“Kara partija” pret “Miera partiju” – sabiedriskā doma un Krievijas atbalsta līmenis pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Eksperti par to, vai ir iespējams mainīt krievu vairākuma attieksmi pret karu
Viena no Mihaila Gorbačova demokrātiskajām reformām bija organizācijas, ko sauca par “pirmo padomju Gallapa institūciju” – Vissavienības sabiedriskās domas izpētes centra (VCIOM) izveidošana, vēlāk parādījās arī citas.
Putina valdīšanas gados vairums Krievijas neatkarīgo sabiedriskās domas dienestu tika izspiesti no tirgus vai slēgti: VCIOM tika iecelts jauns direktors, nāca “oficiālās atskaites”, kuras balstīja prokremlisko organizāciju “aptaujas”, to rezultātus aktīvi atkārtoja propaganda.
Sociologi un pētnieki Krievijā, un tagad arī ārpus tās, neatsakās no mēģinājumiem izmantot sarežģītas profesionālas metodes un paņēmienus, lai vāktu, analizētu un interpretētu datus par krievu sabiedriskās apziņas struktūru un tās izmaiņām.
Viena no šādiem pētniekiem ir Jeļena Koņeva, neatkarīgās pētniecības aģentūras ExtremeScan dibinātāja un iepriekš – “pirmās VCIOM” direktora vietniece, kā arī labi zināmā Krievijas uzņēmuma KOMKON dibinātāja un vadītāja, kas specializējas mārketinga un mediju izpētē.
Jeļena Koņeva komentēja savu un citu līdzīgu pētījumu rezultātus. Viņasprāt, karš “atdzīvināja vairākas privātas pētnieku iniciatīvas”, neskatoties uz “represīvo fonu”.
“Analītiķi ir iemācījušies ar to tikt galā. Piemēram, jautājumā par atbalstu karam mēs dodam iespēju izvairīties no atbildes un jautāt: “Vai jūs atbalstāt / neatbalstāt speciālo militāro operāciju / jums ir grūti atbildēt vai nevēlaties atbildēt uz šo jautājumu? Jaunā aptaujas pozīcija “Negribu atbildēt uz šo jautājumu” mūsdienās ir teju vai protests. Būtībā tā ir to cilvēku atbilde, kuri nepiekrīt karam. Kā teica kāds respondents: “paldies par iespēju neliecināt pret sevi,” sacīja Koņeva.
16 mēnešus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā vairāk nekā puse aptaujāto teica, ka atbalsta to, un tikai piektā daļa (20%) – “pret”, lai gan arī šeit ir vērojama lejupejoša tendence: atbalsts karam no šī gada maija līdz jūnijam samazinājās par 9 procentpunktiem (p.p.), savukārt to respondentu skaits, kuri teica, ka Krievijai “jāpārtrauc karadarbība, vienlaikus saglabājot okupētās teritorijas”, kopš pagājušās vasaras ir vairāk nekā dubultojies (28% pret 11 % iepriekš).
“Uzdevums, kas ir pētnieku priekšā,” saka Jeļena Koņeva, “ir izpētīt Ukrainas kara “galvenās atbalsta grupas” vai, kā to sauc Krievijā, “speciālās militārās operācijas” struktūru.
“Apzinoties tā neviendabīgumu, mēs apvienojām galveno jautājumu ar citiem, kas apstiprina šī atbalsta būtiskumu. Piemēram, cilvēks saka: “Es atbalstu”, bet tajā pašā laikā, atbildot uz papildjautājumiem, paziņo, ka “nav gatavs karot”, “nav gatavs ziedot armijai”, vai ”negaida ieguvumus no iespējamās uzvaras”, – metodi skaidroja Jeļena Koneva.
Viņa uzsvēra, ka cenzūras un pieaugošo represiju apstākļos ir obligāti jāskatās uz respondentu attieksmi pret karu divos līmeņos: deklaratīvā (atbildot uz tiešiem jautājumiem) un reāla “atbalsta konkrētiem politiskiem lēmumiem un viedokļiem ar promilitāru raksturu”.
