pats mājās”, abonēja Netflix un satraukti apsprieda Oskarus. Tagad filma par Navaļniju, kurš soda izolatorā atrodas jau 11. reizi, tiek izvirzīta Oskaram, un vairs neviens neizliekas, ka attiecībā uz šo Krievijas pilsoni sistēma nebalstās uz likumu. Neviens neizliekas, jo tas ir diezgan acīmredzami: Putins ienīst Navaļniju, jo viņš baidās no viņa un cenšas viņu salauzt, un viņš vēl nav nolēmis viņu nogalināt cietumā – pārāk liela figūra. Iepriekšējais slepkavības mēģinājums, sarežģīta shēma ar indīgu līdzekli uz apakšveļas, izgāzās un radīja milzu troksni.
Ir svarīgi saprast: “mērenā Putina” laikos, 2000. un 10. gados Aleksejs Navaļnijs netika nogalināts vai ieslodzīts, vairāki lieli neatkarīgi mediji tika pieļauti un netika izklīdināti, cilvēktiesību aktīvisti tika iezīmēti, bet ne iznīcināti – jo Kremlim vajadzēja uzturēt saites ar Rietumiem.
Tāpēc, ka negribējās sankcijas, bet gribējās doties uz Komo ezeru vai Cote d’Azur, arī uz Floridu gribējās, un citur. Tātad viņi imitēja demokrātiju, un kopumā visi zināja, ka tā ir imitācija, bet abas puses – gan Maskava, gan Rietumi – spēlēja pēc piedāvātajiem noteikumiem, dzīvoja tajos ērti un darīja to pašu, ko parasti.
Kad prezidents Putins nolēma uzsākt plaša mēroga iebrukumu Ukrainā, viņš tradicionāli meloja un nosauca karu par “īpašo operāciju”. Tas ir ērtāk gan plašām tautas masām, gan Rietumu partneriem. Un, ja pēkšņi būtu izlīduši cauri, pēc nedēļas paņēmuši kaimiņu, varbūt Rietumi būtu sacēluši kādu troksni, uzlikuši sankcijas, un tad būtu atgriezušies pie iepriekšējām pragmatiskajām attiecībām. Attiecības naidīgas, bet monetāras. Putins, kā mēs zinām, kļūdījās. Gan ar Ukrainu, gan ar Rietumiem. Viņš, iespējams, nenojauta, ka pat diplomātiskajiem eiropiešiem, kas sēdēja uz Krievijas naftas un gāzes adatas, ir sava sarkanā līnija. Lielais karš Eiropā ir kļuvis par neatgriešanās punktu, šausmas no Bučas, Mariupoles un Dņipro, no asiņainajiem līķiem Kramatorskas dzelzceļa stacijā un 3 mēnešus vecās Kiras bērēm Odesā, ir spēcīgākas par jebkuru naftu. atkarību.
To saprotot, Kremlis pamāja ar roku: pēc mums kaut plūdi, pie velna ar Rietumiem. Krievijas valsts galva gāja uz visu banku un nodedzināja tiltus.
Atgriežoties pie Navaļnija: viņš tagad ir dzīvs nevis tāpēc, ka prezidenta administrācija baidās no Rietumu sašutuma. Bet tāpēc, ka viņi baidās no Krievijas sašutuma. Galu galā ir grūti aizmirst tūkstošiem protestu visā valstī. Neapmierinātību nospirda, bet viņi zina: tā paliek kaut kur virtuvē, sarunās, smēķētavās. Tieši tāpēc informācijas lauks beidzot ir notīrīts. Nav tālu tas laiks, kad tikai par iepazīšanos ar brīvo presi piespriedīs termiņu. Tikmēr cilvēki aizliegto lasīs aiz cieši noslēgtām durvīm. Bet viņi to darīs. Ja Putinam Krievijas iekšienē viss noritētu labi, ja noskaņojumi sakristu ar valsts socioloģijas ziņojumiem, viņam nebūtu jāslāpē mediji. Bet pats neatkarīgo žurnālistu vajāšanas fakts iedvesmo – tas nozīmē, ka mēs visu darām pareizi.
Saikņu pārrāvums ar Rietumiem slēdza varas iestādēm ceļu uz Komo ezeru, bet tajā pašā laikā nodrošināja viņiem plašu darbības lauku. Kļuva iespējams izdarīt visu, par ko tik ilgi bija sapņojuši bijušie VDK virsnieki, kuri tagad vada Krieviju. To cilvēku karjera, kuri skaļāk par citiem prasīja uzbūvēt žogu “starp viņiem un mums”, gāja kalnup.
No personīgiem novērojumiem un sarunām es izdaru šādu secinājumu: pilsoniskās sabiedrības stāvoklis Krievijā, aktīvisti, žurnālisti, politiķi ir tieši atkarīgs no stāvokļa frontē. Pašreizējā brīža nenoteiktība un Krievijas panākumu briesmas izraisa spriedzes pieaugumu, visi gaida ziņas no frontes, visiem nerūp situācija Krievijas iekšienē, jo demokrātiskas pārvērtības tur iespējamas tikai tad, ja Krievijas armija un Putina vertikāle būs sakauta.
Pagaidām pasaules sabiedrībai nav svarīga Krievijas pilsoniskā sabiedrība, un tomēr tā joprojām pastāv. Fragmentāri valsts iekšienē un ārzemēs. Tā pastāv tādu cilvēku veidā, kuri veic labdarības, izglītojošus projektus, kuri godīgi māca bērnus skolās, atbalsta ukraiņu bēgļus vai vāc naudu politieslodzīto atbalstam, kuri dzīvo pēc labākās sirdsapziņas. Tā pastāv žurnālistu formā – to nedaudzo, kas uzdrošinājās palikt, un veselas redakcijas, kas aizbrauca.
Rietumu piedzīvotā vilšanās, skatoties uz ārēji ikdienišķo krievu dzīves ainu – it kā nekas nebūtu noticis – ir saprotama. Taču, iespējams, arī mēs esam arī vīlušies: no pragmatiskas pieejas Putinam, no bēdīgi slavenās agresora nomierināšanas politikas, no principa “neaiztiec, tas atrisināsies pats no sevis”. Henrijam Kisindžeram, savulaik postpadomju valstu neitrālā statusa galvenajam ideologam, bija jānodzīvo 99 gadi, lai atzītu, ka Ukrainai ir vieta NATO, visi mēģinājumi savaldīt Putinu izvērtās lielā karā.
Varbūt ir pienācis laiks atzīt vēl vienu acīmredzamu faktu: paziņojumi par dziļām bažām neatrisina problēmas un neatbild uz jautājumiem. Taču nav šaubu, ka galvenā loma normālas valsts veidošanā būtu un būs šīs valsts pilsoņiem. Krievijas pilsoņi ir tie, kas virza pārmaiņas, un plašā Rietumu koalīcija ir sabiedrotie.
