Eksperti uzskata, ka Lukašenko pakļaus sevi papildus riskiem, ja pakļausies Putina spiedienam un tieši iesaistīsies karā Ukrainā
Daudzi Rietumu politiķi, Baltkrievijas un Krievijas opozīcija un pilsoniskie aktīvisti Aleksandra Lukašenko režīmu dēvē par “līdzagresoru”, aktīvu līdzdalībnieku pilna mēroga karā, ko Krievija izvērsa pret Ukrainu.
Patiešām, no Baltkrievijas teritorijas tika veikti Krievijas armijas mēģinājumi uzbrukt Kijevai un Čerņigovai, turpinās Ukrainas teritorijas, tostarp tās rietumu reģionu, apšaude. Tajā pašā laikā pēdējo mēnešu notikumi lika runāt par Baltkrievijas partizānu kustības atdzimšanu – ne reizi vien tika iznīcinātas dzelzceļa sliedes, pa kurām bija paredzēts nosūtīt Krievijas karaspēku un ieročus Ukrainas pilsētu ieņemšanai. Ukrainas pusē šodien cīnās arī baltkrievu brīvprātīgo formācija – “Kastusja Kalinovska pulks”. Baltkrievijas regulārā armija vēl nav aktīvi piedalījusies karadarbībā Krievijas pusē. Vai mums vajadzētu sagaidīt jaunu eskalāciju uz Baltkrievijas un Ukrainas robežas? Vai Minskas režīms kļūs par tiešu dalībnieku agresijā pret savu dienvidu kaimiņu?
“Ja Lukašenko sāks saasināt situāciju, loģiski sekos trieciens Baltkrievijas teritorijai”
”Eiropeiskās Baltkrievijas” civilās kampaņas koordinators Andrejs Saņņikovs vērš uzmanību uz to, ka lielākajā daļā publikāciju par šo tēmu, tostarp Ukrainas medijos, joprojām pastāv cerība, ka Aleksandrs Lukašenko nedos pavēli Baltkrievijas militārpersonu iebrukumam Ukrainā. Vienlaikus viņš pats uzskata: “Ir obligāti jārēķinās ar briesmām, kas draud Ukrainai, un neatkārtot pagātnes kļūdas, kad nez kāpēc radās pārliecība, ka Lukašenko neļaus izmantot savu teritoriju uzbrukumam Ukrainai. Patiesībā viņš joprojām atļauj to darīt.
Saņņikovs intervijā pieminēja nesen portālā Charter 97 publicēto rakstu, kurā teikts, ka “risks ar jaunas frontes atvēršanu ir jāuztver nopietni”. Publikācijas autors brīdina: “Tuvākajās nedēļās Putins izmantos Baltkrieviju kā tramplīnu savam karaspēkam. Tieši tas notika 9. jūnijā, kad trīs Krievijas iznīcinātāji pacēlās no militārā lidlauka Baranovičos un veica triecienu Žitomiras apgabala Novogradai-Voļinskai.
“Lukašenko ir pilntiesīgs agresijas dalībnieks, un tā pret viņu ir jāizturas,” uzskata Eiropas Baltkrievijas koordinators.
Andrejs Saņņikovs arī atzīmē, ka ukraiņi pašlaik pret savu ziemeļu kaimiņu izturas atturīgi. “Kara loģika diktē triecienus teritorijā, kas tiek izmantota agresijai pret Ukrainu, tas ir, Baltkrievijai, kur atrodas Krievijas speciālā tehnika, Krievijas karaspēks. Viņi karo ar Krieviju, un Krievija atrodas Baltkrievijas teritorijā. Ja Lukašenko sāks saasināt situāciju, loģiski sekos trieciens Baltkrievijas teritorijai un ne tikai Krievijas objektiem, bet sāksies karš ar Baltkrieviju. Kamēr ukraiņi cenšas no tā izvairīties, kaut arī viņiem ir diezgan grūti, Lukašenko viņus nemitīgi provocē. Vai Putins var viņam pavēlēt sūtīt savu karaspēku uz Ukrainu? Nu, protams, ka var, jo šodien Putins militāri kontrolē teritoriju (Baltkrieviju). Bet tā nebūs apmācīta armija, kas cīnīsies no Baltkrievijas puses, bet gan pilnīgi neveikli, neapmācīti karavīri un nevērtīgi virsnieki, kurus vienkārši sasmalcinās maltā gaļā,” brīdina eksperts.
