Viņu mīl vairāk, viņai ir veiksmīgāka karjera, un viņi katru mēnesi ceļo – sevis salīdzināšana ar citiem var sabojāt garastāvokli un nedot nekādu labumu. Psihologi paskaidro, no kurienes nāk šis ieradums un kā ar to cīnīties.
Salīdzināšana ir dabiska
Salīdzināt sevi ar citiem ne vienmēr ir slikti. Šī spēja palīdz sabiedrībai saglabāt līdzsvaru un cilvēkiem mācīties un veidot attiecības. Salīdzinājumi palīdz:
Apgūt zināšanas. Cilvēki pretstata sevi ar citiem un caur to attīstās. Tas ir kā mācīties no citu kļūdām, tikai plašākā nozīmē – iegūt prasmes, vērojot tos, kam tās jau piemīt. Piemēram, bērns vēro, kā vecāki ar karoti ēd zupu, un sāk to lietot pats. Praktikants vēro, kā viņa kolēģi aizpilda atskaiti, un mācās, kā to izdarīt pats.
Novērtēt savas spējas un sasniegumus. Mums nav kaut kur pierakstīti veiksmes standarti: nav skaidrs, cik smagi jāstrādā, kādā vecumā jāpērk dzīvoklis un cik draugiem jābūt, lai tevi uzskatītu par veiksmīgu. Lai pārliecinātos, ka pašu dzīvē viss notiek “kā jānotiek”, cilvēki salīdzina sevi ar citiem.
Apstiprināt savu taisnību un labot kursu. Ir nepatīkami kļūdīties, un ir nepatīkami arī nepiekrist apkārtējiem. Tāpēc cilvēki salīdzina savu pārliecību ar citu pārliecību un saziņas laikā vajadzības gadījumā koriģē savu uzvedību. Tas palīdz mums sadzīvot vienam ar otru. Tā sabiedrība veido normas un saglabā iekšējo līdzsvaru.
Visbiežāk cilvēks salīdzina sevi ar tiem, kas viņam ir līdzīgi – ar savu atsauces grupu.
Mums ir jābūt daļai no kopienas. Tāpēc mēs meklējam cilvēkus ar tādām pašām vērtībām un interesēm kā mums vai ar līdzīgu sociālo statusu – komunikācija ar viņiem, visticamāk, būs dziļa un savstarpējas sapratnes pilna. Mēs koncentrējamies uz šiem cilvēkiem. Atsauces grupa kļūst par sākumpunktu: tās ietekmē veidojas mūsu vērtības un mēs pieņemam lēmumus.
Turklāt salīdzināšana pat starp līdzīgiem cilvēkiem ne vienmēr ir vienāda. Jūs varat salīdzināt sevi ar kādu, kurš šķiet veiksmīgāks, vai, gluži pretēji, ar kādu, kurš ir sasniedzis daudz mazāk. Piemēram, grūtos brīžos ir vieglāk salīdzināt sevi ar tiem, kam klājas vēl sliktāk – tas palīdz mums nomierināties, vismaz uz brīdi. Dažreiz cilvēki skatās uz tiem, kuriem ir mazāk panākumu, lai pašapliecinātos. Vai, gluži pretēji, viņi izvēlas sevi salīdzināt ar labākajiem, meklējot standartu, kam sekot.
Kaut arī skatīties uz citiem nav nekas nepareizs, problēmas rodas, kad salīdzinājumi kļūst pārmērīgi un sāk traucēt dzīvi.
Kas liek mums pastāvīgi salīdzināt?
Tendence pastāvīgi salīdzināt sevi ar citiem reti pastāv vakuumā. Parasti to izraisa citas psiholoģiskas problēmas, kas arī pasliktina cilvēka dzīvi. Šeit ir dažas no tām:
Zema pašapziņa. Cilvēks, kurš cieš no šaubām par sevi, pastāvīgi meklē apstiprinājumu savai vērtībai. Ārējais apstiprinājums mazina iekšējo pieredzi, bet tikai uz laiku.
Sociālā trauksme. Cilvēks, kurš no tā cieš, baidās tikt atstumts, tāpēc viņam ir ārkārtīgi svarīgs citu cilvēku vērtējums.
Narcisms. Cilvēkiem ar spēcīgām narcistiskām iezīmēm var rasties sāpīga nepieciešamība pastāvīgi apstiprināt savu vērtību. Jūtot dziļu iekšēju ievainojamību un kaunu, viņi rīkojas, lai to kompensētu.
