Ukrainas karaspēka straujā virzība uz priekšu, uz ko daudzi cerēja pēc pretuzbrukuma sākuma, nenotika. Mediji pēdējās nedēļās kļuvuši drūmāki, ziņas no frontes nav iepriecinošas. Cīņa pret Krieviju izvērtās par asiņainu, lēnu un ļoti grūtu uzdevumu. Par to medijā The Washington Post raksta atvaļinātais ASV armijas ģenerālis (bijis komandieris Irākā un Afganistānā) Deivids Petreus un Amerikas Uzņēmumu institūta Kritisko draudu projekta vecākais līdzstrādnieks un direktors Frederiks Kagans.
Bet prātīgāks būtu mērens pesimisms. Karš nenotiek lineāri. Aizsargi var ilgstoši noturēt pozīciju un pēc tam pēkšņi salūzt, ļaujot uzbrucējiem ātri virzīties uz priekšu, pirms aizsargi var nostiprināties tālāk aizmugurē. Ukraiņi cenšas panākt tieši šādu efektu – un ir pamats domāt, ka tas ir iespējams.
Uzbrukums ne tuvu nav galā. Faktiski tas joprojām ir sākuma stadijā – kopš sākuma ir pagājušas tikai 10 nedēļas, un, visticamāk, pretuzbrukums ilgs vēl vismaz četrus mēnešus. Padziļināti izlauzties cauri modernajai aizsardzībai, ko Krievija ir izveidojusi Ukrainas dienvidos, būtu izaicinājums jebkurai armijai.
ASV armija to ir izdarījusi divas reizes, abas reizes pret Irāku. 1991. gadā pēc 39 dienas ilgas Irākas spēku bombardēšanas no gaisa ASV vadītā 650 000 karavīru koalīcija izlauzās cauri un apsteidza Irākas aizsardzību, sagraujot ienaidnieka armiju 100 stundu laikā. 2003. gadā ASV vadītie karaspēki dažu nedēļu laikā iznīcināja stipri degradēto Irākas armiju.
Ukrainai šajās operācijās nav nevienas no priekšrocībām, kādas bija ASV. Pēc tam ASV spēki guva labumu no gaisa pārākuma, bet Ukrainas aviācija nevar darboties pāri Krievijas aizsardzības līnijām un nevar novērst Krievijas lidmašīnu triecienu uz priekšu virzošajiem spēkiem.
Sabiedrotie Ukrainai piešķīra pārāk maz bruņu sistēmu. Turklāt krievi cīnās daudz labāk nekā irākieši – un labāk, nekā gaidīja daudzi analītiķi, ņemot vērā Krievijas līdz šim neapmierinošo sniegumu karā. Krievijas karaspēks sagatavoja plašu aizsardzību, kas sastāvēja no plašām un dziļām prasmīgi novietotu mīnu zonām, prettanku grāvjiem un citiem šķēršļiem. Karavīri ar bezpilota lidaparātu palīdzību veic artilērijas uguni uz visām Ukrainas vienībām, kuras mēģina izlauzties cauri. Krievijas armija ir organizējusi elastīgu aizsardzību, kurā tās karaspēks vispirms atkāpjas un pēc tam dodas pretuzbrukumā, tiklīdz Ukrainas spēki cieš zaudējumus un sāk nogurt.
Visi šie faktori padara Ukrainas pretuzbrukumu ārkārtīgi sarežģītu. Taču, kā viens no mums bija liecinieks karadarbības pirmajos mēnešos Irākā 2007. gadā, grūti nenozīmē bezcerību.
Ukrainas karaspēks virzās divos galvenajos virzienos – Zaporižjas apgabala centrā un šī reģiona austrumos uz dienvidiem no Veļika Novoselkas. Šķiet, ka ukraiņi ir pārrāvuši vismaz Krievijas mīnu priekšējo jostu un aizsardzību abos rajonos, un Ukrainas spēku virzība reģiona centrālajā reģionā palielinās. Viņi atkaroja arī lielu daļu teritorijas ap Bahmutu, vienīgo pilsētu, ko Krievija spēja ieņemt savas dārgās virzības laikā pagājušajā ziemā.
Ukrainas pakāpeniskie ieguvumi ir daļa no stratēģijas, ko Lielbritānijas aizsardzības štāba priekšnieks admirālis Tonijs Radakins nosaucis par “iztukšošanu un izstiepšanu”. Ukraiņi izstiepj Krievijas aizsardzību, uzbrūkot vairākiem plaši atdalītiem punktiem gar fronti, turklāt viņi noplicina Krievijas spēkus okupētajā teritorijā, iznīcinot artilērijas vienības, štābus un rezerves vienību koncentrācijas zonas, kā arī dodot triecienus galvenajām apgādes noliktavām.
Vienkāršāk sakot, Ukraina izdara spiedienu uz ienaidnieku, cerot, ka tas salūzīs – un tad Ukrainas spēki izmantos savas rezerves un dos triecienu. Krievu militāristi droši vien ir noguruši, ja ne izsmelti. Daži no viņiem ir bijuši aizsardzībā kopš pretuzbrukuma sākuma jūnijā, bet citi atrodas pozīcijās vēl ilgāk. Jaunu vienību nav. Nav arī skaidrs, cik smagi ir mīnētas vai nokomplektētas Krievijas otrās aizsardzības līnijas, taču ir pamats šaubīties, ka tās notur liels skaits profesionālu karavīru. Krievijai nav operatīvo rezervju. Tas nozīmē, ka jebkuru esošo aizsardzības līniju pārkāpumu būs grūti ātri atrisināt.
Tieši uz to Ukraina liek likmes. Neliels izrāviens var radīt salīdzinoši pēkšņus un straujus panākumus. Un panika starp Krievijas spēkiem varētu palielināt iespējas.
Tas negarantē veiksmi. Krievi ir nepārprotami pielāgojušies šai kara fāzei. “Vasaras” pretuzbrukums, iespējams, turpināsies visu rudeni un ziemu.
Ukraiņi zina, ka cīnās par savu izdzīvošanu, un visu sabiedrības slāņu pilnīga mobilizācija valstī ir viņu gribas un apņēmības apliecinājums. Rietumu novērotājiem ir svarīgi to paturēt prātā, vērojot nogurdinošo cīņu. Un politiķiem nevajadzētu izlauzt rokas par to, ka pretuzbrukums nedod ātrus rezultātus.
Tas būs ilgs karš, un mums ir vajadzīga Ukraina, lai uzvarētu. Ukrainai ir nepieciešami liela attāluma precīzijas trieciena līdzekļi, piemēram, ASV armijas taktisko raķešu sistēma (ATACMS). Tai vajadzīga kasešu munīcija raķetēm, nevis tikai artilērijas šāviņi. Ir nepieciešamas paātrinātas F-16 piegādes. Patiesībā Ukrainai tas bija vajadzīgs jau pirms dažiem mēnešiem.