Un viņš secina: “Mēs, es domāju Baltkrievijas opozīciju, nemitīgi sakām, ka labākā izeja no situācijas, kad tevi sūta drošā nāvē, ir padoties un pāriet Ukrainas pusē, lai cīnītos par Ukrainas brīvību un Baltkrievija. Jo ir pilnīgi skaidrs: Krievijas armija jau ir dzērusi asinis, karojot gan Čečenijā, gan Sīrijā, gan Ukrainā, kopš 2014. gada. Un Ukrainas armija ir ļoti augusi un nostiprinājusies, kļūstot par vienu no kaujas gatavākajām armijām pasaulē. Tāpēc šodien tas ir profesionāls, un galvenais, patriotisma vienots spēks, pret kuru neviens nevar pretoties. Un iznākums Lukašenko būs ļoti bēdīgs, ja viņš sāks pildīt Putina pavēli šajā virzienā.
“Lukašenko cenšas demonstrēt lojalitāti Putinam, bet pats manevrē aizkulisēs…”
Savukārt bijušais ASV vēstnieks Baltkrievijā Kenets Jalovics uzskata, ka pastāv risks, ka Putins izmantos Baltkrievijas armiju, un saskata trīs faktorus: “Pirmkārt, Putins izdara spiedienu uz Lukašenko, un viņam šķiet, ka viņam nav citas izvēles kā nostiprināt armiju un pievienoties Krievijas agresijai. Viņš redz, ka militārās aktivitātes galvenokārt notiek Ukrainas austrumos un dienvidos. Un iespējams, ka Baltkrievija var iesaistīties karā Ukrainas rietumos. Taču, pēc bijušā vēstnieka teiktā, Baltkrievijas iedzīvotāji kategoriski iebilst pret karu ar savas valsts līdzdalību. Tāpēc, iespējams, Lukašenko sper šos soļus, jo ir noraizējies par savu iekšējo situāciju. Kenets Jalovics atzīmē, ka tas ir “savdabīgs signāls joprojām ļoti aktīvajai opozīcijai Baltkrievijā. Tā var būt zīme, ka Lukašenko apzinās savas iekšējās vājības un vienkārši nostiprina savas pozīcijas.
“Treškārt, mēs daudz runājām par to, kā Lukašenko agrāk bija iespiests starp Rietumiem un Putinu. Un tagad viņam ir ļoti ierobežotas manevra iespējas sakarā ar to, ka viņš patiesībā izvēlējās Putina pusi. Tagad viņš cenšas demonstrēt lojalitāti Putinam, bet aizkulisēs manevrē, lai neko nedarītu, nesūtītu karaspēku uz Ukrainu, jo saprot, cik šis lēmums būtu nepopulārs,” rezumē Kenets Jalovits.
“Baltkrievijas armijai nav nekādas motivācijas”
Svetlanas Tihanovskas pārstāvis konstitucionālās reformas un parlamentārās sadarbības jautājumos Anatolijs Ļebedko uzskata, ka iespējamība, ka Baltkrievijas armija piedalīsies Krievijas vadītajā intervencē Ukrainā, šobrīd ir ārkārtīgi zema. Lai gan viņš nenoliedz tā iespējamo bīstamību.
Anatolijs Ļebedko pieļauj, ka tagad Lukašenko ir uzticēta funkcija novirzīt daļu Ukrainas armijas no aktīvās karadarbības zonas pret iebrucējiem. Lukašenko pakaļutie Baltkrievijas bruņotajiem spēki rok ierakumus, koncentrē militāro tehniku reģionos, kas robežojas ar Ukrainu, un viņš pats izsaka kareivīgus paziņojumus.
“Putinam galvenais virziens šobrīd ir Donbass, un viņam ir svarīgi apzināties tur gūtās “uzvaras” sajūtu. Un šim nolūkam vismaz ir jāatgūst no Ukrainas teritorija Luhanskas un Doņeckas apgabalu robežās. Un, ja nokož arī daļu no Krimai piegulošās teritorijas, tad to varēs “pārdot” Krievijas iekšienē kā sasniegumu un attaisnot militārpersonu upurus,” skaidro Anatolijs Ļebedko.
Lai sasniegtu šo mērķi, pēc viņa teiktā, Krievijai šajā frontes sektorā jāpanāk izšķirošas priekšrocības gan tehnoloģiju, gan karaspēka ziņā. Un, lai sasniegtu šādu priekšrocību, nepieciešams uz Baltkrievijas robežas paaugstinātā gatavībā uzturēt Ukrainas bruņoto spēku kaujas gatavības vienības, kas aprīkotas ar moderniem ieroču veidiem, kas sūtītas no NATO valstīm. Pret teorētiski iespējamiem iebrukumiem no Baltkrievijas Brestas un Gomeļas apgabaliem. Šīs robežas garums ir 1084,2 kilometri.
