Pēdējās nedēļās vairāki mediji ziņoja , ka Irāna Krievijai slepeni piegādājusi savus izlūkošanas un trieciendronus Shahed 129, kas spēj nolidot 1700 kilometrus un pārvadāt daudzkārt vairāk munīcijas nekā slavenie turku Bayraktar. Mēs papētījām, kas tas par aparātu un kā Irāna, ilgus gadus pakļauta sankcijām, spēja izveidot tik efektīvu (vismaz uz papīra) lidmašīnu.
Informācija, ka Irāna Krievijai slepus piegādā ieročus, parādījusies jau iepriekš. To rakstīja The Guardian 2022. gada aprīlī . Tad runa bija par Irānas ražoto Bavar 373 RPG, prettanku raķešu, daudzkārtējās palaišanas raķešu sistēmu un pretgaisa raķešu sistēmu piegādi. Informācijas apstiprinājums nesekoja.
2022. gada 12. jūlijā ASV nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans brīfinga laikā sacīja, ka Irāna ir gatava piegādāt Krievijai simtiem bezpilota lidaparātu, no kuriem daži var tikt izmantoti karā pret Ukrainu. Irānas ārlietu ministrs Hoseins-Amirs Abdollajans iebilda, ka tā nav taisnība un Teherāna izvairās no jebkādiem soļiem, kas varētu novest pie tālākas eskalācijas Ukrainā.
2022. gada 24. jūlijā Censor.Net ukraiņu izdevums rakstīja, ka Teherāna tomēr nosūtīja savu bezpilota lidaparātu partiju uz Maskavu caur Kaspijas jūru. Un nākotnē bezpilota lidaparātus it kā plānots nogādāt uz Ukrainas robežām caur Astrahaņu un Volgogradu. Izmeklējumā ir norādīts, ka lielākā daļa nosūtīto bezpilota lidaparātu ir Shahed 129 smaga trieciena bezpilota lidaparāti.
Kādu dronu radīja irāņi?
Shahed 129, tāpat kā Bayraktar, ir vidēja augstuma operatīvi taktisks izlūkošanas un trieciendrons ar ilgu lidojuma ilgumu. Tas, ka drons ir “izlūkošanas trieciena”, nozīmē, ka lidaparāts var gan novērot ienaidnieku, izmantojot optiskās sistēmas, gan patstāvīgi trāpīt pretiniekam ar uz borta esošo munīciju. Operatīvi taktiskais nozīmē, ka drons var darboties ievērojamā attālumā no komandpunktiem, aizlidojot desmitu un pat simtu kilometru attālumā (ir jautājumi par Shahed 129 deklarēto darbības rādiusu 1700 kilometros, bet par to tālāk) . Visbeidzot, “vidēja augstuma” drons var pacelties 7-8 kilometrus, neiekļūstot MANPADS un vairuma maza darbības rādiusa pretgaisa raķešu sistēmu pārklājuma zonā.
Shahed 129 izstrāde sākās 2005. gadā. To radīja Irānas lidmašīnu ražotājs HESA, un aparāts sākotnēji tika saukts par HESA 100. Pēc tam tika pārdēvēts par Shahed 123, bet pēc tam par Shahed 129. Drona izskats dažiem avotiem deva pamatu uzskatīt , ka tas tika veidots pēc Izraēlas Hermes 450 parauga.
Pirmais bezpilota lidaparāta lidojums, kuram vēl nebija ieroču, notika 2011. gada 13. jūlijā, un 2013. gada oktobrī toreizējais Islāma revolucionārās gvardes korpusa komandieris Mohammeds Ali Džafari paziņoja , ka mašīnas masveida ražošana ir sākusies. Līdz tam laikam vairāki bezpilota lidaparāti bija uzbūvēti un nosūtīti testēšanai kā atbalsts Irānas spēkiem pilsoņu karā Sīrijā, kur tie pildīja izlūkošanas funkcijas. Laika gaitā droni bija aprīkoti ar vadāmiem ieročiem, un tie varēja veikt raķešu un bumbu triecienus. Tomēr Shahed 129 vēl nav piedalījies nevienā nopietnā konfliktā, tāpēc mašīnas patiesā efektivitāte ir neskaidra.
Cik dronu Irānai kopumā ir, nav precīzi zināms. Islāma Republika nelabprāt dalās ar informāciju par saviem progresīvajiem notikumiem, īpaši militāri rūpnieciskajā kompleksā. Saskaņā ar dažiem ziņojumiem kopumā tika pasūtīti līdz 40 droniem, kas jāpiegādā līdz 2024. gadam, un tie tiek būvēti ar ātrumu trīs aparāti gadā.
Shahed 129 ir 100 zirgspēku Rotax 914 dzinējs (gandrīz kā Bayraktar, kas izmanto gandrīz tādas pašas jaudas Rotax 912). Zināms, ka spēkstacija viņam nodrošina kreisēšanas ātrumu līdz 150 kilometriem stundā 24 stundas. Dronam ir optoelektroniskās iekārtas, kas ļauj “redzēt” dienu un nakti un pārraidīt datus reāllaikā – visas šīs īpašības ir diezgan raksturīgas operatīvi taktiskajam dronam.
