Gāzu emisiju biežums un to smarža ir atkarīga ne tikai no tā, ko mēs ēdam. Hārvardas Medicīnas skolas profesore Triša Pasriča laikrakstam Washington Post paskaidroja, kādi citi faktori būtu jāņem vērā. Izrādās, ka pat bioloģiskais dzimums ietekmē gāzu veidošanās procesu gremošanas sistēmā.
Pēc Pasričas teiktā, diēta joprojām visvairāk ietekmē gāzu smaku un biežumu. Piemēram, tālajā 1971. gadā tika publicēts pētījums, kas pierādīja, ka liels daudzums pākšaugu un šķiedrvielu uzturā gandrīz divkāršo gāzu veidošanās apjomu. Tas pats var notikt pēc krustziežu dārzeņu (tie ir dažādi kāposti), sīpolu, ķiploku un sēņu ēšanas. Tomēr ir arī citas nianses.
Zarnu gāzēs ir aptuveni 99% slāpekļa, skābekļa, ūdeņraža, oglekļa dioksīda un metāna. Visas šīs vielas ir bez smaržas – tikai atlikušais 1%, kas satur sērūdeņradi un citas sēru saturošas gāzes, sabojā gaisu. Tās veidojas, kad baktērijas resnajā zarnā pārstrādā jūsu ēsto pārtiku. Deviņdesmito gadu beigās zinātnieki izpētīja, vai šis process atšķiras starp vīriešiem un sievietēm. Izrādījās, ka pēdējo gāzēs ir augstāka sērūdeņraža koncentrācija un attiecīgi arī nepatīkamāka smaka.
Tomēr tas pats pētījums parādīja, ka vīrieši vidēji ražo vairāk gāzes. Būtībā tas “līdzsvaro” cilvēkus attiecībā uz to, cik smaržīgus var uzskatīt viņu gremošanas “rezultātus”, jo sērūdeņraža spēja kairināt deguna receptorus vairāk ir atkarīga no gāzes tilpuma, nevis koncentrācijas.
Vidēji, pēc Hārvardas Medicīnas skolas pasniedzējas teiktā, cilvēkiem gāze izdalās aptuveni 10 reizes dienā, maksimums parasti sasniedz 20. Ar vecumu šis daudzums, kā likums, nemainās, taču dažas slimības (piemēram, aizkuņģa dziedzera mazspēja) vai apstākļi (piemēram, aizcietējums vai lidojums lidmašīnā) var palielināt kairinājumu izdalīt gāzi.