Rezultātā papildu jautājumi nogrieza “svārstīgos un deklarējošos” un ļāva pētniekiem tos izmantot, lai identificētu “atbalsta kodolu” robežās no 30-35% no kopējā respondentu skaita. Tie patiešām ir “pārliecināti kara atbalstītāji”. Nogriežot viņus, kā arī iepriekš minētos kara pretiniekus, nebija grūti nonākt pie ļoti interesanta rādītāja – 20% atbalsta karu tikai deklaratīvā līmenī, lai gan viņi pievieno savu daļu kopējam atbalstam.
“Mūsu kolēģi ”Publiskās socioloģijas laboratorijā” (neatkarīga kvalitatīvu pētījumu grupa) runā par kara uztveres sarežģīto raksturu indivīda līmenī: lielākā daļa krievu “atbalsta” un “neatbalsta” karu vienlaikus. Krievijas iedzīvotāju attieksmei pret karu ir “raiba” un pretrunīga rakstura, un tā sastāv no argumentiem un naratīviem gan no vienas puses, gan no otras puses,” stāsta Jeļena Koņeva.
Pēc ekspertes domām, attieksmju dinamikā pret karu pavērsiens noticis pagājušā gada vidū, aptuveni no jūnija beigām.
“Pēc vienu iedvesmotības un citu naida nāca sapratne, ka notiekošais nav īsa militāra “operācija”, bet gan īsts karš, un tas būs uz ilgu laiku. Sākās nogurums un apātija. Psiholoģiskie “vairāki mēneši”, kam cilvēki ticēja kara sākumā, ir beigušies. Krievijas armiju vajāja neveiksmes frontē. Kara materiālās sekas kļuva arvien jūtamākas. Piegādes, ko radīja panisks pieprasījums, ir atguvušās, bet cenas ir dramatiski pieaugušas. Taču uz uzņēmumu slēgšanas, ārvalstu uzņēmumu aiziešanas, bezdarba pieauguma, atlaišanas pabalstu izbeigšanās fona, notika daudzvirzienu procesi: pielāgošanās jaunai situācijai (atbildes uz jautājumiem par finansiālo situāciju uzrādīja zināmu pozitīvu izaugsmi); valsts indeksētās pensijas un dzīves dārdzība; pirkumi skolai tika kompensēti ar vienreizēju valsts maksājumu,” sacīja Jeļena Koņeva.
Lai gan puse krievu turpina apgalvot, ka karš “neietekmēja viņu plānus vai spēju tos realizēt”, 38% sacīja, ka karš “ir samazinājis viņu iespējas vai izpostījis viņu plānus. Problēmas sadalījās šādi: 14% aptaujāto ziņoja par darba zaudēšanu, 36% par ienākumu samazināšanos un 56% par taupīšanu uz pārtikas rēķina. Daudzi arī norādīja, ka “karš ir ietekmējis viņu ceļojumu plānus un kopumā palielinājis dzīves dārdzību”.
Kā krievi mūsdienās skaidro Ukrainas kara mērķus?
Pusei aptaujāto uz jautājumu par kara mērķiem tika sniegtas vairākas atbildes, atspoguļojot vairākus izplatītus Kremļa naratīvus.
Šajā gadījumā vienīgās atbildes, ko izvēlējās mazāk nekā puse aptaujāto, bija varas nolūks “okupēt visu Ukrainu un pievienot to Krievijai” un “ierobežotas cilvēku grupas finansiālās intereses”.
Otrai pusei respondentu tika uzdots atvērts jautājums bez atbildes variantiem. Un respondenti sadalījās mazās grupās: vieni atcerējās “nacionālistu organizāciju likvidāciju un atbruņošanos”, citi “NATO militārās klātbūtnes pārtraukšanu pie Krievijas robežām”, citi “Krievijas valsts drošību un vienotības aizsardzību”. utt.
