Ķīnas komunistiskās partijas pēdējā kongresā pasludinātā “pašpaļāvība” nez kāpēc vienmēr rada pastiprinātu uzmanību ārpolitikai. Tagad ir acīmredzams, ka Pekina pārliecinoši dodas Tuvo Austrumu trasē. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada žurnālists, eksperts Rietumvalstu un Ķīnas attiecību jautājumos Leonīds Pasternaks
Pasaules politikā teroristu grupējuma Hamas uzbrukums Izraēlai galvenokārt tiek uztverts ar ideoloģisku un zināmā mērā civilizācijas objektīvu. Jo īpaši demokrātiskas valstis ar attīstītu tirgus ekonomiku parasti atbalsta Izraēlu diplomātiskā un militāri politiskā līmenī karā pret palestīniešu kaujiniekiem un atzīst Jeruzalemes tiesības aizstāvēt savu suverenitāti. Šajā valstu grupā ietilpst ASV, Eiropas Savienība, Lielbritānija, Austrālija, Kanāda, Indija un citas rietumvalstis.
Autoritārā pasaule, kurā tradicionāli ietilpst Irāna, Kuba, Libāna, Sīrija un citas nedemokrātiskas valstis, gluži otrādi, izplata jau aukstā kara laikā apnikušās pliekanās tēzes par “Izraēlas armiju” un “nabaga palestīniešiem, kas cieš no Izraēlas imperiālistu kareivīgumu”. Šīs valstis galvenokārt ir Palestīnas valstiskuma pusē. Šķiet, ka Ķīna ir acīmredzama šīs grupas līdere. Pekina ir diezgan aktīvi izteikusies par Hamas karu pret Izraēlu.
Šķiet interesanti sekot līdzi potenciālās lielvalsts ĶTR ārpolitiskās pozīcijas dinamikai saistībā ar kārtējo Palestīnas un Izraēlas konflikta eskalāciju.
Kā Ķīna mainīja savu nostāju
Pirmajās kara dienās Ķīnas Ārlietu ministrija nāca klajā ar paziņojumu, kurā aicināja puses nekavējoties pārtraukt uguni un pāriet uz sarunu procesu. Pekina neiestājās nevienā konflikta pusē un aprobežojās ar aicinājumiem pēc miera un stabilitātes Tuvajos Austrumos. Tas nav pārsteidzoši: Ķīnai tradicionāli ir ciešas saites ar Izraēlu un saspīlētas attiecības ar musulmaņu pasauli kopumā – uiguru problēmas un iespējamās plaša mēroga islāma kā reliģijas apspiešanas dēļ visā ĶTR. Patiesībā tieši tāpēc Pekina nepārprotami centās izvairīties no pilnīgi nevajadzīgiem konfliktiem gan ar Izraēlu, gan ar palestīniešu pusi.
Ķīna uzstāja uz deeskalāciju un centās palikt neitrāla karā. Taču nebija pagājusi pat nedēļa kopš Ķīnas Ārlietu ministrijas oficiālo pārstāvju izteikumiem par nepieciešamību meklēt ceļus uz mieru, kad pēkšņi Pekina savu retoriku pēkšņi mainīja uz propalestīniski noskaņotu.
Pēkšņi Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji paziņoja, ka Izraēlas rīcība “pārsniedza pašaizsardzību”. Vans Ji uzsvēra, ka ” Izraēlai vajadzētu nopietni ņemt vērā starptautiskās sabiedrības un ANO ģenerālsekretāra aicinājumus un pārtraukt Gazas joslas iedzīvotāju kolektīvo sodīšanu.”
Ķīna faktiski ir aizstājusi pilnīgi adekvāto sākotnējo paziņojumu par nepieciešamību pāriet uz sarunām ar absolūti propagandas tēzēm no kreisās propagandas par “Izraēlas militāro” un tamlīdzīgām blēņām. Un, šķiet, tādējādi tā apšaubīja savu kā galvenā spēlētāja Tuvo Austrumu politikā reputāciju.
