Šī raksta ilustrācijai izmantota fotogrāfija , kurā redzama viena no to laiku top diskotēkām , leģendārā Poligrāfiķu kluba diskotēka. Nosaukums POLY nāca vēlāk ,bet 70 .- 80. gadu mijā diskotēkas nosaukums bija to laiku ” kulturāli – teatrālajai ” noskaņai Latvijā pieskaņots – ” Pilnīgs anšlāgs ” .Attēlā , labajā pusē , ir sabiedrībā mazākzināmais šīs diskotēkas aizsācējs Māris Ārents , bet abi pārējie puiši visiem ir lieliski zināmi – Ainars Mielavs un Jānis Šipkevics . Protams , šī diskotēka ir leģendāra un būtu plašāka apraksta tēma , tāpēc par to citreiz ,bet tagad turpinām jau aizsākto.
Ja esam izanalizējuši vidi, kurā sākās diskotēku ienākšana deju zālēs gan ekonomiski, gan emocionāli, tad – pirms pāriet pie repertuāra analīzes, nedaudz paanalizēsim arī ideoloģisko gaisotni, kuru pavisam nedaudz pieminējām tēmas pašā sākumā, rakstot par Padomju Savienības ideoloģisko attieksmi pret repertuāru. Tātad, bija ”izredzētās” grupas, kuru dziesmas skanēja gan valsts radio, gan televīzijā, kuru skaņuplates bija pieejamas mūzikas veikalos ( daži mākslinieki pat viesojās mūspusē (Maskavā) ar koncertiem ) ,bet nedrīkstam neatcerēties vēl kādu faktoru – Maskava gatavojās 1980.gada Olimpiskajām spēlēm. Un , ja līdz 1979.gadam viss noritēja gludi un valstij nebija iemesla ”atlaist grožus” ideoloģiskajā frontē pret Rietumvalstīm , tad pēc 1979.gada iebrukuma Afganistānā un tam sekojošā Olimpiādes boikota, subjektīvi vērtējot , lielvalstij vairs neatlika resursu iekšpolitikas stiprināšanai , jo vēl kādi stingrāki ierobežojumi varēja sagraut jau tā minimālo sporta pasaules attieksmi pret gaidāmo Olimpiādi.
Tātad , ja dažas angļu sporta zvaigznes piekrita ignorēt boikotu , padomju kultūras ideoloģijas vadītājiem bija iemesls it kā atļaut tautai arī dažas angļu rokmūzikas zvaigznes. Protams, sava loma šeit bija arī diskotēkām , jo sportistu izklaidei tika nodrošināta arī vietējo diskotēku klātbūtne. Diemžēl, mums nav ziņu, ka šajā programmā būtu bijis iekļauts arī kāds no Latvijas, tadēļ turpināsim izziņu, lai uzzinātu ko vairāk par valsts ideoloģisko nostādni šajā interesantajā laikā. Galvenokārt, tadēļ , lai precizētu to repertuāru , kurš tika paredzēts Olimpiādes-80 viesiem.
Pieļaujam, ka tieši Olimpiādes ”kultūras programmai” tika izveidots pirmais kaut daļēji, bet publiskais ( privātpersonām, kuras bija diskotēku veidotāji) cirkulārs par to, ko drīkst un, ko nedrīkst klausīties/atskaņot diskotēkās, jo spriešana par to, ka pilnīgi viss tajā laikā tika stingri kontrolēts, ir ļoti uzpūsta leģenda. Vismaz diskotēku sakarā nav pat dzirdēti stāsti par to, ka kāds būtu represēts dēļ atskaņotā repertuāra.
