Tēmas turpinājuma ievadā redzat fotogrāfiju ,kuru pēc raksta saites ievietošanas Facebook , kopā ar komentāru pievienoja Māris Pomerancis . Vēl interesanti ir tas ,ka puisis attēla vidū ir Jānis Šipkevics , bet attēlā redzamais sirmais kungs bija lielākās skaņuplašu kolekcijas īpašnieks Liepājā . Viņa uzvārds bija Stepanovs ( tautā saukts par ” Vecais” ) un šis kungs tika noslepkavots 1981.gadā .Slepkavas ātri notvēra , bet vēl šodien daudzi liepājnieki atceras ,ka sazagtās skaņuplates , noziedznieki bija bēgot izmētājuši Ezermalas rajonā . Neliela atkāpe no tēmas ,bet atgriežoties tajā , attēls spilgti apliecina to ,kādas bija diskotēkas Latvijā ap 1977. – 78. gadu . Ja pirmajā raksta daļā to aprakstīju tā ,ka dejošanai atvēlētais laiks bija niecīgs , tad šajā attēlā redzat ,ka deju nebija vispār , jo šī bija diskotēka , kurā bija tikai lekcija ar mūzikas iestarpinājumiem…
Ceru ,ka ievads bija interesants un turpināšu par diskotēku attīstību mūspusē . Redzot, ka diskotēkas ienākušas kultūras dzīvē nopietni un uz ilgu laiku, daudzi kultūras nami atļāva skatuves pārveidot vispirms diskotēku vajadzībām. Jo, ja sākotnēji aprīkojumam pietika ar galdu, uz kura novietot magnetofonus, tad ap 1980.gadu kārtīgai diskotēkai jau bija jābūt ar ”gaismas mūziku” (jo tās vairāk, jo labāk) , dažādām ” skrejošajām gaismām ”, bet daži lietpratēji pat pamanījās dažās Rīgas kultūras iestādēs nodemonstrēt tehnikas brīnumu – gaismas lāzeru. Bet tā gan nekļuva par ikdienu. Nedaudz atkāpjoties no ievada, jāiestarpina, ka arī bez lāzera bija citi tehnikas brīnumi, kuri ne visai labi ietekmēja jaunieša acis – gan no skolu fizikas kabinetiem ” aizņemti” stroboskopi, gan ultravioletās lampas. Pēdējās bija īpaši interesantas ar to, ka izcēla visu, kas cilvēka apģērbā (daļēji arī zem tā – plānākām meiteņu blūzītēm ) bija baltā krāsā. Tātad, tagad vairs nepietika ar vienu galdu, jo gaismas vien aizņēma gan skatuves frontālo daļu, gan giestus un šāds aprīkojums vairs nebija uzstādāms dažas stundas pirms diskotēkas kā bija agrāk, kad reizēm vajadzēja sagaidīt kāda kora vai deju kolektīva mēģinājuma beigas, lai vispār tiktu telpās.
Diemžēl, šajā etapā arī parādījās tas, ka ne vienmēr talantīgākais ir arī labākais, jo procesu pārņēma visuvarenā NAUDA. Vispirms tika izlietota personīgā – ja tās bija mazāk, tad gaismu lampas varēja krāsot ar tušu vai aerosolu, ja tās bija vairāk, tapa profesionāli un oriģināli gaismu bloki. Ja maks bija plānāks, varēji atļauties tikai sliktas kvalitātes un zemas jaudas gaismas efektus, ja naudas bija vairāk, pie darba ķērās valsts labākie elektronikas inženieri un, diskotēku vajadzībām izgatavoja tādas pariktes , ka tās saviem TV šoviem nomāja pat Latvijas televīzija. Lūk, tāda ” vienlīdzība” bija Lielajā un varenajā – ja kāds jums to apgalvo, neticiet!