Skaudība. Šo sajūtu bieži izraisa nepiepildītas vēlmes, un ne vienmēr tās izdodas realizēt. Piemēram, cilvēku kaitina kolēģis, kurš uzņemas iniciatīvu. Sarunās ar draugiem viņš pat sauc viņu par “izlēcēju”. Tomēr dziļi dvēselē viņš vēlas sevi pierādīt un iegūt atzinību. Šeit ir svarīgi analizēt nepatīkamās reakcijas iemeslus, lai saprastu, kā jums trūkst, un sniegt to sev.
Vientulības sajūta. Tā parādās, ja komunikācijas faktiskais daudzums vai kvalitāte neatbilst individuālajai normai. Lai arī katram ir sava norma, tā veidojas, salīdzinot ar citiem. Vientuļiem cilvēkiem, visticamāk, ir ieradums salīdzināt un viņi var justies sliktāk, ja, piemēram, savā ziņu plūsmā ierauga fotoattēlu no ballītes, uz kuru viņi netika uzaicināti. Tomēr salīdzinājums var arī palīdzēt. Psihologi no ASV, Lielbritānijas un Polijas atklājuši , ka mazāk vientulības izjūt tie, kuri uzskata, ka viņu attiecības ar mīļajiem ir labākas par citiem (vai tādas, kādas tiem bijušas agrāk).
Bailes palaist garām (fear of missing out, FOMO). Cilvēkam, kurš no tā cieš, nepieciešams apstiprinājums, ka patiesībā viņam nekā netrūkst – un atkal neiztiek bez salīdzinājumiem. Problēma ir tā, ka, ritinot sociālo tīklu papildu stundu, mēģinot nomierināties, cilvēks tikai baro savu FOMO.
Perfekcionisms. Perfekcionists uzskata, ka viņš tiks noraidīts, ja viņš nebūs ideāls, un pastāvīgi baidās, ka tas notiks. Tāpēc viņš izvirza sev bezkompromisa prasības. Tomēr pūles to nepadara vieglāk: lai arī kādi būtu panākumi, perfekcionistam tie šķitīs nenozīmīgi.
Tieksme pēc salīdzināšanas, tāpat kā daudzas citas tieksmes, veidojas bērnībā. Trīs vai četru gadu vecumā bērns strauji apzinās savu individualitāti un liek pamatus sevis uztveršanai caur attiecību ar pasauli prizmu. Tas, kā cilvēks dzīvo šajā posmā, noteiks viņa pašcieņu. Rezultātu ietekmē nozīmīgu pieaugušo uzvedība. Bērns, kura vecāki nemitīgi atkārto: “Bet Ilzes rokraksts ir labāks” vai “Jānis palīdz mammai mājas darbos, bet tu to nedari”, var izaugt par pieaugušo, kurš pastāvīgi salīdzina sevi ar Ilzi un Jāni.
Bet dažreiz arī vide ir atbildīga par sāpīgiem salīdzinājumiem. Tas notiek, kad cilvēks nonāk sabiedrībā, kurā valda liela konkurence – piemēram, augstskolā vai darbā. Ja cilvēki viens otru vērtē tikai pēc veiksmes kritērija, un cilvēkam ir svarīgi palikt šajā kopienā, tad viņš droši vien pieņems spēles noteikumus.
Pārmērīgu salīdzinājumu sekas
Ja ar salīdzināšanas ieradumu nedarīt neko, tas ar gadiem var kļūt stiprāks. Sevis salīdzināšana ar citiem katru dienu var sabojāt garastāvokli un nedot cilvēkam nekādu labumu un pat nodarīt kaitējumu:
Pašvērtējums var pazemināties. Pastāvīga salīdzināšana par labu citiem rada labvēlīgu augsni paškritikai un grauj pašapziņu. Un tas, savukārt, ietekmē to, cik aktīvi un produktīvi esam.
Jūs varat emocionāli izsmelties. Ciešana no mazvērtības sajūtas un pastāvīga skaudība pret tiem, kuri ir sasnieguši vairāk, var izraisīt izdegšanu, trauksmi un depresiju.
