Bijušais ASV prezidenta palīgs Tomass Grehems stāsta par savu jauno grāmatu un secina, ka kopš aukstā kara beigām Maskava nav apņēmusies veidot demokrātisku valsts pārvaldes sistēmu.
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā daudzi Rietumu analītiķi sāka pārdomāt, kas tieši viņiem liedza paredzēt šādu scenāriju. Daudziem amerikāņu politologiem Vladimira Putina rīcība kļuva par iemeslu visaptverošai ASV pieejas izpētei attiecībās ar Maskavu.
Viens no šādas pārbaudes piemēriem bija slavenā amerikāņu politologa un bijušā diplomāta Tomasa Grehema grāmata “Getting Russia Right”, kas tika izdota pirms dažām dienām. Tomass Grehems divreiz ieņēmis politiskus amatus ASV vēstniecībā Maskavā, nodarbojās ar Krieviju Valsts departamentā un no 2002. līdz 2007. gadam strādājis ASV Nacionālajā drošības padomē, būdams vecākais direktors Krievijas jautājumos un prezidenta Džordža Buša īpašais palīgs Krievijas lietās kopš 2004. gada.
Tagad Tomass Grehems ir eksperts par Krievijas tēmām vairākās ASV pētniecības iestādēs. Viņš bija arī ilggadējs ar bijušo ASV valsts sekretāru Henriju Kisindžeru saistītās organizācijas Kissinger Associates padomnieks. Tomass Grehems uzturēja kontaktus ar Krievijas pārstāvjiem un piedalījās Valdaja kluba forumos, kuru laikā Rietumu eksperti varēja uzdot jautājumus Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Pēdējo reizi Tomass Grehems piedalījās Valdaja kluba pasākumā 2021. gada oktobrī.
Par ko ir jūsu grāmata?
Tomass Grehems: Šī grāmata ir kritiska ASV politikas analīze attiecībā uz Krieviju pēdējos 30 gados pēc aukstā kara beigām. Un es uzskatu: veids, kā mēs veidojām šo politiku, parādīja, ka mums nebija pilnīgas izpratnes par to, kādas ir Krievijas pieejas, mērķi un iespējas. Tāpat kā nebija izpratnes par to, kā tā varētu reaģēt uz to, ko ASV dara kopā ar mūsu partneriem, Rietumvalstīm, Eiropā un postpadomju telpā. Periods, kurā mēs Krieviju neuztvērām pareizi, acīmredzot aptvēra vismaz gadus pēc PSRS sabrukuma un pirms Krievijas veiktās Krimas aneksijas, kad mūsu izvirzītais mērķis bija Krievijas kā tirgus ekonomikas demokrātijas integrācija eiroatlantiskajā kopienā. Atskatoties un vērtējot Krievijas vēsturi, saprotu, ka tas nebija starp iespējamiem variantiem un tas bija pretrunā ar to, ko pati Krievija vēlējās, kādi ir tās nacionālie centieni un stratēģiskie aprēķini.
Vai kopš Krievijas veiktās Krimas aneksijas kaut kas ir mainījies?
Kopš 2014. gada, neskatoties uz to, ka mūsu politika ir mainījusies un sāka virzīties uz ierobežošanu, joprojām ir ļoti maz domāts par to, kā mums vajadzētu veidot politiku attiecībā uz Krieviju ilgtermiņā. Arī dažas darbības, ko veicām Ukrainas kara sākuma stadijā, liecina, ka mums nebija izpratnes par to, kā Krievija darbojas un funkcionē. To skaidri ilustrē sankcijas, ko ieviesām pret oligarhiem un Putina līdzcilvēkiem – cerībā, ka, ja mēs grausim viņu labklājību, viņi palielinās spiedienu uz Putinu un Kremli kopumā, lai viņi pārdomātu savu pieeju karam pret Ukrainu. Tas, kā tagad ir skaidrs, nenotika. Un ikviens, kurš saprastu, cik lielā mērā šie oligarhi un līdzgaitnieki patiesībā ir atkarīgi no Putina, lai saglabātu savu bagātību, saprastu, ka uzbrukums viņu kapitāliem viņus nevērsīs pret Putinu.
Tomēr tas ir fakts, ka Krievijā bija proeiropeiski un demokrātiski noskaņoti gan ievērojamā sabiedrības daļā, gan lielā skaitā to, kam bija reāla vara. Krievija iestājās Eiropas Padomē, vienojās par sadarbību ar NATO un ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Vai jums nešķiet, ka tas, par ko jūs runājat, notika jau Putina laikā – vispirms viņa galvā un pēc tam valsts politikā?