Bet, protams, ne visi bija tik fanātiski, ka nešauboties lika procesā personīgos līdzekļus. Te mums parādījās izmanīgie un šeftīgie! Jo, lai kādi būtu laiki, visos vispatīkamāk būs ”paņemt” naudu no valsts. Un , tolaik jau valstij patiešām piederēja viss. Jā ,to sauca par kultūras nama, kolhoza, pilsētas vai kādas rūpnīcas īpašumu. Un , ja jau tas kultūras nams, kurā Tu rīko diskotēku, nav Tavs privātīpašums – gluži loģiski, ka veikt kādus ieguldījumus, ja tos pēc tam nevarēja izmantot privāti, nebija loģiski. Bet, atkal – kāpēc vispār veikt privātus ieguldījumus, ja pilnīgi visu varēja izveidot par valsts naudu !
Protams, pati kultūras iestāde bija pa vertikāli pakļauta Kultūras ministrijas daudzslāņainajam aparātam, bet arī šīs vertikāles dažādajos kabinetos bija rodamas pat sākotnēji neticamas, bet tieši diskotēkām piemērojamas iespējas. Īpaši tas attiecās uz to deficīto produkciju, kuru ierobežotā daudzumā ražoja padomijas rūpnīcas, nemaz nerunājot par to krikumu, kas Kultūras ministrijām pienācās no ārvalstīs ražotā. Tādējādi, ja kultūras namam bija enerģiska vadība, diskotēku orgnizēšanai tika sarūpēti gan magnetofoni (pat augstas klases!), gan skaņu iekārtas (piemēram, Čehijā ražoti jaudīgi skaļruņi vai ungāru pastiprinātāji), gan modernas gaismas efektu ierīces – īpaši sofitas jeb mazgabarīta skatuves prožektori. Un, interesantākais bija tas, ka augsta ranga kultūras darbinieki, paši nepārzinot tehniskās nianses , kultūras namiem netīšām sagādāja tik kvalitatīvu tehniku, ka diskotēku organizētāji to pat neizmantoja diskotēkām, bet privātajām vajadzībām.
Nu, piemēram, vertikāli novietojami magnetofoni ( ”Rostov” vai ”Jupiter” ) bija kvalitatīvi un prestiži, bet praksē diskotēkās gana neērti lietošanai. Un, tomēr, arī lielvalsts apgādes sistēma nebija kā pasūtījumu katalogs, kurā var izvēlēties visu, kas nepieciešams, tāpēc saņēmēji priecājās par to, ko iedeva, bet lai iegūtu citu nepieciešamo, izmantoja tuvāk esošos resursus.
Lai precīzāk izprastu jēdzienu ”tuvāk esošie resursi”, to var salīdzināt ar mūsdienās pierasto jēdzienu ”sponsors”. Jo, tāpat kā mūsdienās, arī tolaik kultūras iestādēm ar valsts piešķirtajiem līdzekļiem pietika tikai tam , lai veiktu pamatfunkcijas. Jā, daudziem izdevās arī labāka, vai sliktāka, bet arī saimnieciskā darbība – tolaik jebkura līmeņa māksliniekam bija jāmaksā tikai standarta honorārs, kurš nebija atkarīgs no pārdoto biļešu skaita. Atkāpjoties no tēmas ir jāpiebilst, ka tāpēc gadījās muļķīgas situācijas, jo kultūras nams vairāk varēja nopelnīt no dažādu mākslinieku haltūrām, nevis uzaicinot pie sevis citu kultūras iestāžu paspārnē esošos kolektīvus (teātri, Filharmonija,u.t.t.). Lūk, jums atbilde – kāpēc tolaik plauka ”dziedošo aktieru” vai ”Raimonda Paula autorvakari”, u.tml. projekti – šādi māksliniekiem bija iespējams slēgt darba līgumus katrā kultūras namā, katram pasākumam. Vārdu sakot, tāda pati shēmošana un grāmatvedības triki kā mūsdienās…
Lūk, papildus šiem ieņēmumiem, katrs kultūras nams bija kāda uzņēmuma ja ne tiešā šefībā, nesot tā vārdu (piemēram,VEF,u.t.t.), tad šādu šefību uzņēmās dēļ teritoriālā (kolhozi un sovhozi ) vai cita principa, kuri ne vienmēr bija skaidri izprotami , jo pastāvēja gan dažādi Pionieru nami, gan Bērnu un jaunatnes kultūras iestādes . Bet, noteikti jāpiebilst, ka atšķirībā no mūsdienām, uzņēmumi šādu šefību uzņēmās ar vislielāko prieku. Pat vairāk, to uzskatīja par sava prestiža rādītāju – uzcelt visskaistāko, vislielāko, vismodernāko kultūras centru!