Tāpēc, ja kāda kontrole tika veikta, tad tā notika tikai tieši uz valsts robežas (tāda bija arī ārvalstu korespondencei pastā). Un, ja bija kāds formulārs, tas nebija publisks, bet pašu robežsargu publiskai lietošanai. Protams, katram bija arī sava personīgā izpratne par to, kas varētu būt bīstams gan ievešanai valstī, gan atskaņošanai diskotēkās, jo ideoloģiski visnevainīgākā mūzika varēja būt pašā skaņuplatē , bet ja uz tās vāka bija nedaudz erotikas vai pretpadomju mājienu, šāds produkts tika vizuāli vērtēts kā kaitniecisks. Sodi bija bargi, bet arī tas neatturēja cilvēkus. Daudzi tādēļ, lai ievestu valstī saturu, pašu skaņuplati iepakoja kādā neitrālā apvākojumā. Un, veda daudz un, veda visi, kuri devās ārzemju braucienos, bet šo loku kontrolēja ne tikai drošības dienesti, bet par to zināja arī skaņu ierakstu kolekcionāri, spekulanti un gala rezultātā šī mūzika nonāca arī līdz diskotēkām. Savukārt, viss šis loks – no skaņuplates ievešanas valstī, līdz jauniešu ausīm, bija tik daudzslāņains, ka to šeit centīsimies atspoguļot pēc iespējas plašāk.
Protams, kā 70.gadu nogales skaņu ierakstu tirgus galvenā persona tiek minēts Juris Lapinskis. Un, ne bez pamata, jo Jura darbības pirmsākums bija personisks hobijs – gan pašu ierakstu kolekcionēšana, gan inženiera talants skaņas kvalitātes uzlabošanas meklējumos. Bet, kā zināms, ikviens hobijs aizrauj un, lai neapstātos prasa arvien lielākus finansiālos ieguldījumus. Pat nooptimizējot izdevumus pašu skaņuplašu iegādei, kam Juris bija izveidojis oriģinālu kanālu, sūtot uz Rietumiem pastmarkas, bet pretim saņemot skaņuplates, arī tas prasīja līdzekļus. Protams, šādas optimizācijas rezultātā iegūta skaņuplate maksāja ap 10 rubļiem, bet ja pēc paša Jura teiktā, ap 1981.gadu viņa īpašumā bija ap 5000 skaņuplatēm, tad šāds apjoms naudas izteiksmē, bija tiem laikiem ļoti liels. Un, ja pieskaitām vēl tik pat daudz par viņa īpašumā esošajām tehniskajām iekārtām un, vēl tik pat daudz par vismaz vienu katras skaņuplates kopiju uz lentas, tad – tā jau bija vesela industrija, kuru Juris Lapinskis bija izveidojis līdz 1981.gadam, kurā viņa rūpalu apturēja likumsargi.Tātad, galveno pirmavotu esam atraduši. Bet, tam jau sekoja nekontrolēts daudzpakāpju atzars. Vispirms bija Jura tuvākie draugi, tad sekoja vairumpircēji – dīleri no visas Padomju Savienības, bet savu daļu iepirka arī neskaitāmie ”tikai no Lapinska” pircēji, arī diskotēku rīkotāji. Katram no šiem atzariem sekoja tik pat daudzslāņains pircēju loks, kurā jau sākās nekvalitatīva galaprodukta ražošana, bet arī šis rūpals daudziem bija gana ienesīgs. Lūk,aptuvenā shēma:
1) Lentas (500 metri ,2 albumi ) cena pie Lapinska: 17rubļi (jeb 10rubļi+lentas cena);
2) Šī paša ieraksta kopija 5 rubļi+lenta;
3) Kopijas kopija 3 rubļi+lenta;
4) Nesaprotamas kvalitātes gatavs produkts 8 rubļi ar visu lentu.