Respondentu tendence vairāku atbilžu variantā atlasīt visas vai lielāko daļu no dotajām atbilžu kategorijām apvienojumā ar dominējošo atbilžu trūkumu atvērtajā variantā liecināja, ka krieviem joprojām nav vienotas izpratnes par Putina kara mērķiem Ukrainā. Tas neizbrīna. Putina runu un citas propagandas saturs par šo tēmu jau pusotru gadu nemitīgi mainās.
Kādi faktori īpaši spēcīgi ietekmē krievu uzskatus?
Visa kara laikā pētnieki mēģināja saprast, kādi faktori varētu samazināt atbalstu karam.
Pēc Jeļenas Koņevas teiktā, drīz vien kļuva skaidrs, ka, piemēram, pieņēmums, ka “reālas informācijas izplatīšanās par zaudējumiem no Ukrainas puses” liks cilvēkiem kritiski raudzīties uz “brāļu tautas” ciešanu avotu, ir vāji pamatots.
“Krievijas propaganda atrod “pretlīdzekli” jebkuriem notikumiem. Šausmas par saplosīto Buču vairuma krievu prātos ir aizstājusi neticama, bet savlaicīgi piedāvāta šausmīgu notikumu iestudējuma versija”, norādīja eksperte: “Jebkuras informācijas racionalizācija propagandas ainas ietvaros pagaidām vēl neļauj kara atbalstītājiem pieņemt agresijas ainas, pat ja tās kļūst pieejamas.
Koņeva pastāstīja, ka jau pagājušā gada jūnijā respondenti tika lūgti nosūtīt “virtuālās telegrammas vienkāršajiem Ukrainas pilsoņiem”. Populārākais saturs (trešdaļa no visām telegrammām) bija līdzjūtības, atbalsta un “aicinājumu būt pacietīgiem, līdz Krievija tos atbrīvos ar atgādinājumu par abu tautu brālību” izpausme.
Krievi reaģē, kad karš skar katru personīgi
Pēc ekspertes domām, līdz šim “viss pats spēcīgākais krieviem, kas varētu ietekmēt atbalstu karam, notika, kad 2022. gada septembrī tika izsludināta mobilizācija”. Un arī tad atbalsta līmenis samazinājās tikai par dažiem procentpunktiem, no 58% līdz 52%, bet pēc 3 nedēļām 2022. gada oktobra vidū tas atjaunojās līdz 57%.
“Krievi neredz reālos zaudējumu skaitļus, likums par viltus ziņām darbojas, mediji sniedz tikai autorizētu informāciju. Lielā valsts “absorbē” zaudējumus,” skaidroja Koņeva, “Sabiedrības apziņa, pat ja tiek pieļauta mērķtiecīga ietekme, joprojām atpaliek no militārajiem notikumiem. Tas nenozīmē, ka nekas nav jādara. Iespējams, ka visus gaida ilgs karš (lielākā daļa krievu ir samierinājušies ar to, ka karš ilgs no gada līdz vairākiem gadiem) un pēckara. Jo vairāk parādās pretinieku vai vismaz šaubīgo, jo lielāks pamats pretestībai un turpmākajām reformām.
Tomēr Oļegs Žuravļevs no ”Sabiedriskās socioloģijas laboratorijas”, kurš veica divas padziļinātas interviju sērijas ar krieviem, vispirms 2022. gada pavasarī un pēc tam 2022. gada rudenī, atzīmēja, ka lielā problēma ir tā, ka daudziem “krieviem karš ievelkas un viņi sāka tam pielāgoties.”
“Ticība kara “neizbēgamībai” ir kļuvusi par sava veida kompromisu: ja cilvēks nevar ne sirsnīgi atbalstīt karu, ne ieņemt pretkara pozīciju, viņš var teikt: karš ir slikts, bet neizbēgams. Rezultātā to, kas bija anomālija, sāk uzskatīt par normu. Turklāt izrādās, ka cilvēki paši aktīvi veido neizbēgama kara priekšstatu un tad uz to skatās un saka: “Karš ir neizbēgams, no mums šeit nekas nav atkarīgs,” skaidroja Žuravļevs, piebilstot, “tajā pašā laikā krievi mobilizāciju bieži uztver nevis kā politisku notikumu, kas noved pie dramatiskām, nāvējošām sekām, bet gan kā sava veida dabas katastrofu.
