Bijušais Ukrainas prezidenta kancelejas padomnieks Oleksijs Arestovičs izteica prognozi, kura izraisīja asas diskusijas Ukrainā un arī Krievijā. Ukraina var zaudēt daļu Donbasa, bet izlauzties cauri krievu dienvidu frontei, uzskata Arestovičs. Šis Arestoviča “priekšlikums” var būt sabiedriskās domas ”iztaustīšana”. Ar šādu vadmotīvu savu redzējumu izklāsta politologs un Ukrainas politikas institūta direktors Ruslans Bortniks.
Arestovičs uzstājās YouTube kanālā ”Alpha media”, kur tiešraidē tika apspriests amerikāņu bezpeļņas korporācijas RAND ziņojums. RAND (saīsinājums no pētniecības un attīstības) ir vissvarīgākā pētniecības struktūra, kas strādā ASV valdībai un atsevišķi ASV Aizsardzības departamentam. Pārskatā tika analizēts ilgstoša kara Ukrainā risks (augsts) un ierosināts, ka Vašingtona varētu paātrināt tā beigas, pārliecinot puses uz sarunām.
“Amerikāņi un Rietumi labi zina, kur tas viss virzās,” komentēja Oleksijs Arestovičs. “Pēc manām aplēsēm, viņi gatavo apmaiņu. Mēs nedaudz zaudējam Doņecku un Luhansku, jo mums apniks apturēt 200 tūkstošus krievu. Protams, jums būs jāpārvietojas atpakaļ – mēs to saprotam! Šeit ir jautājums, cik lielā mērā mēs ceram, ka mēs atgriezīsimies līdz minimumam, bet, ja tās ir mūsu karaspēka asinis, tas ir ļoti grūti. Nu, un mēs, visticamāk, izlaužamies cauri dienvidu frontei (Zaporižje un Hersonas apgabali) un gūstam lielus panākumus. Un mūsu un amerikāņu cerība ir, ka šī apmaiņa būs mums labvēlīga, un mēs ieejam no spēcīgas sarunu pozīcijas. Amerikāņi tagad visu laiku saka: mums ir jānodrošina Ukrainai labākās sarunu pozīcijas. Viņiem jābūt nodrošinātiem ar varu! Tomēr no Rietumiem skan vārds “sarunas”. Jo visi saprot, ka Ukrainai nav resursa, un Rietumi to radīs gadiem ilgi, lai mēs ar spēku varētu izsist Krieviju,” secināja Arestovičs.
Pat ne divas, bet trīs Korejas
Šķiet, ka tas izklausās loģiski, bet mums jau astoņus gadus ir šāds “korejiešu” scenārijs – Donbasā. Pirms Krievijas agresijas Ukrainas teritorija tika sadalīta trīs daļās: viena – valsts likumīgās valdības pakļautībā, otra – Krievijas Federācijas anektētā Krima un trešā – Donbasa separātiskā daļa.
Visticamāk, toreiz, 2014. gadā, Krievijas Federācijā tikai domāja par “korejas” scenāriju – un pat tagad tā sauktās “Novorosijas” ideja vēl nav aizmirsta.
Oleksijs Arestovičs būtībā piedāvā tādu pašu, skaistu nosaukumu “korejas scenārijs” Ukrainas sadalīšanas formalizēšanai. Viņš joprojām ir populārs masu vidū gan Ukrainā, gan Krievijas Federācijā, un izmanto šo popularitāti, lai pārbaudītu, kā sabiedriskā doma reaģēs uz “korejas ideju”.
Par ko viņš runā? Ka pilnīga uzvara karā pret Krievijas Federāciju kopumā ir grūti panākama un tuvākajā nākotnē neiespējama; ka par pilnīgu Ukrainas atbrīvošanu robežās līdz 2014. gadam vēl ilgi netiks runāts; ka Rietumi jau vēlas sarunas.
Arestoviču var saprast arī tā, ka viņš piedāvā variantus situācijas attīstībai Krievijā – uzsverot, ka Rietumu nostāja ir tāda pati: laiks apstāties, karš visiem pasaulē ir pārāk dārgs.
