Pat bez jaunām sankcijām ir veidi, kā palielināt spiedienu uz Putinu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada laikraksta The Washington Post redakcija.
Vladimira Putina nelikumīgais iebrukums Ukrainā pērn aizsāka vairākus karus vienlaikus. Viena no tām ir asiņaina kauja starp artilēriju un kājniekiem. Otra ir ēnas cīņa, kas pretstata Baidena administrācijas un tās Rietumu sabiedroto finansiālās, juridiskās un regulējošās spējas ar Maskavas paplašināšanos naftas un gāzes ekonomikā.
Rietumu mērķis, kas izraisīja otro karu – ekonomisko sankciju karu – bija sodīt Krieviju un atņemt tai spēju veikt sauszemes karu Ukrainā. Šo centienu rezultāti līdz šim ir bijuši dažādi. Sankcijas izsūc Krievijas valdības ieņēmumus un grauj valsts finanšu stabilitāti, pamazām izolējot Maskavu no globālās finanšu sistēmas. Bet tās nesagrāva Putina gribu vai spēju cīnīties un neizprovocēja ekonomikas sabrukumu Krievijā, ko daži gaidīja.
Sankciju gadījumā laikam ir jābūt Rietumu pusē. Stingrāk pielietojot spēku un politisko spiedienu, tostarp uz dažiem ASV sabiedrotajiem, var sagaidīt, ka šie pasākumi arvien vairāk kaitēs Krievijas prezidenta režīmam un oligarhiem, kas palīdz to noturēt virs ūdens.
Lai gan Maskavai ir bijuši zināmi panākumi, meklējot starptautiskos starpniekus, kuri izvairās no sankcijām, šie centieni ir radījuši ievērojamas izmaksas. Ekonomisti norāda, ka, lai gan Krievijas ieņēmumi krītas – galvenokārt Rietumu pasākumu dēļ, lai pazeminātu cenu, ko tā var prasīt par enerģijas eksportu -, un Kremļa izdevumi ir strauji pieauguši, jo tam ir grūtības importēt pusvadītājus un citus materiālus, kas nepieciešami aktīvas militārās mašīnas darbināšanai. Krievijas budžeta deficīts strauji aug, un rubļa vērtība ir strauji kritusies.
Bet tas vien Putina režīmu nenometīs uz ceļiem. Ir nepieciešami turpmāki pasākumi.
Novatoriskā pasākuma ietvaros, kas stājās spēkā decembrī, Vašingtona un tās G-7 sabiedrotie ir aizlieguši uzņēmumiem apkalpot Krievijas jēlnaftas apriti, tostarp apdrošināšanas, kuģniecības un tirdzniecības firmām, ja vien tā nepārdod barelu zem 60 USD. Līdzīgi ierobežojumi tika noteikti pārstrādātajiem Krievijas naftas produktiem; 27 ES valstis pilnībā pārtraukušas Krievijas naftas importu.
Šo darbību mērķis bija samazināt Maskavas ieņēmumus no enerģētikas, kas veidoja 45% no Krievijas federālajiem ieņēmumiem pirms iebrukuma Ukrainā. Šajā laikā Krievijas jēlnafta ir atradusi daudz ieinteresētu pircēju ārpus sankcijas ieviesušo valstu koalīcijas, Rietumu cenu griesti ļāvuši importētājiem vienoties par zemākām cenām, graujot Kremļa ietekmi tirgū. Salīdzinot ar lielāko daļu pasaules naftas eksporta, Krievijas nafta ir lēta. Paša Putina finanšu ministrija atzinusi, ka Krievijas federālās valdības ieņēmumi no naftas janvārī, salīdzinot ar pagājušā gada martu, samazinājušies par gandrīz 60%.
Tomēr arvien vairāk parādās pazīmes, ka sankcijas pārkāpjošie tirgotāji un citi starpnieki izstrādā shēmas, kā apiet cenu griestus un citus Rietumu eksporta ierobežojumus. Šonedēļ, piemēram, Financial Times publicēja detalizētu pārskatu par to, kā Šveices uzņēmums, kas ir daļa no sankciju režīma, pagājušā gada jūnijā pārtrauca Krievijas Tālo Austrumu naftas tirdzniecību un pārcēla to uz gandrīz tāda paša nosaukuma uzņēmumu Dubajā. Dubajā bāzētā firma Paramount Energy and Commodities DMCC apgalvo, ka tā atbilst visiem attiecīgajiem “likumiem un noteikumiem”.