Pēc eksperta domām, “kad eksperti izteica prognozes, ka mobilizācija vērsīs krievus pret karu un pret Putina režīmu, viņi balstījās uz faktu, ka cilvēku prātos šīs trīs lietas – mobilizācija, karš un režīms – ir nepārprotami savstarpēji saistītas.”
“Bet tas var nebūt tā – mūsu intervijas to parāda. Cilvēki var domāt par karu vienā plaknē, Krievijas varu citā un mobilizāciju trešajā. Mobilizāciju var uztvert kā katastrofu, kas piemeklēja ģimeni, nevis kā politisku soli, par kuru atbildība gulstas uz Kremli,” skaidroja Žuravļevs.
Pēc Koņevas teiktā, “kara tālākā attīstība un tā sekas var izraisīt attieksmes pret militārajām operācijām pasliktināšanos, lai gan ne tik ātri, kā varētu gaidīt”. Par to pētnieci pārliecināja atsevišķa pētījuma piemērs par teritorijām, kas robežojas ar Ukrainu.
Kas notiks, ja karš nonāks Krievijas teritorijā?
Pētījumi, kas veikti Belgorodas, Brjanskas un Kurskas apgabalos, ļāva simulēt, kas notiktu, ja karš nonāktu Krievijas teritorijā.
“Jau ir acīmredzams trauksmes pieaugums. Jo vairāk viņi šauj (Belgorodas reģionā), jo augstāka ir trauksme. Daži respondenti no turienes, lai arī atsakās vai viņiem ir grūti atbildēt uz jutīgiem jautājumiem, spriežot pēc garastāvokļa, nav gatavi atbalstīt karu, vēlas pamest šo zonu un noteikti nepiekrīt piedalīties karadarbībā. Tie ir aptuveni 20-25%. Tikpat daudz ir tādu, kuri atklāti saka, ka nebūtu sākuši karu pirms gada un būtu to beiguši tagad, nesasniedzot mērķus”, sacīja eksperte. Meklējām faktorus, kas novestu pie atbalsta samazināšanās, taču tie izrādījās ne jaunums – tās ir personīgās izmaksas. Jautājums ir par to intensitāti.
Tajā pašā laikā, pēc Koņevas teiktā, 2023. gada aprīlī karš izpaudās pierobežas reģionos “pietiekami materiāli, lai apvienotu, bet ne pietiekami destruktīvi, lai patiešām biedētu un izraisītu masveida noraidīšanu un aktīvu protestu”.
“Apmēram puse aptaujāto vienojās, saskaroties ar briesmām, un apliecināja gatavību atvairīt ienaidnieku,” sacīja Koņeva. Šim atbalstam ir savi paradoksi. Kā teica kāds respondents, vīrietis militārā vecumā: “Mēs esam Ukrainai nodarījuši tik daudz ļauna, ka Ukrainas armija neizbēgami ieradīsies mūsu zemē, un tad man būs jāaizstāv savas mājas.”
Tomēr otrā aptauja Belgorodā pēc trīs mēnešus ilgas spēcīgas apšaudes parādīja, ka atbalsts karam cietušo vidū ir ievērojami samazinājies.
Prigožina sacelšanās uz īsu brīdi satricināja Krieviju
Jeļena Koņeva ir pārliecināta, ka, neskatoties uz teritoriālajiem ierobežojumiem, “Prigožinas sacelšanās” Krievijai izrādījās “ne mazāk pārsteidzošs notikums kā pagājušā gada septembrī izsludinātā mobilizācija, kaut arī ne tik dramatiska”. Viņš, pēc viņas domām, “deva iespēju Krievijas iedzīvotājiem iztēloties realitātē negaidītas izmaiņas Putina varā”.