Kāds sakars tam ar prezidenta kanceleju
Kāpēc vajadzētu pievērst uzmanību Arestoviča runām? Viņa brīvprātīgā atkāpšanās izskatījās nedaudz gleznaina – it īpaši salīdzinājumā ar masveida personāla maiņām, kas sākās tūlīt pēc Arestoviča atlaišanas pēc paša vēlēšanās. Kas viņš bija prezidenta birojā – padomnieks? Šis amats nenozīmē atbildību par lēmumiem, drīzāk viņa uzdevums bija nodot sabiedrībai informāciju par to, kas tiek apspriests prezidenta kancelejā, kādi vērtējumi tiek sniegti.
Oleksijs Arestovičs pēc atkāpšanās turpināja uzvesties tieši tāpat kā pirms atkāpšanās. Nevar nepieņemt, ka neoficiālais statuss viņam ļauj brīvāk izpausties, un tagad viņš var piedāvāt sabiedrībai izskatīšanai tēmas un nepopulāras idejas, kas nevar nākt tieši no prezidenta biroja.
Spriežot pēc tā, ka uz Arestoviča vārdiem vēl nav bijusi skarba oficiāla atbilde – un pagājusi jau gandrīz nedēļa –, var piesardzīgi pieņemt, ka vismaz daļa prezidenta biroja (un pat kadru turbulences kontekstā) uzskata “Korejas scenāriju” par iespējamu.
Dokuments bez paraksta
Atcerēsimies, kas patiesībā ir “korejiešu scenārijs”? Būs jāatgriežas 70 gadus atpakaļ – šī gada jūlijā būs jubileja.
Otrā pasaules kara laikā Korejas pussalu okupēja Japāna. Pēc tās kapitulācijas pussalas teritorijā izveidojās divas okupācijas zonas – padomju un amerikāņu, robeža starp tām gāja (un joprojām iet) pa 38. paralēli. Attiecības starp ASV un PSRS strauji pasliktinājās, un pirms 75 gadiem izveidojās divas valstis: Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja. Tās viena otru neatzīst, un katra no viņām uzskata sevi par vienīgo likumīgo valdību visā Korejā.
1950. gadā Ziemeļkorejas karaspēks iebruka Dienvidkorejā – reaģējot uz to, ANO Drošības padome nolēma nosūtīt uz pussalu militāros spēkus, lai atvairītu agresiju. Lielāko daļu spēku nodrošināja ASV. Sākumā ANO spēki tika sakauti, pēc tam tie ieņēma lielāko daļu KTDR, bet tad ienāca Ķīnas armija (KTDR pusē) – un pēc trīs gadu neauglīgas asinsizliešanas tika parakstīts pamiers. No ANO spēku puses dokumentu parakstīja amerikāņu ģenerāļi Billijs Garisons (Otrā pasaules kara varonis) un Marks Klārks, bet Dienvidkorejas pārstāvis ģenerālis Čoi Doks Sins ieradās tikai parakstīšanas ceremonijā, atteicās parakstīt, un mēs varam pieņemt, ka Dienvidkoreja nepiekrita pamieram; kuru no KTDR puses parakstīja Armijas ģenerālis Nam Irs, lielais vadītājs biedrs Kim Ir Sens un Ķīnas ģenerālis (vēlāk maršals, Valsts padomes vicepremjers un ĶTR aizsardzības ministrs) Pens Dehuais.
Vienā kapsētā
Namu Iru, kad viņš dzimis 1915. gadā, sauca par Jakovu Petroviču Namu. 30. gados padomju valdība izraidīja viņa ģimeni no dzimtajiem Tālajiem Austrumiem uz Kazahstānu, tāpat kā daudzas citas korejiešu ģimenes. Neskatoties uz to, Jakovs Nams veica militāro karjeru: viņš piedalījās Staļingradas kaujā, ieņēma Berlīni un beidza karu ar kapteiņa pakāpi un pulka štāba priekšnieka vietnieka amatu. Pēc kara viņš strādāja par skolotāju Karši skolā, bet 1948. gadā Kimam Ir Senam vajadzēja militārpersonas. Tātad Jakovs Nams kļuva par Nam Ir un devās dienēt KTDR. Viņš veidoja strauju karjeru Ziemeļkorejas armijā, ieradās pamiera sarunās jau kā delegācijas vadītājs, vēlāk kļuva par KTDR ārlietu ministru.
Čoi Doks Sins kļuva arī par ārlietu ministru, bet Dienvidkorejas. Vēlāk viņš bija vēstnieks VFR, pēc tam iestājās opozīcijā valsts militārajai vadībai un galu galā aizbēga uz KTDR. Šis ir augstākā ranga pārbēdzējs abu valstu vēsturē. Čhve kļuva par vienu no KTDR reliģiskajiem līderiem – Čondoge, vietējās “Debesu ceļa” reliģijas centrālās komitejas priekšsēdētāju.
