31 valstij ir jānostiprina savas robežas, iespējams, pat ar kodolieroču palīdzību. Sarežģītāks jautājums ir Ukrainas dalība. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Bloomberg apskatnieks Andreass Kluts
Jūlijā NATO sabiedrotie pulcēsies Viļņā uz otro samitu, kopš Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzsāka genocīda karu pret Ukrainu. Šoreiz to būs 31, pēc tam, kad Somija pievienojās klubam, reaģējot uz Putina kareivīgo rīcību. Kas viņiem ir jāizlemj?
Tā vai citādi jebkura diskusija skars Putinu. Viņa radītie neocarisma imperiālistiskie draudi apdraud ne tikai valstis, kas nav NATO sastāvā, piemēram, Ukrainu vai Moldovu, bet arī dalībvalstis, tostarp Igauniju, Latviju un Lietuvu. Un, lai gan daži Viļņas darba kārtības punkti nebūs pretrunīgi, citi rada dilemmas, kas var izrādīties velnišķīgas atkarībā no Ukrainas gaidāmās pavasara ofensīvas panākumiem vai neveiksmēm.
Vienkāršākais jautājums ir resursi. NATO tādu vajag vairāk. Līdz ar to sabiedrotajiem ir jāpanāk saistoša vienošanās par vismaz 2% no IKP tērēšanu savai militārajai darbībai – tas ir brīvas izvēles atskaites punkts, taču galvenais šeit ir disciplīna. Arī NATO vajadzētu būt lielākai teikšanai par to, kur šī nauda nonāk. Vienai valstij varētu likt būvēt mazāk zemūdeņu, citai vairāk ieguldīt kaujas lidmašīnās un tā tālāk. Mērķim vajadzētu pavērsienam pret Kremli, nevis kā raibai ordai, bet gan kā vienotam un saskaņotam kaujas spēkam.
Vēl svarīgāk ir tas, ka sabiedrotajiem ir oficiāli jāatsakās no savas vecās atturēšanas stratēģijas, izmantojot “sodu” vai “atriebību”. Šis modelis paredzēja, ka Krievijas uzbrukuma gadījumā ienaidnieks vispirms ieņems daļu NATO teritorijas. Tikai tad ASV un citi sabiedrotie steigsies palīgā, atbrīvos draugus un ar nospiedošu spēku padzīs Krieviju.
Iespējams, pretēji intuiīcijai, atturēšanai ar atriebību bija lielāka jēga iepriekšējā laika relatīvi mierīgajā laikmetā, ko iezīmēja 1997. gada Krievijas un NATO ”Pamatakts par savstarpējām attiecībām”. Tā priekšnoteikums bija tāds, ka Krievija un Rietumi “kopā veidos ilgstošu un visaptverošu mieru”, kura pamatā ir “savstarpēja uzticēšanās un sadarbība”. Krievija apņēmās Austrumeiropā izturēties pieklājīgi, un NATO ir apsolījusi neizvietot lielus spēkus vai baisus ieročus savās austrumu dalībvalstīs – un, protams, bez kodollādiņiem -, lai neapdraudētu un neprovocētu Kremli. Tas nozīmēja arī, ka sabiedrotie nevarēja apturēt Krievijas pārsteiguma uzbrukumu, pat ja viņi to vēlētos.
Putins vienpusēji iznīcināja pamatu šādai NATO domāšanai. Pirmkārt, viņš brīvprātīgi atteicās no dibināšanas akta, 2014. gadā sagrābjot Krimu un 2022. gadā iebrūkot pārējā Ukrainā. Otrkārt, viņa karaspēks, pastrādājot zvērības Bučā un citās ieņemtajās Ukrainas teritorijās, nodemonstrēja, kas sagaida baltiešus, poļus vai somus, kamēr viņi gaidīs, kad tiks atbrīvota pārējā NATO daļa. Ar atriebību vien vairs nepietiek.
Tādējādi NATO ir skaidri jāatbalsta “atturēšana ar šķēršļiem”. Tas nozīmē aizsargāt “katru collu” no NATO teritorijas, kas nozīmē, ka krievi ir jāaptur, pirms tie ieņem kādu teritoriju. Lai šāda atturēšana būtu ticama, NATO ir jābūt baismīgiem spēkiem ne tikai aizmugurē – piemēram, amerikāņu bāzēs un kodolšahtās Vācijā, bet arī frontes līnijās.
