Daudzās Eiropas tautu tradīcijās, īpaši Nīderlandē, Beļģijā, Vācijā, kā arī citās Centrāleiropas valstīs, svētais Nikolajs ir bērnu aizbildnis un pazīstams kā slepens dāvanu nesējs nabadzīgiem bērniem. Leģendas, kas apvij viņa būtību, mums arvien stāsta par neaprakstāmo labsirdību, kas plūdusi no šī cilvēka.
Mūsdienās svētā Nikolaja un Ziemassvētku vecīša, kas tiek saukts arī par Santa Klausu, tēls ir saplūdis vai arī Nikolaja vietā tiek piesaukts tikai Ziemassvētku vecītis, kurš bērnus apciemo un apdāvina Ziemassvētku laikā, nevis 6. decembrī, svētā Nikolaja dienā. Svētais Nikolajs bija reāli dzīvojusi personība, kas palīdzējusi nabagiem, īpaši nabadzīgiem bērniem. Savukārt Ziemassvētku vecītis ir 20. gs. pirmajā pusē radīts tēls, kas saistīts ar patērētājsabiedrības ideāliem. Svētais Nikolajs ir tas, kurš iedvesmo arī šodien darīt labus darbus. Ņemot vērā, ka viņš ir bērnu aizbildnis, akcijas ietvaros tiek piedāvātas dažādas preces ar svētā Nikolaja simboliku, bet iegūtie līdzekļi tiek ziedoti iestādēm, kurās aug bez vecākiem palikuši bērni.
Daudziem brīnumiem, Dieva žēlastībām un leģendām apvītais svētā Nikolaja mūžs ir aizsācies 3. gs. Pataras pilsētā, Mazāzijā, mūsdienu Turcijas teritorijā. Nikolaja vecāki bijuši ļoti ievērojami un bagāti, bet vienlaikus arī dievbijīgi cilvēki, kas pēc ilgām lūgšanām, žēlsirdības darbiem un gavēņiem ir sagaidījuši pēcnācēju – svēto Nikolaju. Jau agrā bērnībā ar šo puisēnu notika neparastas lietas – trešdienās un piektdienās viņš pieņēma barību tikai vienu reizi – vakarā, un savā lūgšanā mēdza pateikties Dievam par savu radīšanu. Šos paradumus viņš saglabāja visu mūžu.
Drīz vien nomira Nikolaja vecāki un zēns auga tēvoča, Miras bīskapa uzraudzībā. Nikolajs izcēlās gan ar zināšanām, gan pazemību, lūgšanas garu un cilvēkmīlestības darbiem. Savai dzīvei Nikolajs izvēlējās priesterības ceļu. Visu bagātību, ko bija mantojis no vecākiem, viņš izdalīja nabagiem, darīdams tā, ka nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri kautrējušies palīdzību lūgt, savas dāvanas piesūtījis slepeni un nepazīts rūpējies par viņu materiālo nodrošinātību.
Reiz dziļā ticības garā un cieņā pret Pestītāja ciešanām Nikolajs devās svētceļojumā uz Jeruzalemi. Ceļā kuģi pārsteidza briesmīga vētra un līdzbraucēji vērsās pie Nikolaja, kas mierīgi lūkojies tumšajās debesīs, lai viņš lūgtu Dievu. Pēc īsa aizlūguma vētratiešām mitējusies, tā ka pieredzējušie jūrnieki šo gadījumu varējuši uzskatīt tikai par brīnumu.
Pēc svētceļojuma Nikolajs, ilgodamies kalpot Dievam vientulībā, gribējis apmesties kādā attālā klosterī, bet notika citādi. Nomira Miras bīskaps. Garīdzniecība kopā ar tautu lūgusi Dievu, lai izvēlētu cienīgu bīskapijas vadītāju. Pēc ilgām, nesekmīgām apspriedēm tika pieņemts lēmums, ka par bīskapu ieceļams tas priesteris, izņemot pašus lēmējus, kas nākamās dienās rītā pirmais ieies katedrālē.
Tad arī gadījies, ka Nikolajs, naktī atgriezies no sava svētceļojuma uz Jeruzalemi, agrā rītā kā parasti gājis uz katedrāli, un visi šinī sakritībā saskatījuši Dieva gribu, lai gan pats Nikolajs pazemībā sākotnēji tam ļoti pretojies.
