Kad vērienīgās Krievijas militārās operācijas Ukrainā jau bija pilnīgi acīmredzamas, tam, ko pats Putins tagad sauc par karu, daudzi Krievijas elites un opozīcijas mediji ilgu laiku neticēja tā reālai iespējai. 2021. gadā, kad likās, ka viss ir skaidrs, viņi neticēja. Jūlijā Putins uzrakstīja rakstu, kurā atklāti un detalizēti runāja par saviem mērķiem un iecerēm – viņi tam neticēja. Un, kad ”Vienotā Krievija” septembrī devās uz Domes vēlēšanām aizsardzības ministra vadībā, viņi tam neticēja. Viņi tam neticēja pat tad, kad gada beigās Kremlis izvirzīja ultimātu ASV un NATO… Šādi sava viedokļa izklāstu ievada pazīstamais Krievijas politiķis Grigorijs Javlinskis.
Un 24. februārī, kad tas viss sākās, viņi bija pārsteigti – “kurš gan varēja domāt?!”. Pārliecinājās, ka tā ir taisnība, nobijās, aizbēga, paslēpās …
“Specoperācija” Ukrainā turpinās gandrīz gadu. Šajā laikā abās pusēs gājuši bojā tūkstošiem cilvēku, tika iznīcinātas veselas pilsētas, miljoniem cilvēku kļuva par bēgļiem.
Taču šobrīd mūsu acu priekšā pilnā sparā rit gatavošanās vēl vērienīgākām militārām operācijām. Tajā pašā laikā visi galvenie dalībnieki – Maskava, Kijiva, Vašingtona, Brisele, NATO un kopā ar viņiem militarizēto fanu pūļi, kas sēž kafejnīcās un restorānos, viesnīcās un mājīgos dzīvokļos, kā arī daudzi tiešsaistes un citi mediji – visi pieprasa karadarbības turpināšanu, fantazē par kaut kādām uzvarām, sagūstījumiem un pagrieziena punktiem, aģitē uz jaunām ofensīvām.
“Domātāji”- sapņotāji no droša attāluma pagaidām mudina turpināt militārās operācijas līdz uzvarošam galam, pazīstamu žurnālu lappusēs stāsta par “skaisto nākotnes parlamentāro Krieviju” un “tiesu šoviem”. “Analītiķi” gudri un vēsi precizē, ka miera pieprasījuma vēl nav…
Un atkal, tāpat kā pirms gada, gandrīz neviens nesaprot – vai baidās teikt skaļi -, ka briesmas pieaug ļoti nopietni un, ka notiekošajam, tas ir, karadarbības turpināšanai, principā nav nekādu pozitīvu izredžu. Nekādu!
Ja tas viss turpināsies:
būs jauni mirušo tūkstoši;
iznīcināšana kļūs kritiska: ekonomika aktīvās karadarbības zonā un tai blakus esošajā lielajā teritorijā tiks neatgriezeniski iznīcināta līdz neatgriezeniskam apmēram;
pašlaik šķietami neierobežotās ārvalstu palīdzības plūsma uz Ukrainu neizbēgami vājināsies, pieaugot iznīcināšanas mērogam;
kauju radītās ekonomiskās problēmas būs daudz grūtākas nekā pat militārās, un daudzas no tām būs neatrisināmas;
notiks cilvēka potenciāla kritiska iznīcināšana, kas būs galvenās nelabojamās eskalācijas sekas;
riski, ka pieaugošais konflikts pāraugs pasaules karā, kļūs (un jau kļūst) pārmērīgi augsti.
Svarīgi saprast, ka 21. gadsimtā valsts un tās iedzīvotāju stāvoklis un labklājība vairs nav atkarīga no teritorijām vai pat no dabas resursiem, bet gan no tā, kādu vietu pasaulē ieņem valsts. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā cilvēkkapitālam ir galvenā loma. Tautas nākotne ir atkarīga no cilvēkiem, viņu brīvības, radošuma un izglītības.
Un nevajadzētu vilkt paralēles starp to, kas šobrīd notiek Ukrainā, un Otrā pasaules kara notikumiem.
Nekad agrāk kodolvalsts nav bijusi iesaistīta lielā militārā sadursmē, kurā tiktu skartas tās vitālās intereses un izredzes. Tas ir reāls drauds.
Putins par savu gatavību izmantot kodolieročus tieši runājis ne reizi vien, pēdējā laikā arī ne reizi vien. Nevajag dzīt situāciju stūrī. Jāpārtrauc.