Ja Aleksandrs Lukašenko patiešām nolems dot Baltkrievijas armijai pavēli iebrukt Ukrainas teritorijā, tad, pēc Ļebedko domām, tas būs saistīts ar riskiem gan viņam, gan Vladimiram Putinam. “Baltkrievijas armijai nav motivācijas šim iebrukumam. Politiski klibās pīles Lukašenko aizstāvēšana nav motivācija. Cīņa par Kremļa saimnieka interesēm ir arī dīvains iegansts, lai varētu dabūt šķembu rokā, kājā vai galvā. Un armija bez motivācijas ir Lukašenko risks, jo īpaši tāpēc, ka daļa Baltkrievijas armijas var doties stiprināt Kaļinovska pulku (karot Ukrainas bruņoto spēku pusē). Un, ja šis pulks ar Ukrainas aviācijas un artilērijas atbalstu šķērsos robežu ar Baltkrieviju, tad, kas sagaida Lukašenko,” retorisku jautājumu uzdod Anatolijs Ļebedko.
Viņš atgādina, ka arī Putinam grūti klājas ar rezervēm un nemitīgi rodas jautājums par mobilizācijas iespēju nosūtīt karavīrus uz Ukrainu. “Bez tā viņi (Krievijas armija) smok Donbasā. Un pēkšņi rodas vajadzība no turienes noraut viņu karaspēku un iemest tos Baltkrievijā, lai slēgtu tur tūkstoš kilometru līniju. Citādi (Kaļinovska pulks ar Ukrainas bruņoto spēku atbalstu) viņi var sasniegt Minsku. Un domāju, ka Lukašenko sarunās ar Putinu min šo argumentu: kāpēc Kijevu labāk biedēt ar iespēju atvērt šo “otro fronti”, nevis ar reālām militārām operācijām. Galu galā pretējā gadījumā Putinam vajadzēs ne tikai stiprināt savu armiju Donbasā, bet arī domāt, kā aizsargāt Lukašenko, kas var zaudēt troni,” rezumē Anatolijs Ļebedko.
“Lukašenko darīs visu, kas viņa spēkos, lai nepiedalītos karadarbībā”
Neatkarīgais baltkrievu politologs Aleksejs Prohorovs neuzskata par ticamu, ka Baltkrievijas militāristi pavērsīs durkļus pret Lukašenko. “Jums skaidri jāsaprot, ka Lukašenko spēku jau sen nosaka nevis iekšējie notikumi, bet gan Maskavas ārējais atbalsts.
Laikā, kad Austrumeiropā pastāvēja tā sauktās “sociālistiskās valstis”, tām nebija nekādu izredžu mainīties, kamēr pastāvēja Padomju Savienība. Tika veikti vairāki mēģinājumi – 1956. gadā Ungārijā, 1968. gadā Čehoslovākijā, un visi atceras, kā tas beidzās,” sacīja baltkrievu eksperts.
Un viņš turpina, ka, vērtējot situāciju Baltkrievijā un dažādu galveno politisko spēku izredzes, ir jāvadās no tā, ka reāla pretestība valstī pastāvošajam režīmam nevar būt. Un pat “spilgtie 2020. gada notikumi”, pēc Alekseja Prohorova domām, īsti nebija cīņa par varu.
“Jā, simtiem tūkstošu cilvēku izgāja ielās un pauda savu sašutumu par prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu, bet nekas vairāk. Mums bija konsolidēts režīms, kuram pašam pietika spēka pretoties. Un bija līgumi ar Krieviju par piespiedu palīdzības sniegšanu, ja tas ir nepieciešams,” atcerējās neatkarīgais politologs, kurš uzskata, ka Baltkrievijas armijā, tāpat kā Krievijas armijā, ir iespējami tikai atsevišķi gadījumi, kad tiek atteikts izpildīt kriminālās pavēles.
“Bet kopumā viņi mēģinās izpildīt šo pavēli, un tas, kas viņiem izdosies, šī nebūs mana tēma,” uzsver Prohorovs.
“Otrās frontes” atvēršanas iespēju pret Ukrainu viņš vērtē šādi: “Putina loģika ir vieglāk saprotama. Ja paskatīsimies uz viņa reitingu visas prezidentūras laikā, tad brīnīsimies, ka tie vienmēr pacēlās “mazo uzvaras karu” laikā, vai tā bija Gruzija, vai “Krim naš”. Un iekšpolitiskie iemesli tam ir saprotami, taču Baltkrievija tomēr nav Krievija, ne varai, ne sabiedrībai nav tādu ambīciju. Tāpēc Lukašenko darīs visu, lai karadarbībā nepiedalītos. Tas, vai tas izdosies, ir atkarīgs, visticamāk, nevis no viņa, bet gan no tā, cik ļoti Krievija spiedīs. Un par to, cik ļoti Krievijai tas ir vajadzīgs, jo tad, kad būs jāuzlabo attiecības ar Rietumiem, Lukašenko var arī noderēt, bet militārā labuma no viņa ir maz,” uzskata Aleksejs Prohorovs.
