Vēsture, protams, pilnībā neatkārtojas, taču šobrīd pasaules tirgū veidojas situācija, kurā ir vērojamas līdzīgas pazīmes ar naftas pārprodukcijas krīzi 1980.-1986.gadā. Tai krīzei bija katastrofālas sekas PSRS kā lielvalstij. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada naftas un gāzes tirgus eksperts Mihails Krutihins
Padomju sistēmas sabrukumu lielā mērā izraisīja naftas cenu kritums, kas līdz tam laikam bija kļuvis par lielvalsts galveno ienākumu avotu.
Šoks un pārmērība
Atcerēsimies, kā radās to gadu krīze.
Viss sākās ar arābu valstu uzbrukumu Izraēlai 1973. gada oktobrī, un, kad izraēliešiem izdevās atgūties no Jom Kipuras kara pirmo dienu zaudējumiem un doties ofensīvā, OPEC valstis ar Saūda Arābiju priekšgalā pārtrauca naftas piegādes ASV, Kanādai, Japānai, Lielbritānija, un Nīderland, kuras atbalstīja izraēliešus un pēc tam iekļāva melnajā sarakstā arī Portugāli, Rodēziju un Dienvidāfriku. Līdz embargo beigām, kas ilga līdz 1974. gada martam, pasaules naftas cenas pieauga par 300% – no 3 līdz 12 dolāriem par barelu, bet ASV vēl augstāk.
Šim šokam sekoja 1979. gada naftas krīze, ko izraisīja gandrīz pilnīga ražošanas pārtraukšana Irānā, kur tika gāzts šahs un ieviests islāma režīms. Cenas gada laikā pieaugušas līdz gandrīz 40 dolāriem par barelu.
Svārsts pagriezās otrādi, kad industrializētie Rietumi uz naftas deficītu atbildēja ar ekonomikas lejupslīdi. Energoresursu pieprasījumam samazinoties gandrīz par 13%, pēkšņi kļuva skaidrs, ka tirgū ir milzīgs naftas pārpalikums – naftas pārpilnība, kā izteicās laikraksts The New York Times, kas pirmais 1981. gada jūnijā ieviesa apgrozībā jēdzienu ”oil glut”.
Kā pārcentās PSRS
Astoņdesmito gadu pirmā puse izcēlās ar strauju naftas ieguves attīstību un nevis arābu valstīs, bet tādos reģionos kā Rietumsibīrija, Aļaska, Ziemeļjūra un Meksikas līcis. Ja 1970. gados kartelis pasaules tirgum piegādāja aptuveni pusi no visas naftas, tad jaunā desmitgade šo proporciju samazināja līdz trešdaļai. OPEC dalībvalstis atbildēja, samazinot ražošanu, cenšoties atbalstīt cenas, taču solidaritātes nebija. Ja, piemēram, Irākā ražošana samazinājās šīs valsts uzbrukuma Irānai dēļ 1980. gadā, Kuveitā tā strauji pieauga. 1985. gada septembrī Saūda Arābija vairs nevēlējās uzņemties atbildību par saviem nedisciplinētajiem OPEC partneriem un sāka maksimāli palielināt naftas ieguvi.
Barela cena noslīdēja līdz 7 dolāriem.
Uzvarēja tehnoloģiski attīstītie importētās naftas patērētāji: ASV, Japāna un Eiropas valstis. Taču Padomju Savienībai, kas pirms šīs krīzes ieguva vadošo vietu pasaulē naftas ieguvē, nepaveicās. Bareli tika eksportēti gandrīz par velti, un tirgū bija ļoti grūti konkurēt ar arābiem. Finanšu deficīts sociālistiskās plānošanas un pārmērīgo militāro izdevumu izkropļotajā un sabojātajā ekonomikā kļuva par vienu no galvenajiem PSRS sabrukuma faktoriem.