Nē, es tiešām domāju, ka tas, ko es saku, attiecas uz Krieviju gandrīz visus 30 un vairāk gadus pēc aukstā kara beigām. Krievijā noteikti bija proeiropeiski un demokrātiski politiski elementi un cilvēki, kas bija apņēmušies īstenot demokrātiskas reformas. Mēs to redzējām vēlā padomju un agrīnā pēcpadomju laikos – un jā, tur bija proeiropeiskas partijas un cilvēki pie varas. Bet, ja paskatās plašāk uz Krievijas eliti un Krievijas iedzīvotājiem šajos 30 gados, var redzēt, ka atbalsts demokrātijai bija ārkārtīgi ierobežots, lai arī ko cilvēki teiktu savās atbildēs uz sabiedriskās domas aptaujām. Ja skatāmies uz 1993. un 1995. gada vēlēšanām, tad uzvarēja nevis “Krievijas demokrātiskā izvēle”, bet gan Vladimira Žirinovska LDPR un Krievijas Komunistiskā partija.
Ja paskatās uz vēlēšanu organizēšanu un norisi Krievijā, tad es teiktu, ka brīvākās un godīgākās vēlēšanas Krievijā bija tieši vēlajā padomju periodā – PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanas 1989. gadā, PSRS Tautas deputātu vēlēšanas. Krievijas Tautas deputātu kongress 1990. gadā un Krievijas prezidenta vēlēšanas 1991. gadā, kurās uzvarēja Boriss Jeļcins. 1993. gadā Jeļcins apšaudīja Augstāko padomi, lai atrisinātu konfliktu starp valdības atzariem sev par labu, un sarīkoja balsojumu par konstitūciju, ko varētu saukt par superprezidentālu. Tas prezidentam deva milzīgu varu – varu, ko Jeļcins neizmantoja, lielā mērā viņa veselības stāvokļa dēļ, bet kuru Putins pilnībā izmantoja pēc nākšanas pie varas.
Bet jautājums ir ne tikai par noskaņojumu Krievijas sabiedrībā, bet arī par varas iestāžu rīcību Krievijā…
Ja paskatās uz PSRS sabrukuma rezultātā izveidojušos politisko eliti, tad tā ir. skaidrs, ka padomju nomenklatūra nepazuda, tika aizslaucīts tikai tās augšējais ešelons. Bet to nomainīja tās pašas nomenklatūras otrais un trešais ešelons. Un tie bija cilvēki, kuri nebija apņēmušies ievērot demokrātiju un kuriem bija, es teiktu, diezgan tradicionāls skatījums uz Krievijas valsti, tas ir, pārsvarā autoritārs. Viņiem bija vajadzīgs zināms laiks, lai nostiprinātu savu ietekmi, bet tas sākās Jeļcina laikā un pēc tam pilnībā attīstījās Putina ērā. Tātad, neskatoties uz jūsu pieminētajiem noskaņojumiem, tie lielākoties nebija dominējoši ne Jeļcina, ne Putina laikā, un tāpēc mēs redzam rezultātu, kādu mēs redzam.
No jūsu teiktā loģiski izriet, ka tagad Rietumiem nav jāgaida Krievijas atgriešanās pie demokrātiskiem principiem un vērtībām un jāsazinās ar to, tāpat kā ar PSRS tā paša “aukstā kara” laikā. Kā ar “iespējamu ienaidnieku”. Tā ir?
Ne īsti. Pirmkārt, jā, es neparedzu pārskatāmā nākotnē Krievijā nekādu demokrātisku izrāvienu, vismaz ne laika posmā, kas būtu jāņem vērā pašreizējās politikas veidošanai. Bet tas nenozīmē, ka Krievija ir kļuvusi par jaunu Padomju Savienības versiju. Tā kļuva par jaunu versiju vēsturiskās attīstības ziņā, un PSRS šajā attīstībā bija vienkārši ekstrēma versija. Padomju Savienība ideoloģiski pretojās Rietumiem, tai bija ievērojama militārā vara, un tai bija arī “maigā vara” – marksisms-ļeņinisms izplatījās ārpus padomju robežām. Krievija, kas tagad pretojas mums, ir savādāka: tai nav marksisma-ļeņinisma līmeņa ideoloģijas, tā neizliekas, ka pasaule tai sekos, un pasaulei neko nepiedāvā, lai tā tai sekotu. – galvenokārt tāpēc, ka viņa tagad darbojas, pamatojoties uz krievu nacionālisma idejām.