Shahed 129 ir bruņots ar prettanku vadāmām raķetēm Sadid-1 ar televīzijas vadību (saskaņā ar elektroniskajā atmiņā ierakstīto norādītā mērķa attēlu), kā arī vadāmām bumbām Sadid-345. Šis ir gandrīz optimālais ieroču komplekts šādam dronam. Jautājums ir tikai par to, cik efektīvi drons to spēj izmantot pret īstu ienaidnieku – un šim nolūkam tas būs jātestē kaujā.
Ir jautājumi par drona īpašībām
Dažādos avotos, kā minēts iepriekš, Sahed 129 darbības rādiuss ir norādīts kā milzīgie 1700 kilometri. Gandrīz visiem līdzīgas klases droniem ir 100-200 kilometru darbības rādiuss, ieskaitot Bayraktar, Izraēlas Hermes un Krievijas Pacer. Fakts ir tāds, ka ar drona palaišanu debesīs nepietiek, tas ir arī jākontrolē. Un vadība, kas tiek veikta no zemes stacijas, neizmantojot satelītu, nav iedomājama 1000 kilometru vai vairāk attālumā – komandas vienkārši nesasniegs dronu.
Tūkstošiem kilometru nolido tikai droni, kas tiek vadīti ar satelīta palīdzību – taču šim nolūkam dronam jābūt ar antenu, kas vērsta uz augšu, uztverot signālus no kosmosa. Parasti šāda ierīce ir paslēpta bezpilota lidaparāta priekšpusē un ir diezgan liela, tāpēc ar satelītu vadāmiem droniem degunā ir ļoti raksturīgs kupris.
Ar Shahed 129 situācija ir dīvaina. Nevienā no iepriekšējo versiju ierīcēm nav kupris. Vēlākajā versijā viņš parādās, kas deva pamatu apgalvot , ka Islāma Republika, iespējams, ir saņēmusi no kosmosa vadītus dronus.
Bet, pirmkārt, praksē dronu lidojumi uz šādu diapazonu, cik zināms, nav veikti. Otrkārt, 1700 kilometru darbības rādiuss ir zināms jau sen – šos skaitļus Irānas brigādes ģenerālis Amirs Ali Hajizade paziņoja tālajā 2013. gadā, kad tika izmantotas drona agrīnās versijas (bez kupra).
Visticamāk, ka 1700 kilometri ir tikai attālums, ko drons var lidot vienā virzienā (ņemot vērā kreisēšanas ātrumu 150 km/h un lidojuma laiku 24 stundas, kopējais attālums, ko tas var veikt, ir aptuveni 3600 kilometri – tas ir, 1800 kilometri turp un atpakaļ). Protams, Shahed 129 lielāko daļu šī lidojuma veiks bez jebkādas kontroles, autopilotā var saskaitīt maksimumu. Jebkurā gadījumā nav apstiprinājuma informācijai, ka Shahed 129 kādreiz veica veiksmīgu lidojumu 1700 kilometru garumā un atgriezās.
Otrs jautājums ir par ieroču skaitu, ko drons var paņemt līdzi. Saskaņā ar deklarētajām īpašībām Shahed 129 kravnesība ir 400 kilogrami – pret 150 tam pašam Bayraktar. Tajā pašā laikā Irānas dronam ir vienāds kreisēšanas ātrums un tāda pati dzinēja jauda (apmēram 100 zirgspēki).
“Irāniešu” garums, augstums un spārnu plētums ir lielāks nekā “turkam”. Tas ir izgatavots no alumīnija un kompozītmateriāliem, tāpat kā vairums pasaulē izmantoto dronu. Kā Islāma Republikas drons ieguvis tik ievērojamu kravnesību, grūti pateikt – visticamāk, tas ir vienkārši pārvērtēts, tāpat kā darbības rādiuss.
Irānas drona optikas izcelsme nav zināma. Tieši optiskās sistēmas ir vissarežģītākā un dārgākā jebkura izlūkošanas un trieciena bezpilota lidaparāta sastāvdaļa, šodien tikai dažas valstis ražo šāda veida augstas kvalitātes iekārtas. Iespējams, sankcijām pakļautā Irāna varēja iegādāties nepieciešamās sistēmas ar “paralēlā importa” palīdzību.
Vai Krievijai ir līdzīgi droni?
Jā ir! Krievija ir izstrādājusi savu izlūkošanas un triecienu “Pacer”, kas pazīstams arī kā “Orion”.
Pēc raksturlielumiem tas ir līdzīgs visiem saviem kolēģiem (formāli zemāks par Shahed 129, bet mēs jau esam runājuši par “Irānas” deklarēto īpašību reālismu): 250 kilometru kaujas rādiuss, 200 kg kravnesības, 24 stundas lidojumā, koriģējamas bumbas un raķetes. Karā Ukrainā, tāpat kā vairums citu Krievijas vismodernāko ieroču, nezināmu iemeslu dēļ tas gandrīz nekad netiek izmantots. Nav precīzi zināms, cik no tiem saražots – iespējams, vairāki desmiti.
Gadījumā, ja Irāna piegādās bezpilota lidaparātu Shahed 129, izlūkošanas un trieciendronu skaits Krievijā palielināsies, taču diezin vai daudz. Ņemot vērā pieticīgo dronu ražošanas apjomu pašā Irānā, maz ticams, ka Islāma Republika nosūtīja Krievijai lielu dronu partiju.