Rietumu analītiķi un eksperti starptautisko attiecību jomā pamatoti atzīmē, ka šāda Pekinas uzvedība pasaules arēnā tiek skaidrota ar autoritārās komunistiskās valdības vēlmi haotizēt globālo darba kārtību un radīt neskaidrības Tuvo Austrumu ārpolitikas sliedēs. Tas nozīmē, ka ĶTR apzināti atbalsta diktatorisko režīmu Palestīnā, vienkārši tāpēc, ka autoritāram režīmam vienmēr ir izdevīgāk atbalstīt to pašu autoritāro režīmu ārvalstīs, veidojot sava veida nedemokrātisku kopienu “ķēdi” un stiprinot savas pašas kopienu.
Kāpēc Ķīna mainīja savu nostāju?
Ķīnas Ārlietu ministrija ir pārliecināta, ka pastāv kāds ierobežojums, kas neļauj Izraēlai turpināt aizstāvēt savu suverenitāti karā pret teroristiem. Taču Ķīnas puse nekādi nepaskaidro, vai agresoriem no Gazas ir šāds limits. Šī nostāja skaidri parāda Pekinas attieksmi pret palestīniešu un Izraēlas konfliktu. Neraugoties uz iekšējām problēmām ar musulmaņu iedzīvotājiem un sarežģītajām attiecībām ar Irānu, Ķīna upurē attiecības ar Izraēlu par labu globālajai darba kārtībai – ASV vadītās Rietumu liberāli demokrātiskās pasaules cīņai pret jauno autoritāro nedemokrātisko pasauli, kuru vada ĶTR.
Ir svarīgi uzsvērt, ka Ķīnas pašreizējās aktivitātes Tuvo Austrumu ārpolitikas virzienā liecina par Pekinas ārkārtīgo interesi par šo nozīmīgo pasaules reģionu. Var apgalvot, ka Ķīna beidzot ir nonākusi Tuvajos Austrumos un nedomā pamest. Ķīniešu biedri visos iespējamos veidos cenšas izspiest no reģiona ASV un tās NATO un ES sabiedrotos. Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina vēlme uzspiest Vašingtonai sīvu konkurenci cīņā par pasaules hegemoniju vienkārši neatstāj nekādas manevra iespējas. Ķīnai ir jāpalielina sava klātbūtne uz planētas, tostarp Tuvajos Austrumos.
Kā raksta Financial Times, tieši pašreizējais Hamas karš pret Izraēlu ir kļuvis par stresa testu Pekinas ārpolitiskajām ambīcijām saistībā ar ASV un Ķīnas sacensībām par dominējošo stāvokli pasaules politikā un ekonomikā. Lieta ir tāda, ka ASV joprojām ir nesamērīgi liela nozīme Tuvo Austrumu politiskajā sistēmā. Izraēlas un ASV ciešās sabiedroto saites, kā arī citu partneru klātbūtne reģionā bloķē ĶTR jebkādas iespējas nostiprināties gan finansiāli un ekonomiski, gan politiski un diplomātiski.
Šķiet, ka pavisam vienkārša ārpolitikas lieta izvērtās par Ķīnas eksāmenu sesiju ar vairākiem nezināmajiem. Kā uzturēt labas attiecības ar Izraēlu? Kā jūs varat vienlaikus atbalstīt palestīniešu kaujiniekus un represēt uigurus, vienlaikus aizliedzot musulmaņiem lūgt? Un visbeidzot, kāds ir Ķīnas mēģinājumu galīgais mērķis pretstatīt divas pasaules – liberāli demokrātisko un autoritāri-totalitāro?
Visticamāk, Sji Dzjiņpinam būs jāatrod konstruktīvas atbildes uz šiem jautājumiem, lai virzītos uz “gaišas nākotnes” šķitumu. Tomēr viens ir skaidrs – diezin vai Ķīna nostāsies šajā karā cietušā, tas ir, Izraēlas, pusē. Demokrātijas un autokrātijas konfrontācija turpinās tieši Hamas un Izraēlas Aizsardzības spēku kaujas laukā. Tāda ir mūsdienu starptautisko attiecību realitāte. Tāda ir mūsdienu ideoloģijas realitāte.