Krievija necenšas kļūt par daļu no Rietumiem un necentīsies to darīt arī turpmāk, taču pretinieku attiecības, kas šobrīd pastāv starp mums, un tās ne vienmēr noteiks visu šo attiecību nākotni. Tāpēc ASV izaicinājums ir nevis pārvērst Krieviju par mūsu partneri, kā mēs cerējām pēc aukstā kara beigām, bet gan pārvērst to par to, ko es sauktu par “konstruktīvu konkurentu”. Mums ir jānodrošina, lai mūsu sāncensība notiktu noteiktā ietvarā un nesasniegtu militāras konfrontācijas līmeni, kas var beigties ar kodoltriecienu. Jūs varat konkurēt kultūras, ekonomikas un diplomātiskajā jomā, neattiecinot to uz militāro jomu. Krievija kļūst par vienu no pasaules spēlētājiem, bet tikai “vienu no”; ir arī daudz spēcīgākas – Ķīna, Indija un dažas citas valstis. Tātad attiecības ar Krieviju ir jāveido tādā veidā, kas palīdzētu izveidot līdzsvaru pasaulē un tās reģionos, kas ļautu mums virzīt mūsu intereses. Mans skatījums uz to visu ļoti atšķiras no to uzskatiem, kuri uzskata, ka mēs atgriežamies pie tāda veida konfrontācijas, kāda bija padomju laikā. Pašlaik nav bipolāras pasaules, Krievija ir tikai viena no daudzajām valstīm, un no ASV viedokļa tā diez vai ir vissvarīgākā.
Tagad, salīdzinot ar PSRS laikiem, Krievija ir daudz lielākā tiešā specdienestu un to cilvēku kontrolē, un arī Staļina laikos PSRS joprojām bija lielāka politiskā vadība nekā tagad. Un šiem cilvēkiem no specdienestiem ar visu savu psiholoģiju un “siloviku” paradumiem ir milzīgs kodolarsenāls. Vai tas nav jauns, vēl nopietnāks drauds, salīdzinot ar PSRS laikiem?
Nē, Krievija daudzus gadsimtus bija strukturēta kā militāri politiska organizācija. Un Maskavas Firstiste, un Krievijas impērija, un Padomju Savienība tās ekstrēmākajā periodā. Sistēma sabojājās 1991. gadā, uz vairākiem gadiem pazuda, bet pēc tam radās no jauna. Tas, ko mēs šodien redzam Krievijā, nav nekas neparasts, ņemot vērā Krievijas vēsturisko pieredzi. Daudzas no pašreizējām Krievijas valsts īpašībām ir tieši tādas pašas kā Krievijas sistēmai simtiem gadu. Mums ir darīšana ar Krieviju, kas nekad pilnībā nedalīs mūsu vērtības, bet joprojām ir taustāma klātbūtne mūsdienu pasaulē, galvenokārt pateicoties tās militārajām spējām. Krievijai vienmēr ir bijušas ekspansijas tieksmes, un tādas ir arī mūsdienu Krievijai. Es domāju, ka mēs tos redzēsim arī pēcputiniskajā Krievijā.
Kā ASV tagad reaģēt uz pašreizējo Krievijas ekspansiju?
ASV uz to būtu jāreaģē, ņemot vērā Krievijas karu Ukrainā, palīdzot izveidot spēcīgas, pārtikušas un labi organizētas valstis uz Krievijas robežām. Tas vismaz palīdzēs ierobežot Krievijas ekspansiju rietumu virzienā. Ukrainas gadījumā šis uzdevums ir īsts izaicinājums. Rietumu retorika šobrīd galvenokārt ir par to, kas notiek kaujas laukā un kas Ukrainai vajadzīgs, lai izraidītu Krieviju no teritorijas, ko tā ir sagrābusi kopš 2014. gada.
Bet Krievijas idejas par to, kādai jābūt Ukrainai, nevar uzvarēt, vienkārši izdzenot tās armiju no Ukrainas teritorijas. Mums ir vajadzīgs ilgtermiņa plāns, kas pārveidos Ukrainu par spēcīgu, pārtikušu, demokrātisku valsti, kas savienota ar Eiropu. Šis ir ilgtermiņa projekts, kas cita starpā ir atkarīgs no būtiskām reformām pašā Ukrainā. Kad to varēs uzskatīt par pabeigtu, šobrīd pateikt nevar, jo darba priekšā ir daudz. To pabeidzot, var cerēt uz panākumiem Krievijas ekspansijas nodomu ierobežošanā vismaz Eiropas flangā. Tātad uz konfliktu Ukrainā ir jāskatās plašāk nekā šobrīd, un jādomā par saviem ilgtermiņa mērķiem attiecībās ar Krieviju. Jo, lai kas arī notiktu Ukrainā, Krievija nekur nepazudīs un paliks nozīmīgs spēlētājs uz starptautiskās skatuves.