Gan Nams, gan Čoi atpūšas galvenajā Ziemeļkorejas kapsētā, Revolucionārā piemiņas kapsētā.
Apskaužams liktenis pamiera dalībniekiem, vai ne?
Interesanti iedomāties: no vienas puses Džo Baidens, Urzula fon der Leiena un Riši Sunaks, kā arī Jenss Stoltenbergs, bet no otras – Sergejs Šoigu ar Putinu? un tas viss Minskā? Izklausās smieklīgi.
Starp citu, atzīmēju, ka šķirtība un nebūt ne miermīlīgās attiecības starp abām Korejām ir sprādzienbīstamas līdz šai dienai – nesenais incidents ar bezpilota lidaparātiem to vēlreiz apliecina.
“Korejas scenārijs” ir divas valstis vienai tautai. Tīrā veidā, izņemot Koreju, tagad šādu situāciju nav, un agrāk Vācijas vietā bija VFR un VDR, tomēr Vācijas valstis atzina viena otru, bet Ziemeļu un Dienvidvjetnama – līdz ar komunistisko ziemeļu uzvara pilsoņu karā. Mazāk tīra pašreizējā situācija ir Moldovā ar kvazipatstāvīgo Piedņestru: Moldovas iedzīvotāju īpatsvars ir atšķirīgs.
Visos gadījumos runa ir par pagaidu atdalīšanu: pusēm līdz šim nav militāro spēku, lai uzvarētu, un nav arī politiskās gribas vienoties. Strupceļš – bet stabils, cilvēki nemirst, ēkas nesabrūk, dzīve ir samērā normāla.
Vai Ukrainu var sadalīt?
Korejas scenārijs diemžēl var piepildīties – bet tikai ar nosacījumu, ka Rietumu atbalsts ir kvalitatīvi ierobežots, kvantitatīvi ierobežots un netiek sniegts laikā. Un pienāks brīdis, kad Ukrainas elite teiks: mēs cīnījāmies drosmīgi, mūs ciena visa pasaule, esam paveikuši vairāk, nekā kāds jebkad varētu gaidīt, bet palīdzības resursu nepietiek, lai uzvarētu šajā karā, tāpēc esam spiesti mūsu tautas nākotnes labad šodien meklēt modeļus šī kara izbeigšanai.
Es varu iedomāties, ka karadarbība beigsies bez kaut kāda līguma parakstīšanas ceremonijas, kā tas bija Korejā, jo īpaši tāpēc, ka tur, kā jau minēju iepriekš, līgums ir apšaubāms, bez Dienvidkorejas parakstīšanas. Tātad karadarbība tiek pārtraukta, sarunas notiek caur starpniekiem – kā graudu darījuma vai Viktora Medvedčuka maiņas gadījumā pret “Azovu”. Tajās tiek apspriesti ekonomiskie, politiskie, militārie apstākļi okupācijas zonas un demilitarizētās zonas funkcionēšanai u.c.
Vēl viens iemesls “korejiešu” scenārija īstenošanai ir varas maiņa Ukrainā. Kā Gruzijā: vēlēšanās uzvar politiskā partija, kas saka jā, Krievija ir bezierunu ienaidnieks, agresors, okupants, bet nav spēka cīnīties tālāk, apstāsimies un gaidīsim ērtāku laiku, lai tomēr atgūtu to, kas mums ir atņemts.
Bet esmu pārliecināts, ka “korejiešu” scenārijs ir ļoti maz ticams. Krievija – neskatoties uz to, ka kārtējo reizi sāka runāt par “miera sarunām” – cenšas absorbēt teritorijas, nevis radīt uz tām kaut vai marioneti, bet gan “valsti”, šo Novorosiju. Jā, VFR un Dienvidkoreja bija (un ir) ASV ietekmes zona, tāpat kā VDR – PSRS ietekmes zona un KTDR – Ķīnas ietekmes zona. Bet Krievija jau ir pieķērusies mūsu teritorijām, atnesusi viņiem savu konstitūciju, tā ir cita pieeja.
Viss, ko es redzu pašreizējā situācijā, ir karojošo pušu nošķiršana gar frontes līniju – un nevis pēc kāda karojošajiem gribas, bet vienkārši resursu izsīkuma dēļ.
Korejā tas prasīja trīs gadus…