Pētījumi liecina, ka cilvēki uzmanīgi sekoja gājienam uz Maskavu. Divas nedēļas pēc ”Vāgnera” sacelšanās 78% Krievijas iedzīvotāju apstiprināja, ka zina par Prigožina izteikumiem un rīcību.
Pēc Koņevas teiktā, “ar Prigožinu saistīto iztaujājumu līmenis par vairākām dienām pārsniedza pat interesi par Putinu”, no kura, domājams, gaidīja reakciju uz sacelšanos.
Galvenā emocija bija bailes un nemiers: 54% to piedzīvoja. Tas, iespējams, bija ne tikai dumpja rezultāts, bet arī vēlākais tā novērtējums kā apvērsuma mēģinājums. Interesi izjuta 41%, cerību 34% un entuziasmu 11%.
Vairāk nekā trešdaļa krievu nosodīja sacelšanos. Viņu vidū vairākums bija tie, kas uzskata, ka “Putinam nav alternatīvas” un, ka “Prigožins īstenoja savus savtīgos mērķus”. Vairāk nekā citi Prigožinu nosodīja tie, kas nevēlas mierīgu risinājumu. Vismazāk Prigožinu nosodīja tie, kas “atklāti neatbalsta karu”.
No citiem pētījumiem mēs zinām, ka krievi, kuri atbalsta “hipotētisku jaunu mobilizāciju” (55%) vai jaunu ofensīvu (51%), arī ievērojami biežāk teica, ka “Prigožina izteikumi un rīcība ir nepieņemami”.
Tas atklāja pilnīgi paradoksālu parādību: “ievērojamai daļai krievu sacelšanās pret Putinu nozīmēja cerību uz pamieru,” uzskata pētniece.
“Prigožins ir miera nesējs?! Kā pēc tam mēs varam apgalvot, ka mēs labi saprotam, kas ir atbalsts karam? ”retorisku jautājumu uzdeva Jeļena Koneva.
Krievijā ir divas “Krievijas”
Jeļena Koņeva uzsvēra, ka “pats ieradums domāt un runāt par kādu mītisku “vienu valsti, kurā ir vairākums, kas atbalsta karu un Putinu”, kurā notiek kaut kādi kopīgi procesi, ir mūsu apziņas lamatas.
“Ir divas Krievijas, un attieksme pret karu kā sabiezināts pasaules uzskats beidzot sašķēla valsti,” viņa uzskata. “Karš politizē pat neitrālo Krievijas iedzīvotāju daļu. Pozīcijas neesamību vairs nevar izskaidrot ar populāro formulējumu “politika mani neinteresē”. Ārējie faktori – ieilgusi specoperācija, pārrāvusies sabiedriskā diskusija, komunikācija atsauces grupās – liek katram noteikt savu pozīciju. Sabiedrība ir nonākusi pie “kara un miera partiju dihotomijas”. Šķelšanās ir notikusi, un attālums starp pusēm palielinās. Attieksme pret karu, visticamāk, prognozē to, kā cilvēks – kara atbalstītājs vai pretinieks – atbildēs uz lielāko daļu sabiedriskās domas izpētes jautājumu,” ir pārliecināta pētniece.
Koņeva atgādināja, ka šo “krievu sabiedriskās apziņas dihotomiju” labi parāda iepriekš minētais piemērs – notikumi Belgorodas apgabalā: “Pastiprināta apšaude mobilizē radikālo iedzīvotāju daļu, vēl vairāk novērš kara pretiniekus, bet arī noved pie viedokļu pārskatīšana par kara attaisnošanu šaubīgos un pat tā atbalstītājus. Un kopumā rezultātā trīs mēnešu laikā atbalsts karam samazinās par 6-7%. Tātad var runāt par vienlaicīgu gan “kara partijas”, gan “miera partijas” “sablīvēšanos” un, kas ir ļoti svarīgi, par to cilvēku slāņa pieaugumu, kuri ir gatavi apstiprināt “lēmumu izvest karaspēku un sākt miera sarunas”, neskatoties uz nesasniegtajiem mērķiem,” sacīja Koņeva.