Pastāv risks tikt pārņemtam veiksmes ilūzijā. Riska grupā ietilpst tie, kuri salīdzināšanas laikā vienmēr nostāda sevi izdevīgā stāvoklī. Salīdzināšana ar kādu, kurš ir mazāk veiksmīgs, izraisa patīkamas emocijas, tāpēc tas viegli kļūst par ieradumu. Var rasties ilūzija, ka daudz kas jau ir sasniegts. Tad var vājināties motivācija un vēlme pārvarēt grūtības attīstības labad un cilvēkam būs grūtāk sasniegt savus mērķus.
Jūs varat zaudēt motivāciju darbā. Grūtāk ir veidot karjeru, ja daļu enerģijas konsekventi tērē, domājot par veiksmīgākiem kolēģiem un veiksmīgākiem konkurentiem.
Saasinās sociālā trauksme. Cilvēkam, kurš sevi uzskata par neveiksminieku, ir grūtāk atrasties sabiedrībā. Vai ir patīkami stāvēt pie kases, gaidīt pirkumu un domāt par pārdevēju: “Viņš nepārprotami skatās uz mani ar nicinājumu”?
Attiecības ar mīļajiem var pasliktināties. Salīdzinājumi cilvēkā var veidoties uzpūstas prasības pret sevi un savu partneri: neapmierinātība atradīs izeju nepamatotā kritikā un strīdos. Piemēram, kad vienam pastāvīgi gribas “ne sliktāk par saviem draugiem” vai pat “kā filmās”, bet otrs ar visu ir apmierināts, rodas konflikti – tad samazinās kopā pavadītā laika kvalitāte un zūd uzticēšanās.
Salīdzinājumi var novest pie sevis pazaudēšanas. Citu cilvēku standartu dzīšanās neļauj jums sasniegt savus mērķus. Pat ja cilvēks kļūst par to, kam viņš dzinās pakaļ, viņš, iespējams, nekad neuzzinās, kas viņš patiesībā gribēja būt.
Cilvēkiem bieži šķiet, ka visi ir vienādos apstākļos – un tad cita veiksme tiek uztverta vēl sāpīgāk . Labā ziņa ir tā, ka problēmu var atrisināt.
Kā pārtraukt salīdzināšanu
Pilnībā atbrīvoties no salīdzināšanas nav iespējams. Bet jūs varat mēģināt to pielāgot sev. :Ko varat darīt?
Atrodiet problēmas saknes. Pirmais solis ir saprast iemeslus, kas tieši jums liek salīdzināt sevi ar citiem. Un tas nav tik vienkārši: jums ir jāatrisina mudžeklis no paša sākuma, burtiski jāsaprot, kā jūs to iemācījāties. Aiz jautājuma “Kāpēc tas tā ir?” sekos jautājums “Kā tas darbojas?”. Jo detalizētāka atbilde, jo labāk. Bet jums vajadzētu sagatavoties psihes pretestībai.
Koncentrējieties uz personīgo. Var būt noderīgi koncentrēt uzmanību uz saviem mērķiem un vērtībām un to, kas sniedz jums gandarījumu. Ir vērts apzināti atteikties no ierastajiem veiksmes kritērijiem, kas uzspiesti no ārpuses. Pārbaudiet tos uz izturību. Pajautājiet sev: “Vai es patiešām mīlu to, ko vēlos?” Ja atbilde ir jā, pajautājiet sev: “Kā jūs to sapratāt?” Un ja nē: “Kāpēc tas tā ir?” Jautājiet, kāpēc, līdz nonākat pie būtības.
Atrodiet līdzīgi domājošus cilvēkus. Labvēlīga sociālā vide ir ļoti svarīga, īpaši tad, kad cenšamies izprast sevi un pierast pie jaunām lietām.
Analizējiet mediju saturu. Attīstiet spēju analizēt un kritizēt informāciju, kas nāk no plašsaziņas līdzekļiem un sociālajiem tīkliem. Bez tā manipulācijas nevar atpazīt. Sociālie mediji mudina salīdzināt ar citiem. Ir svarīgi uzraudzīt tajos pavadīto laiku un pievērst uzmanību emocijām, kas rodas, ritinot plūsmu.
Fiksējiet izmaiņas – gan veiksmīgas, gan neveiksmīgas. Tad pēc gada, diviem vai 10 gadiem jūs paskatīsities uz sevi no malas un redzēsiet garo ceļu, ko esat nogājuši šajā laikā.
Konsultējieties ar speciālistu. Ja problēma šķiet nepārvarama, meklējiet profesionālu atbalstu. Psihoterapeits palīdzēs izprast jūsu salīdzināšanas tendences pamatcēloņus un atrast veidus, kā to pārvarēt.