Rietumu valdībām būtu jāpastiprina kontrole pār šādiem trikiem un, ja iespējams, tie jāsoda. ASV Finanšu ministrijas amatpersonas norāda, ka ir maz pierādījumu par plaši izplatītu izvairīšanos no sankcijām. Taču neatkarīgi pētnieki no Global Witness, cilvēktiesību grupas, saka, ka cenu griesti tiek slikti ievēroti.
Papildus agresīvākai izpildei ir arī citi veidi, kā pastiprināt enerģijas eksporta satvērienu, ko Putins izmanto sava kara finansēšanai.
Mērķis ierobežot Krievijas naftas cenu līdz 60 ASV dolāriem, kas ir aptuveni 20% zem galvenās starptautiskās cenas, bija samazināt Krievijas skaidrās naudas rezerves, vienlaikus nodrošinot pietiekamu stimulu, lai saglabātu eksportu un stabilitāti pasaules naftas tirgos. Ir pienācis laiks pakāpeniski samazināt šo skaitli līdz 40 USD par barelu vai zemāk, saskaņā ar Kijivas Ekonomikas augstskolas un bijušā ASV vēstnieka Krievijā Maikla Makfola ieteikumiem . Pat šādā līmenī Maskava gūs peļņu no savas naftas, kurai ir vienas no zemākajām ieguves izmaksām pasaulē, un, visticamāk, ražošana netiks samazināta; tai ir dažas citas uzticamas ienākumu gūšanas iespējas.
Rietumiem vajadzētu pastiprināt spiedienu uz bankām, kas pārvalda Krievijas enerģētikas ieņēmumus. Tas ietver Gazprombank un tās meitasuzņēmumu Luksemburgā, kas ir galvenais Eiropas pašreizējo maksājumu kanāls par Krievijas dabasgāzi, kas kontinentā ir samazināts, bet nav likvidēts.
ASV un to sabiedrotie varētu arī paplašināt individuālās sankcijas pret Kremļa atbalstītajiem Krievijas oligarhiem. Decembrī Kanāda kļuva par pirmo G7 valsti, kas panākusi iesaldēto līdzekļu arestu no sankcijām pakļautā oligarha Romāna Abramoviča, kurš ilgus gadus kalpoja Putinam. Saskaņā ar pagājušajā gadā pieņemto likumu Otava paziņoja, ka izmantos 26 miljonus dolāru no Abramoviča uzņēmuma Granite Capital Holdings Ltd., lai atjaunotu Ukrainu un izmaksātu kompensācijas tiem, kas pārdzīvojuši karu.
Plašāks ir jautājums par to, vai aptuveni 300 miljardu dolāru no Krievijas centrālās bankas iesaldētajiem aktīviem Rietumu un Japānas bankās būtu jākonfiscē, lai galu galā atjaunotu Ukrainu, ir sarežģītāks. Tā vai citādi, Krievija ir jāpiespiež maksāt lauvas tiesu no simtiem miljardu dolāru, kas būs nepieciešami Ukrainas atjaunošanai.
Taču centrālās bankas līdzekļu izņemšana varētu kaitēt starptautiskajai finanšu sistēmai, kurā šādi aktīvi tiek uzskatīti par neaizskaramiem.
Šī jautājuma izpētei ES ir izveidojusi darba grupu, ko ierosināja pašreizējā Zviedrijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē. Pirmais saprātīgais solis darba grupai būtu noskaidrot pašus aktīvus – kur tie tiek glabāti, kādā veidā un kādos daudzumos.
Putins ir pārliecināts, ka laiks ir viņa sabiedrotais un, ka Rietumi nogurs no izmaksām un saistībām, kas nepieciešamas, lai aizsargātu Kijivu un palīdzētu tai atgūt teritorijas. Krievijas ekonomikas noasiņošana ar stingrākām sankcijām un to izpildi, ir viens no veidiem, kā pārliecināt Putinu, ka viņa pārgalvības izmaksas būs augstākas, ilgs ilgāk un radīs vairāk sāpju, nekā Kremlis iedomājas.