Jā, to pamatoja kā ”nepieciešamību pēc vietas, kur kultūru baudīt uzņēmuma darbiniekiem”, bet tam bija arī grūti iebilst, tāpēc vēl šodien daudzu pilsētu lepnumi ir tieši tolaik celtās Kultūras pilis. Un, protams, ja šāds atbalsts tika sākts, tad to vajadzēja turpināt – katrs gribēja tieši sev vislabāko repertuāru, vislabāko teātri, vislabāko estrādes ansambli un, ap 1980.gadu, kārta pienāca arī vēlmei pēc vislabākās diskotēkas!
Ja sākotnēji šķita, ka labāko diskotēku iegūs tas uzņēmēmums, kurš tajā ieguldīs vairāk finansu līdzekļu, tad dzīve šo vērtējumu pati novienkāršoja. Jo, darbojoties tarifikācijas sistēmai un oficiālajās vērtēšanas komisijās, līdzās ideoloģiskajiem lēmējiem, iekļaujot arī diskotēku lietās kompetentus cilvēkus, ap 1980.gadu Latvijā izveidojās ap 10 augstākā līmeņa kolektīvi, kuru nosaukumi (gan pašu izveidoti,gan savam rezidences klubam pieskaņoti) bija pazīstami ikvienam diskotēku apmeklētājam. Bet, tas nebūt negarantēja, ka tieši viņu viesizrādes tajā dienā būs Notikums Nr.1 kādā ģeogrāfiskajā punktā. Tam ir vairaki iemesli.
Pirmais, visbūtiskākais, bija tas, ka katra pilsēta ne tikai vēsturiski, bet arī morāli bija sadalīta ”rajonos” un, 70-80.gadu mijā šis sadalījums izpaudās viskriminālākajās definīcijās, ja kādam ienāca prātā to ignorēt. Varēja gan vienkārši pabrīdināt, gan piekaut, bet nereti bija arī traģiski gadījumi, jo ”cilvēks no sveša rajona” nevarēja atnākt nejauši – to uzskatīja par nekaunību un sodīja… Protams, bija iespējams vienoties ar cita rajona grupējumu līderiem un saņemt protekcionismu, tomēr nereti bija arī pārpratumi, jo alkohols tika lietots uz nebēdu un par protekciju visi varēja arī nezināt. Šādos gadījumos uz nākošo diskotēku jau ieradās aizskartā cilvēka rajona grupējums un, ja grupējumu līderi nespēja vienoties par atvainošanos un vainīgo ”izdošanu”, tad jau diskotēka pārvērtās par masveida boksa ringu.
Savukārt, otrs faktors, kurš bija ne mazāk būtisks, veidojās gan pēc nacionālā ,gan pēc teritoriālā principa. Īpaši mazākās pilsētās, kurās ”rajonu” faktors eksistēja vairāk kaimiņu pilsētu mērogā – ja pilsētiņā X todien diskotēkas nebija, protams, ka jaunieši devās uz pilsētiņu Y . Savukārt, nacionālais princips bija interesants ar to, ka sanākot kopā vienā vietā dažādu ”rajonu” vienas tautības jauniešiem, bija jāievēro subordinācija attiecībā uz dejas partneru izvēli, jo bija ”aizņemtās” meitenes, kuru vienīgā aizņemtība bija tā, ka viņa it kā piederēja kāda grupējuma vadonim un, ar viņu dejot drīkstēja tikai viņš.Protams,arī šeit tika piemēroti kriminālajai videi pierastās konfliktu risināšanas metodes. Turpinājums sekos!