Ir zināms, ka daudziem teritoriālajiem konfliktiem nav gala. Ir tikai viens veiksmīgs teritoriālā miera piemērs, un tā ir Eiropas Savienība. Eiropas valstu apvienošanās ir padarījusi politiski vienaldzīgu, kuras teritorijā tagad atrodas Elzasa un Lotringa, par tiesībām iegūt teritoriju, kuras teritorijā dzīvību atdeva daudzi tūkstoši franču un vāciešu. Visu ES dalībvalstu pieņemtā ideja, saskaņā ar kuru cilvēka dzīvība, cieņa un tiesības tiek vērtētas augstāk par jebkādām valstu robežām, ir kļuvusi par miera garantiju Eiropā.
Tāda ir mūsdienu dzīves jēga. Agri vai vēlu Krievija, Ukraina un Baltkrievija nonāks pie tā – pie mierīgas līdzāspastāvēšanas savā starpā un ar citām Eiropas valstīm. Tas ir nealternatīvs ceļš uz mieru. Bet šis ceļš ir grūts un garš.
Ko tagad darīt? Apturēt! Viss pārējais ir stulbas un ļoti bīstamas ilūzijas.
Noslēgt pamiera līgumu. Pārstāt slepkavot cilvēkus!
Uguns pārtraukšanas līguma noslēgšana nav saistīta ar līgumu, ne par mieru un pat ne par pamieru vai plaša mēroga dialogu. Tā ir politiska prasība, kuras mērķis ir glābt dzīvības. Tas šodien ir galvenais.
Vienošanās par uguns pārtraukšanu ir visprovizoriskākais, pats pirmais solis ceļā uz izlīguma sākšanu. Kamēr notiek cīņas un cilvēki mirst, nekādiem mēģinājumiem diskusijās vai sarunās nav jēgas. Tāpēc šajos apstākļos pamiera vienošanās neizbēgami ir pirmais solis jebkurai pozitīvai notikumu attīstībai.
Vienošanās par uguns pārtraukšanu ir politiska prasība, kuras īstenošana pilnībā atkarīga no lēmumu pieņēmēju vēlmes un izpratnes. Praktiski to var īstenot tikai tad, ja vismaz Putins, Zelenskis, Baidens un ES un NATO vadība vēlas to darīt. Bet problēma ir tā, ka neviens no viņiem tagad neizrāda tādu vēlmi. Līdz šim visas puses plāno turpināt liela mēroga karadarbību, kļūdaini rēķinoties ar militāru uzvaru, kas mūsdienu apstākļos nevienam nav sasniedzama. Tāpēc mums ir jāuzstāj: ir nepieciešams pamiers! Ja tas nenotiks, sekas būs katastrofālas un, visticamāk, kā jau minēts, neatgriezeniski destruktīvas.
Un pats galvenais, cilvēki, kas katru stundu mirst šajā katastrofā, nekad netiks atgriezti: ne pusotru gadu vecā Makara un 15 gadus vecā Anija no Dņipro, ne 5 gadus vecā Milana no Doņeckas, ne 9 gadus vecais Ivans un 8 gadus vecā Ņina no Jeiskas.
Karadarbības turpināšana jebkurā formā – ofensīvā vai pozicionālā – nesola nekādu pozitīvu notikumu attīstību ne Krievijai, ne Ukrainai, ne Rietumvalstīm. Turpinājums ir nebeidzama un nelabojama traģēdija. Izbeigt konfliktu “kaujas laukā”, kā daži sapņo, neizdosies. Putina valsts neapstāsies ne pie kā. Tā rezultātā Krievija nekļūs bezspēcīga …. Tā paliks viena no divām lielākajām kodolvalstīm pasaulē.
Bet, lūk, atņemt izredzes Ukrainai, kas pēdējā gada laikā, pēc visu pasaules ekspertu domām, “pirmo reizi mūsdienu vēsturē kļuvusi par nozīmīgu valsti Centrāleiropā”, radot šaubas par iespēju atjaunot tās ekonomiku karadarbības dēļ, ir diezgan iespējams. Jums pie tā nav jānoved.
Šodien ir skaidrs, ka tas viss ir jāpārtrauc. Visiem. Un tad mēģiniet runāt. Galvenais, lai cilvēki šajā laikā netiktu nogalināti.
Tikai tā var apspriest teritoriālos jautājumus, robežas, karaspēka pārvietošanu… Tad būs vajadzīga diplomātija – skarba, grūta, ar neveiksmēm un ierobežojumiem. Mēs visi esam nonākuši situācijā, kurā mums paliek vai nu sliktas, vai vēl sliktākas iespējas. Labu variantu vairs nav.
Tomēr joprojām pastāv iespēja, kad jūs varat iztikt bez jauniem kolosāliem upuriem – tas ir nekavējoties pārtraukt karadarbību. Un prasība izmantot šo iespēju tagad būtu jāiesniedz visiem, kas nevēlas nogalināt nevainīgus cilvēkus un nevēlas, lai tas tiktu darīts viņa vārdā. Paziņojiet savu nostāju, izmantojot visus pieejamos līdzekļus.
Kliedz uz katra stūra: Atjēdzieties! Pārtrauciet!
