Pēc ASV karaspēka izvešanas no Afganistānas daudzi kaujinieki, kas sadarbojās ar amerikāņiem, iekļāvās Krievijas karaspēkā. Šādi savu redzējumu ievada atvaļinātais ASV Speciālo spēku (Zaļās beretes) karavīrs Tomass Kasa.
Esmu amerikāņu specvienības karavīrs, brīvprātīgais, labi apzinos šīs profesijas bīstamību – nodienēju 14 gadus. Un es palīdzēju izveidot Vladimira Putina ārzemju leģionu.
Zaļās beretes, kas 2001. gadā gāza talibus, nav reindžeri vai ”jūras kotiki”. Mēs specializējamies apmācībā un cīņās kopā ar vietējiem spēkiem, un mūsu lielākais spēks ir uzticēšanās un draudzība. Gadiem ilgi Zaļās beretes un Afganistānas Nacionālā armija ir bijusi galvenā karā pret talibiem. Šī partnerība tika izveidota ar milzīgām izmaksām daudzu amerikāņu un afgāņu dzīvē.
Pēc ātrās aiziešanas no Afganistānas un jēgpilna valsts atbalsta trūkuma bezpeļņas organizācijām, kas palīdzēja mūsu bijušajiem sabiedrotajiem, daudzi no šiem labi apmācītajiem komandos ir iesaistījušies kaujās Krievijas armijas sastāvā Ukrainā. 20 000–30 000 cilvēku, kurus esam apmācījuši, stabila alga un talibu solījums par patvērumu bieži vien ir pārāk izdevīgi, lai tos laistu garām, pat ja šī visa cena ir atgriešanās pie kaujām.
Kamēr nākamais Kongress gatavojas izmeklēt, kas izraisīja šādu katastrofu karaspēka izvešanā no Afganistānas, tam būtu jāpārbauda ne tikai gatavošanās tām dramatiskajām dienām 2021. gada augustā, kad talibi ielauzās Kabulā, bet arī to, kas notika un kas notiek pēc viņu uzvaras. Kā talibi aktīvi medī tos, kas apsargāja amerikāņu karaspēku. Kā afgāņi ir spiesti maksāt gandrīz 600 dolārus par nosacīto atbrīvošanu humānu apsvērumu dēļ par katru ieslodzīto, kā ukraiņi atteicās maksāt – un mūsu valdība uz to visu pievēra acis.
Pēc karaspēka izvešanas – šausmīgas zvērības un kļūdas – es nedomāju, ka varētu tikt pārkāptas vēl vairāk sarkano līniju, ka varētu nodarīt lielāku ļaunumu tiem, kas dienēja vai strādāja Afganistānā, lai glābtu savus sabiedrotos.
Bet tagad esam palikuši vieni ar šo sirdi plosošo faktu: mūsu bijušie tuvākie partneri tagad lej asinis Krievijas labā.
Mums to vajadzēja paredzēt: mēs pametām savus tuvākos partnerus, kāda viņiem bija izvēle? Tie, kas palika Afganistānā, cieš no nabadzības, bada un talibu vajāšanas. Putins, lai cik aizdomīgi būtu viņa solījumi, dod viņiem cerību. Ja viņi cīnās par Krieviju, viņu ģimenes var dzīvot labākos apstākļos – un viņi var arī nopelnīt 1500 USD pabalstu par kolēģu vervēšanu un saņemtu Krievijas pilsonību. Ironija ir tāda, ka tos, kas dosies uz priekšējām līnijām Donbasā, saplosīs tieši Amerikā ražotie ieroči, kas viņus kādreiz atbalstīja kaujā.