Būdams bīskaps, Nikolajs vēl vairāk veltījies lūgšanām, gavēšanai, gandarīšanas un žēlsirdības darbiem. Svētajam bīskapam nav pieticis ienākumu, lai varētu palīdzēt visiem nabagiem, tāpēc viņš bieži vien pats tiem vāca dāvanas, bet savai iztikai nepieciešamo aizņēmies no citiem.
Savā dvēseļu vadīšanas darbā Nikolajs izcēlās ar brīnišķīgām runas dāvanām, labprāt uzklausīja gudru cilvēku padomus, bieži noturēja sinodes un arvien interesējās par savas bīskapijas dzīvi. Ap viņa vārdu vijas neskaitāmas leģendas un viņa svētīgajai darbībai ir gājuši līdzi daudzi brīnumi – ne velti pareizticīgo tradīcijā pazīstams kā svētais Nikolajs Brīnumdarītājs.
Kādu reizi mantkārīgais zemes soģis Eustahijs netaisnīgi uz nāvi notiesājis vairākus bagātus tirgoņus, lai pats varētu piesavināties viņu mantu. Nelaimīgie jau stāvējuši soda vietā, kad parādījies svētais bīskaps, izrāvis bendem no rokām ieroci, asi nosodījis Eustahiju un atbrīvojis nevainīgos cilvēkus. Savukārt savā ceļojumā uz Nīkajas ekumenisko koncilu Nikolajs atgrieza dzīvību trim noslepkavotiem un mucā noslēptiem jaunekļiem.
Tomēr vispazīstamākā no leģendām mums vēsta, ka viņš izglābis trīs daiļas meitas no negoda. Nikolajs nejauši uzzinājis, ka kāds nabadzīgs tirgotājs atstājis savas trīs meitas bez pūra. Tajās dienās palikt bez pūra bija liels negods, tādēļ Nikolajs naktī devies uz tirgotāja māju un pa logu iemetis trīs maisiņus ar zeltu, katrai meitai vienu. Ilgu laiku meitas nav zinājušas, kas bijis viņu labdaris. Kad noslēpums beidzot atklājies, tauta sākusi runāt, ka svētais Nikolajs ap Ziemassvētku laiku nesot dāvanas. Tā šī svētā bīskapa vārds kļuva par labdarības simbolu, kas saglabājies cauri gadsimtiem. Redzams, ka Nikolajs vēlas darboties apslēpti, norādot mums uz Dievu, kurš arī tēvišķi gādā par saviem bērniem.
Visi kristīgie un pat pagāni Nikolajā ir saskatījuši lielu svēto, tāpēc Diokletiāna vajāšanu laikā viņš nav nonāvēts, bet tikai izsūtīts tālā trimdā. Imperatora Konstantīna laikā, atguvis savu bīskapa sēdekli, Nikolajs pievērsa kristietībai daudzus pagānus un viņu tempļus pārvērta par kristīgo baznīcām.
Jāatzīmē, ka svētais Nikolajs bija ne tikai bērnu aizbildnis un nabadzīgo cilvēku aizstāvis. Viņš mums arī atgādina, kam un kāpēc mēs ticam, jo Nikolajs bija dedzīgs Baznīcas pasludināto dogmu un doktrīnas aizstāvis. Piedaloties ekumeniskajā Baznīcas koncilā Nīkajā, kurā aizsākās formulējumi par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu, bīskaps Nikolajs bija tik sašutis par ariānisma mācību, ka dusmās iesita Ārijam. Ar savu rīcību svētais Nikolajs asi iestājās par Jēzus patieso dabu, par to patiesību, kuras vārdā Dievs bija sūtījis Viņu nāvē. Svētais Nikolajs mums atgādina, ka mēs nevaram būt vienaldzīgi pret to, ko Baznīca mums māca, un mūsu loma ir pretoties kultūrai, kura mums vēlas uzspiest citu viedokli.
Ar ilggadīgo svētīgo darbu un autoritāti nostiprinājis kristietību visā Mazāzijā, Nikolajs pēc vieglas slimības aizgāja mūžībā, par sevi atstādams pasaulei svētā brīnumdarītāja slavu. Viņa miršanas laiku rēķina ap 4. gadsimta vidu.
Svētā Nikolaja relikvijas kopš 1087. gada atrodas Bari pilsētā, Itālijā, kur pie tām ir notikuši daudzi brīnumi.