Pēc tam, kad Putins pārņēma Krimu, alianse spēra nelielu soli šajā virzienā, izveidojot tā saukto “paplašināto klātbūtni”. To veido četras daudznacionālas kaujas grupas Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā. Pērn aliansei pievienoja vēl četras – Bulgārijā, Ungārijā, Rumānijā un Slovākijā.
Bet šīs grupas ir mazas. Tās ir daļa no loģikas “neprovocē Putinu”, kuru viņš pats ir padarījis novecojušu, kļūstot par paranoiķi un aizvainojošu agresoru. Tādējādi NATO klātbūtnei priekšējās līnijās ir jākļūst par pastāvīgu kaujas spēku, kas sastāv no veselām, līdz zobiem bruņotām brigādēm, nevis vienkāršiem bataljoniem.
Tas rada jautājumu par kodolieročiem. Kopš iebrukuma Putins vairākkārt ir pārkāpis kodoltabu, piedraudot ar taktiskiem triecieniem. Burtiski šajās dienās viņš atkal paaugstināja likmes, paziņojot, ka izvietos kodolieročus kaimiņvalstī – un gandrīz vasaļvalstī – Baltkrievijā. (Iespējams, viņam jau ir kaujas galviņas Krievijas anklāvā Kaļiņingradā, starp Lietuvu un Poliju.)
NATO ir jāparāda Putinam, kā arī viņa potenciālajiem atdarinātājiem citur pasaulē, ka tā nekad nepieļaus kodoliebiedēšanu vai šantāžu. Citādi Putins tā turpinās, un citi režīmi, sākot ar Irānas mullām, centīsies iegūt paši savus kaujas lādiņus un kopēt viņu. Pasaule kļūs par kodolsērkociņu kastīti.
Tāpēc NATO būtu jāpaziņo par plāniem uzraudzīt jebkuru Putina īstenoto kodolieroču izplatīšanu. Ja viņš liks kaujas galviņas Baltkrievijā, tad NATO liks savas Baltijas valstīs vai Polijā.
Sāpīgākais jautājums attiecas uz Ukrainu. Nenoteiktība ir bijis faktors spriedzei starp Krieviju un Rietumiem vismaz kopš 2008.gada, kad alianse paziņoja, ka Ukraina un Gruzija “kļūs par dalībvalstīm”, bet kādā nenoteiktā laikā nākotnē. Taču Kijiva tika atstāta novārtā, kamēr Putins ļāva izvērsties savam stāstam, ka Rietumi cenšas ielenkt Krieviju.
Šodien ir spēcīgi argumenti Ukrainas uzņemšanai NATO. Pēc kara jebkurā gadījumā tai būs vajadzīgas drošības garantijas no Rietumiem. Un dalības izredzes – tāpat kā Briseles pagājušajā gadā solītās izredzes iestāties Eiropas Savienībā – paaugstinās ukraiņu morāli, kuri cīnās par savu nacionālo izdzīvošanu.
Tomēr ir arī spēcīgi argumenti pret 5. panta, savstarpējās aizsardzības klauzulas, attiecināšanu uz Ukrainu. Vienam no apsvērumiem, izsverot šo lēmumu, vajadzētu būt tam, vai tas padara aliansi stiprāku vai vājāku. Iespējams, par to nebija padomāts 2017. gadā, kad Melnkalne pievienojās NATO, taču tas bija pirms Putina iebrukuma. Somija patiešām padara NATO stiprāku, tāpat kā Zviedrija, neatkarīgi no tā, kurā brīdī tā pievienojas. Ukraina – nē.
Turklāt solījums uzņemt Ukrainu NATO kompromitētu vēl vienu imperatīvu. ASV un tās sabiedrotie nekad nedrīkst diktēt Kijivai savus aizsardzības mērķus vai miera sarunu nosacījumus. Bet, ja visi sabiedrotie zvērētu aizstāvēt Ukrainu, viņu likteņi būtu savstarpēji saistīti un NATO varētu ieraut pasauli Trešajā pasaules karā. Lai tas nenotiktu, Rietumiem nāktos iejaukties Ukrainas lēmumos.
Zināmā mērā, protams, Ukrainas un Eiropas likteņi jau ir saistīti. Tāpēc Rietumiem jāatbalsta Ukraina ar visu, kas tai ir, izņemot 5. pantu. Turklāt labākais, ko NATO var darīt, ir neatstāt Maskavai nekādas šaubas, ka jebkurš uzbrukums jebkuram sabiedrotajam novedīs pie Krievijas neizbēgamas sakāves.