Protams, šīs 4 rindiņas ar skaitļiem nebūt neataino realitāti, jo gan patērētājs, gan prasības pret kvalitāti bija tik dažādas, ka ierakstu kopētāju kļuva tik daudz, cik tirgus pieprasīja. Cilvēki gāja ar magnetofoniem viens pie otra, lai pārrakstītu, sākot ar pašu Lapinski radās daudz censoņu, kuri tiražēja pašradītas dziesmu kompilācijas jeb”izlases”-”sborņikus”. No tiem vispopulārākie sākās ar nosaukumiem”Super…” , bet Lapinska veidotie ”Super-77”,līdz pat ”Super-80” kļuva tik pieprasīti, ka Juris sāka veidot papildus izdevumus ar piebildi”Vol.I”, un līdz pat”Vol.III”. Ļoti būtisks cenas veidošanas faktors bija arī trekliste jeb, kā to tolaik sauca – saraksts. Un, ja tolaik katra tipogrāfiskā iekārta bija visstingrākajā valsts drošības iestāžu uzskaitē, tas nenozīmēja, ka pagrīdes poligrāfija neeksistēja. Kā visdārgākie tika uzskatīti Lapinska tiražētie saraksti, kuru klātesamība lentas vērtību palielināja par vismaz rubli. Netika skādēti arī uz parastām rakstāmmašīnām tapušie, bet derēja arī ar pildspavu vai zīmuli rakstītie. Un, nezin kāpēc, bet jauniešiem bija svarīgi arī tas, ka līdzās treklistei, sarakstos bija arī pārējā informācija par albumu – pat rūpnīcas sērijas numurs.
Savukārt, oriģinālu skaņuplašu cenas ”melnajā” tirgū svārstījās no 20-150 rubļiem, atkarībā no kvalitātes (ārpus konkurences, protams, bija no celofāna neizņemts albums), aktualitātes un, protams, prasmes pārdot. Bet,atšķirībā no ārvalstīm, kurās tieši skaņuplates bija diskžokeju darba priekšmets, Latvijā tās netika izmantotas. Toties, visam iepriekšminētājam, kas attiecas uz ”mūzikas resursiem”, tām bija liela nozīme!Jo, diskotēku rīkotāji mūzikas cienītāju vidē bija ļoti aktīvi tieši ar visa veida mūzikas ierakstu tirdzniecību. Darba specifika prasīja pārzināt aktualitātes, bet ar šo informāciju lieliski varēja tēlot ekspertus, kas pircējam deva garantiju, ka draugu lokā nebūs jākaunas, jo ”ieraksts iegādāts no X, kurš ciema klubā ir dīdžejs”.
Kvalitāte? Realitātē tā bija tikai tam,ko ražoja Lapinskis…Viss pārējais bija cik nu kuram to nodrošināja aparatūra – gan veicot pirmos ierakstus no skaņuplatēm, gan pārrakstot Lapinska lentas. To visu saliekot kopā, veidojās tas repertuārs, kurš skanēja diskotēkās – apmēram pusei pirmavots bija Lapinska avoti, bet otra puse bija ”sagrabināta” , kur nu kurš to prata. Jāpiebilst arī, ka to kvalitāti, kuru daudzi spēja nodrošināt sev sadzīves līmenī, diskotēkās bija neiespējams paveikt – jo neviena rūpnieciski ražota skaņu pastiprinošā vai akustiskā sistēma neļāva izveidot neko vairāk kā viduvējas kvalitātes troksni – skaļu, tembrāli patīkamu, bet viduvēju .
99% diskotēku skaņu režisēja tieši no skatuves, tādēļ gadījās, ka pat vislabāk ekipētās tālaika diskotēkas reizēm bija nebaudāmas dēļ nepareizi pielāgotās skaņas. Pieļaujam,ka diskotēku vadītāji paši izprata šīs kopsakrības, tādēļ savu repertuāru veidoja tik saturiski, ka ballītes apmeklētājs nevarēja sēdēt un klausīties, jo tika piecelts kājās jau no pirmās dejas. Un, arī apmeklētājam nebija lielas izvēles, jo diskotēkas parasti ilga 2-3 stundas un, ja gribēji prom doties kā pāris, meitenes bija jāņem , kamēr ir… Turpinājums sekos