Es nevaru vainot tos Afganistānas desantniekus, kuri cīnās par Krieviju; Man nav tiesību aizliegt viņiem cīnīties par izdzīvošanu. Tas ir gudrs un viltīgs Putina gājiens, kas palielina savas armijas letalitāti frontes līnijās, neriskējot ar krievu dzīvībām. Šie karavīri nav amatieri, iesauktie vai notiesātie. Šī ir kaujās pārbaudīta speciālo spēku vienība, ko apmācījuši Amerikas labākie speciālisti. Viņu varbūt ir par maz, lai pavērstu Krievijas kara svarus, taču viņi ir kompetenti.
Ukraiņi mirs no viņu rokām.
Arī talibi noteikti priecājas: pretošanās kustības bīstamākais kodols bēg no valsts. Un mūsu nacionālais negods paliks vēsturē, un uzdevums iekarot sabiedroto – tagadējo un nākotnes – uzticību būs grūtāks un bīstamāks.
Traģēdiju pastiprina fakts, ka palīgā steidzas brīvprātīgo armija, vietējās organizācijas un mazas bezpeļņas organizācijas (tostarp viena, kuru dibināju). Taču mēs ik uz soļa saskaramies ar gļēvulību, politisko disfunkciju un resursu trūkumu. Jūlijā videokonferences laikā ar dažādu nevalstisko organizāciju pārstāvjiem valsts sekretārs Entonijs Blinkens izteica pateicību šīm grupām, ASV Valsts departamenta vārdā sakot, ka “mums ir nepieciešams, lai jūs turpinātu to darīt”.
Bet kāpēc? Kāpēc amerikāņu civiliedzīvotājiem, veterāniem un aktīvā dienesta karavīriem ir pienākums veltīt savu laiku un resursus mūsu tautas goda atjaunošanai? Mērķtiecīga palīdzība afgāņiem nesāksies vismaz līdz 2023. gada vidum, faktiski nolemjot nāvei simtiem cilvēku, kurus būtu bijis iespējams izglābt ar tūlītēju un izlēmīgu rīcību. Ar palīdzību “kaut kad 2023. gadā” nepietiek. Viņiem to vajag tagad.
Ja ASV vadītāji gatavojas mazgāt rokas nevainībā par to, kas notiek Afganistānā, viņiem vismaz jāatbalsta nevalstiskās organizācijas, kas uzņēmušās šo darbu viņu vietā.
Es nezinu, vai mūsu pūles Afganistānā bija veltīgas. Es redzu uzlabojumus infrastruktūrā, vesela sieviešu un meiteņu paaudze ir izglītota. “Zaļo berešu” moto ir – “De Oppresso Liber” – “atbrīvojiet apspiestos”. Valsts, kuras brīvības dēļ mēs izlējām asinis, ir pazudusi, un pašus ieročus, kurus mēs radījām, izmanto tirānija.
Mūsu mēģinājumi ierobežot šīs valsts mēroga morālās neveiksmes sekas ir kā stafetes, kurās neviens nevēlas mums pārņemt stafeti. Mums – nevalstiskajām organizācijām – tas ir apnicis. Apnicis aizturēt dusmas, noguris no birokrātijas. Es varu tikai iedomāties, kāda nodevība ir jāiztur mūsu Afganistānas kolēģiem. Bet man nav nekā cita, ko viņiem dot. Es upurēju finanses, karjeras iespējas medicīnā.
Un, lai saglabātu līdzsvaru, man bieži šķiet, ka man ir jāvalkā maska, kas slēpj kaunu, pazemojumu un dusmas. Ja es gribu palīdzību no Veterānu apvienības, es meloju. Es meloju par savām dusmām kaut kur netālu no Kandahāras, ka to izraisīja talibi, nevis tas, kas notika tālāk.
Es ceru, ka Kongress var palīdzēt mūsu nācijai sākt dziedināšanu, pildot solījumus, ko esam devuši tiem, kas devās cīņā mūsu vārdā. Tas ir mazākais, ko varam darīt, jo, ja mēs saviem sabiedrotajiem nepiedāvāsim cerību un konkrētu rīcību, to darīs kāds, piemēram, Vladimirs Putins.
