Krievijas vērienīgais karš pret Ukrainu, kas turpinās jau 21 mēnesi, ir iegājis kritiskā periodā. Mūsdienās daudz kas ir atkarīgs no ienaidnieka nodomu izsvērta novērtējuma. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Ukrainas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Oleksandrs Ļitviņenko
Šis teksts tika uzrakstīts, lai informētu sabiedrību par to, kā Kremlī tiek uztverts šis karš.
Putina globālais karš
Putins uzskata, ka, trīs dienu laikā vērienīgā karā nespējot sakaut Ukrainu, Kremlis attiecībās ar Rietumiem ir pārvarējis neatgriešanās punktu. Vārtu nav, Putins var tikai triumfējoši uzvarēt vai graujoši zaudēt.
Viņš ir pārliecināts, ka Ukrainas un pārējo “vēsturisko krievu zemju” atgriešana un impērijas atjaunošana iespējama tikai globālas pasaules pārdales ietvaros. Šāda pārdale var ilgt 10-15 gadus, ko pavada dažāda mēroga un intensitātes konflikti, iespējams, ar kodolieroču izmantošanu. Turklāt karu pret Ukrainu Kremlis šobrīd uztver kā svarīgu, bet ne vienīgo fronti Krievijas Federācijai, kas faktiski ved pasaules karu ar ASV un Rietumiem kopumā.
No šīs pieejas izriet četri uzdevumi, kurus Kremlis šobrīd risina.
Putina četri uzdevumi
1.uzdevums – nodrošināt iekšējo stabilitāti, mobilizēt iedzīvotājus un ekonomiku, palielināt ieroču un militārās tehnikas ražošanu.
Pagaidām Kremlis nodrošina ekonomikas stabilitāti un sociālo un politisko procesu kontroli. Politiskais lauks ir notīrīts: liberālā un galēji labējā (tā saukto “turbopatriotu”) opozīcija ir iznīcināta vai marginalizēta.
Līdz 2026. gadam militārās ražošanas apjomam Krievijas Federācijā būtu jāatbalsta augstas intensitātes kaujas operācijas, bet 2028. gadā Krievijas Federācijai jāatjauno militārās spējas, kas tai bija 2022. gadā.
Tieši šim nolūkam tika izveidots Krievijas budžets 2024.-2026.gadam. Jau 2024. gadā gandrīz 40% budžeta izdevumu aiziet kara vajadzībām (29,4% jeb vairāk nekā 100 miljardi dolāru – aizsardzībai un 9,2% jeb 34 miljardi dolāru – tiesībsargājošajiem un specdienestiem); 2025. gadā – 35% (attiecīgi 93 miljardi un 35,5 miljardi ASV dolāru), 2026. gadā – 30,5% (attiecīgi 80 miljardi un 37 miljardi ASV dolāru). 2023. gadā šie rādītāji sastādīja 31,8% (69,5 miljardi dolāru aizsardzībai un 35 miljardi dolāru tiesībaizsardzības un specdienestiem).
2.uzdevums – izveidot Rietumiem alternatīvu valstu koalīciju, “vairākuma koalīciju”. Šim “Globālie Dienvid+” formātam būtu jāveicina Rietumiem alternatīvi modeļi (politiskie, ekonomiskie, finanšu, humanitārie, vērtību utt.).
Krievijas Federācijas mērķis, veidojot vairākuma koalīciju, ir “normalizēt Rietumus”, pārvērst tos par citu reģionu (eiroatlantisko) ar perspektīvu tālākai Rietumu valstu integrācijai savos reģionos (Ziemeļamerika, Eiropa, Austrumāzija), bet ASV par vienkāršu vadošo pasaules valsti Viņuprāt, Rietumi ir spēcīga, bet aizejoša parādība.
Šim nolūkam ir nepieciešams, t.sk palielinot kodolšantāžu, lauzt Rietumu konfrontācijas gribu, pārliecināt Rietumu eliti, ka viņi noteikti zaudēs un viņiem vajadzētu mierīgi atkāpties. Galvenā loma šeit būs Krievijas, Ķīnas un citu vairākuma koalīcijas valstu militārā spēka stiprināšanai.
Galu galā Rietumu valstīm ir jāizvēlas: kļūt par izolētu cietoksni vai pievienoties lielākajai daļai pasaules sabiedrības.
Krievijas Federācijas un Rietumu sāncensībai ir fundamentāls, ne tikai ģeopolitisks un ģeoekonomisks, bet arī vērtību raksturs.
Tajā pašā laikā Krievijas Federācijas kara rezultātam pret Ukrainu ir globāla nozīme un tas kļūs par spēcīgu stimulu globālā līdzsvara maiņai vienā vai otrā virzienā.
Cenšoties izveidot starptautisku koalīciju, Putins flirtē ar musulmaņiem Krievijas vidienē. Neskatoties uz daudzu krievu neapmierinātību, Kremlis atļauj Čečenijas vadītājam R. Kadirovam veikt publisku ārpustiesas izrēķināšanos personai, kas tiek turēta aizdomās par Korāna apgānīšanu.