Mēģinājumiem skaidrot padomju ekonomikas sabrukumu ar kaut kādu sazvērestību starp Saūda Arābiju un amerikāņiem, kuri it kā apzināti un saskaņoti pazemināja pasaules naftas cenas, nav pamata. Vašingtonas attiecības ar arābiem tolaik bija ārkārtīgi saspringtas, ja ne konfliktējošas, un tajās nav atrodamas nekādas naftas sazvērestības pēdas pret Maskavu, lai gan šis mīts klīst no publikācijas uz publikāciju.
Mācības no pagātnes
Kādas līdzības ir pašreizējai tirgus situācijai ar toreizējo naftas krīzi, kas no šokējošā deficīta pārauga tikpat šokējošā naftas pārprodukcijā?
Tāpat kā astoņdesmitajos gados, paplašinātā OPEC (OPEC+) bremzē ražošanu, izceļot šo procesu kā centienus stabilizēt tirgu. Kartelis apgalvo, ka viņi izņem no tirgus lieko naftu, kas uzkrāta rezerves krātuvēs, un it kā neļauj cenām kristies. Saūda Arābija atkal ir viens no kustības pionieriem: tā ir samazinājusi ražošanu daudz vairāk, nekā bija paredzēts saskaņā ar OPEC+ saskaņoto kvotu. Amerikāņi, tāpat kā toreiz, rīkojas neatkarīgi no OPEC un, gluži pretēji, palielina ražošanu, graujot karteļa centienus. Un arī daži asociācijas biedri nesliecas samazināt saražotās naftas daudzumu…
Cenas praktiski nereaģē ne uz OPEC+ rīcību, ne pat uz militāri politiskās situācijas saasināšanos Tuvajos Austrumos. Turklāt Saūda Arābijas iniciatīva stabilizēt tirgu, samazinot ražošanu, sāka ārkārtīgi negatīvi ietekmēt karalistes pašas ekonomiskos rādītājus. Trešajā ceturksnī Saūda Arābijā tika reģistrēts IKP kritums par pieciem procentiem, kas ir aptuveni tāds pats kā Covid pandēmijas kulminācijas laikā. Iemesls ir ražošanas samazinājums, ko nekompensē augstākas cenas.
Citiem vārdiem sakot, tiek veidoti priekšnoteikumi, lai atkārtotu soli, ko Saūda Arābijas spēra 1985. gada septembrī: nospļauties uz partneriem un iesūknēt tirgū tik daudz naftas, cik urbumi saražos. Šo scenāriju, starp citu, analītiķi ir pētījuši vairāk nekā vienu reizi. Tika pieņemts, ka Saūda Arābijas spēs izmantot līdzīgas metodes, lai izspiestu no tirgus tos, kuru ražošanas izmaksas ir pārāk augstas un neļauj gūt peļņu uz zemo cenu fona, un palikt ārpus konkurences kā galvenajam naftas tirdzniecības regulatoram pasaulē. Daži analītiķi pat uzskatīja, ka šajā scenārijā Saūda Arābija varētu saskaņot darbības ar ASV, un galvenā zaudētāja puse būtu Putina Krievija ar tās augstajām ražošanas izmaksām.
Šī scenārija iespējamība nav nulle. Saūda Arābija ir pakļauta finanšu problēmu spiedienam, kas draud izjaukt karalistes plānus izveidot jaunu, progresīvu ekonomiku. Ar šo stimulu radikāli palielināt Saūda Arābijas naftas ieguvi, iespējams, vēl nepietiks, taču, ja Baltajā namā priekšplānā nāks tuvināšanās ar Rijādu un svarīgu politisko un ekonomisko pozīciju koordinācija, Saūda Arābija var nolemt atkārtot veco triku un pazemināt. cenas.
Šajā gadījumā Krievijas ieņēmumi no naftas izžūs, kas var izraisīt ekonomisko katastrofu un iekšpolitisku satricinājumu.