Staļiniskās antisemītisma tradīcijas Kremlī tiek uzskatītas arī par instrumentu attiecību veidošanai ar palestīniešu nometni. Vladimirs Putins drošības spēku sanāksmē pēc ”pogromiem” Dagestānā nenosodīja antisemītismu kā tādu, drīzāk pauda neapmierinātību tikai ar tā nekontrolētajām izpausmēm.
3.uzdevums – gatavošanās turpmākai agresijai pret citām valstīm.
Šobrīd prioritāte ir Moldova un Baltijas valstis: Lietuva, Latvija, Igaunija: visa bijušās PSRS rietumu daļa. Kremlis šādu darbu jau ir sācis. Iemesls ir krievvalodīgo (galvenokārt Latvijas, Igaunijas) tiesību pārkāpums. Maskava jau raud par krievvalodīgo apspiešanu Baltijā un tautu pašnoteikšanās tiesībām.
Pēc krievu spiegu diplomātu izraidīšanas krievi ar saviem aģentiem aktīvi iefiltrējas Eiropas valstīs, pirmām kārtām dienvidos, veidojot uzņēmumus, NVO utt. Ir pazīmes, kas liecina par graujošās darbības infrastruktūras sagatavošanu lielam karam (PSRS laikā pārbaudīta pieeja).
4. uzdevums – konfliktu veicināšana Tuvajos Austrumos, Āfrikā un Balkānos
Ir zināmas Krievijas Federācijas pieejas Tuvo Austrumu konfliktam. Bet mēs nedrīkstam aizmirst par Āfriku. Prigožina publiska nāvessoda izpilde nekādā gadījumā nenozīmē, ka Kremlis atteicās no Prigožina modus operandi (darbības veida) kontinentā.
Krievijas Federācijā tiek veidots “ekspedīcijas korpuss”, kurā piedalās ne tikai ”Vāgnera” paliekas, bet arī Ģenerālštāba Galvenās pārvaldes, SVR (ārējais izlūkdienests) un FSB. Maskava jau ir pārbaudījusi pieeju, kad pseidoalgotņu darbības tiek cieši saskaņotas ar ietekmes aģentūru darbību vietējā varā, kā arī polittehnologu un politisko back office (padomdevēju) pulciņu. Tam visam būtu jānodrošina Kremlim nepieciešamā politiskā ainava valstī vai reģionā.
Krievi cenšas izmantot Rietumu, galvenokārt Francijas, pozīciju vājināšanos Sāhelā un Āfrikā kopumā. Runa ir par dabas resursiem, centieniem ierobežot eiropiešu piekļuvi urānam, naftai un gāzei, atbrīvoties no alternatīviem piegādes avotiem Krievijai.
Putina Ukrainas fronte
Mērķi nemainīgi. Putinam vajag tik daudz Ukrainas teritorijas, cik viņš var iegūt, jo krieviem runa ir par “sākotnējo krievu zemju atgriešanos”.
Karš iegājis nodiluma kara stadijā. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka Kremlis ir gatavs karot tik ilgi, cik nepieciešams. Krievijas Federācija jau iestrādā “speciālās militārās operācijas” faktoru Krievijas Federācijas bruņoto spēku vervēšanas plānos 2024.-2025.gadam;
Kremlis uzskata, ka tam ir pietiekami daudz resursu (militāri tehnisko, ekonomisko un cilvēkresursu) karadarbībai ar Ukrainu pašreizējā līmenī uz ilgu laiku. Vienlaikus Maskava ir pārliecināta, ka Ukrainas iekšējie resursi it kā “tuvojas pilnīgam izsīkumam”;
Pēc Krievijas Federācijas FSB ierosmes (kas pašreizējo Rietumu militārās, ekonomiskās un politiskās palīdzības graušanas stratēģiju uzskata par neefektīvu) Kremlis plāno šo stratēģiju koriģēt. Krievijas uzvaras atslēga ir iekšējā destabilizācija Ukrainā;
Ir paredzēts koncentrēties uz trim uzdevumiem:
spiediens visā frontes līnijā ar noteiktu politiski un plašsaziņas līdzekļiem svarīgu punktu, jo īpaši Avdijivkas, iekarošanu;
kritiskās infrastruktūras iznīcināšana ziemā (elektrostacijas, naftas pārstrādes rūpnīcas, transporta mezgli), lai samazinātu dzīves kvalitāti;
graujot sociālo vienotību, kurinot ambīcijas un provocējot militārpersonas (“tikai viņi var ieviest kārtību”), opozīcijas politiskos spēkus (“tikai viņi ir cienīgi pārvaldīt Ukrainu”). Ukrainā vajadzētu veidoties neapmierinātības kritiskajai masai ar pašreizējās valdības politiku. Krieviem ir vienalga, kurš nāks pie varas pēc pašreizējās vadības. Viņi ir pārliecināti, ka, lai arī kurš tas būtu, viņš nespēs kontrolēt situāciju, un Ukraina iegrims haosā. Galu galā Rietumi ne tikai apturēs palīdzību, bet arī nāks uz Krievijas Federāciju ar priekšlikumiem steidzamām sarunām un kara apturēšanu.
Jā, vai aptuveni tā, Kremlis domā un plāno. Brīdināts nozīmē bruņots. Ukraina cīnās par savu brīvību un visu pasaules tautu brīvību. Brīvi cilvēki uzvarēs vergus.
